„Tas darbotos, nevis tā, ka mežā savāktu pudeles, bet ir cilvēki, kuriem svarīgi katrs santīms. Un jāsaprot, ka stikla ir mazāk, PET ir ļoti lielos apjomos. Talkās tas ir ārprātīgā daudzumā un visur,” stāsta Lielās Talkas organizatore Vita Jaunzeme. Viņa atzīst, ka Latvijas mežos, pļavās, ūdeņos un citu ir ļoti daudz izmestu PET pudeļu. Tās ne tikai kaitē skatam, bet arī nopietni apraud dzeramā ūdens tīrību un var būt iemesls mežu ugunsgrēkiem.
Jaunzeme uzskata, ka par spīti tam, ka skārdenes un plastmasas pudeles ir mazvērtīgākas nekā stikla iepakojums, tās tāpat būtu iespējams nodot un būs cilvēki, kas tās par samaksu arī savāks. Kopš iespējams nodot stikla taru, alus pudeles vidē izmestajos atkritumos var ieraudzīt daudz retāk nekā agrāk.
Depozīta sistēmas ieviešana, kas ļautu nodot gan stiklu, gan plastmasu un arī skāra bundžas, dienaskārtībā ir vairāk nekā 10 gadus. Tomēr to līdz šim nav izdevies ieviest. Lielākoties tā saskārusies ar spēcīgām iebildēm, ka tas ir dārgi ražotājiem, sarežģīti patērētājiem, kā arī cels cenas veikalos. Vienīgais, kas palicis no plānotā ir divi nodošanas automāti Rīgā. Tajos par vienu santīmu var nodot divas bundžas vai četras plastmasas pudeles.
Biedrība "Zaļā brīvība" pērn veica kārtējo pētījumu, secinot, ka depozītsistēmu var ieviest. Tas nozīmētu, ka arī PET pudeles un skārdenes varētu nodot pret samaksu, bet tālāk izlietotās preces varētu pārstrādāt un ražotājs izmantot atkārtoti. Maksa par šo pakalpojumu būtu iekļauta jau produkta cenā. Un to varētu atgūt, nododot taru. Piemēram, limonādes pudeles cenā jau būtu ierēķināti četri santīmi, kurus atpakaļ pircējs atgūtu par nodoto pudeli.
„Tieši dzērienu iepakojums ir viena no vērtīgākajām otrreiz pārstrādājamo resursu sastāvdaļām. Gan plastmasas pudeles, gan stikla tara, gan skārda bundžas ir vērtīgs materiāls, kuru nevajadzētu pazaudēt kaut kur atkritumu poligonā. Pašlaik likumā paredzēts, ka depozītsistēma darbojas brīvprātīgi, bet ražotāji to nebija gatavi uzsākt. Domāju, ka tas notiks, tāpat kā tas darbojas Vācijā, Dānijā un citur,” norādīja Zaļās Brīvības vadītājs Jānis Brizga.
Plastmasas pudeles, stikla tara, skārda bundžas ir vērtīgs materiāls, kuru nevajadzētu pazaudēt atkritumu poligonā, skaidro Brizga.
Jau tagad iedzīvotājiem ir iespēja šķirot atkritumus. Papīru, plastmasu un citus atkritumus var nodalīt atsevišķos konteineros. "Zaļais punkts", kas rūpējas par šīs sistēmas uzturēšanu, skaidro, ka depozītsistēmu varētu ieviest, tomēr tā ir apmēram četras dārgāka nekā esošā. Turklāt, ja tās pamatā ir automāti, kas pieņem nesaplacinātas pudeles, uz kurām joprojām nolasāms svītrkods, iedzīvotāju iespējas nodot taru samazinās.
„Jautājums, kas ir pašmērķis: ieviest depozītsistēmu vai padarīt Latviju tīrāku? Automāts ir ļoti dārgs, lai veiktu vienkāršo funkciju: pieņemt pudeli un izdot čeku. To var izdarīt cilvēks. Depozītsistēma ir efektīva no atpakaļ savākšanas viedokļa, bet tāpēc arī tā ir ļoti dārga. Vai Latvijai vajag tik dārgu sistēmu? Varbūt iet savādāku ceļu - pieņemt pudeles, bet bez dārgajiem automātiem,” spriež "Zaļā punkta" direktors Kaspars Zakulis. Viņš uzskata, ka nevar pārņemt praksi pilnībā no citām valstīm un skaidro, ka tas bijis viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Igaunijai pirmajos gados depozītsistēma nesusi zaudējumus.
Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācija gan norāda, ka pret jauno kārtību neiebilst, tomēr tā var sadārdzināt preci veikalos. Izpilddirekcijas vadītājs Armands Nikolajevs skaidro: „Mēs neesam pret. Ir biedri, kuri rēķinās ar izvietotajiem šķirošanas konteineriem, ka būs zaudējumi, tomēr biedri nav pret depozītsistēmu. Jautājums, kāda tā būs un vai nebūs neskaidrs un necaurspīdīgs monopols.”
No komentāriem par depozītistēmas ieviešanu kategoriski atsakās pārtikas ražotāji gan pārstāvniecības, gan uzņēmumu līmenī.
Viņi gaidot, kamēr valdībā tiks prezentēta depozītistēmas koncepcija, tāpēc par problēmu nerunā. Tomēr savulaik uzņēmumi pauduši skaidrus iebildumus pret depozītsistēmu. Tas ražotājiem nozīmētu jaunas izmaksas, jaunu un sarežģītāku kārtību un pirmie gadi, kā to rādīja Igaunijas pieredze, var nest arī zaudējumus. Lielākoties tiek apelēts pie tā, ka jaunā depozītsistēma būtiski paaugstinās dzērienu cenas veikalos.
Lai gan esošā sistēma ar iespēju savākt stikla taru tiek atbalstīta, PET pudeļu ražotāji agrāk iespēju ieviest savākšanas un pārstrādes principu ārpus konteineriem neatbalstīja. Tam, ka cena varētu pieaugt, iebilst Jānis Brizga: „Ražotāji biedēja, ka cena varētu celties par 20%. Nedomāju, ka tā cena reāli tiks palielināta. Mums sanāk, ka izmaksas ir 1-2 santīmi uz pudeli, kas būtu jāmaksā ražotājam par apsaimniekošanu. Ja ražotāji izdomā palielināt vēl vairāk cenu, tad tā būs viņu izvēle. Bet tirgus ir konkurējošs, un tāpēc cena produktiem īsti necelsies.” Brizga uzsver, ka izmaksas, ko prasīs jaunās sistēmas ieviešana, atsvērs tas, ka rezultātā iegūs visa sabiedrība.
Līdz šim nebija izdevies panākt vienošanos ar ražotājiem un tirgotājiem par depozītsistēmas ieviešanu. Vides un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs (RP)norāda, ka lielākās problēmas bija saistītas ar to, ka nebija skaidrs, kā varētu sistēma darboties, kā arī bija jānosaka konkrēts datums, kuram iespējams sagatavoties. Tagad termiņš ir 2015. gads, kad depozītsistēmai jābūt ieviestai stikla tarai, PET pudelēm, arī skārdenēm.
Aprēķini liecina, ka Latvijā plastmasas iepakojuma patēriņš pēdējo 10 gadu laikā palielinājies par aptuveni ceturto daļu. 2015.gadā vairāk nekā puse no atkritumiem būtu jāpārstrādā, to paredz Eiropas Savienības normas.
Salīdzinot datus, lielākais nevis svara, bet pudeļu ziņā, ir plastmasas patēriņš. Rēķināts, ka pirmajos trīs gados varētu uzstādīt 136 taras automātus. Katrs no tiem maksā 20 tūkstošus latu, bet savāktu pusi no izlietotās taras. Tomēr vēl jāskaita tie punkti, kuros strādās cilvēki, kas varēs pieņemt otrreizējai pārstrādei paredzētos materiālus.
