18 gadus vecā Bahra, kura gaida savu pirmdzimto – meitu, ir no Sīrija.
Bahra noliek katlus ar virumu uz saulē nokarsušā bruģa. Vienā traukā – vārīti rīsi, otrā – dārzeņu sautējums. Tās būs pusdienas desmit cilvēkiem. No malas izskatās, ka pietiktu labi ja trim. Bahra pasūdzas, ka pēdējā laikā te, palīdzības centrā, porcijas kļūst mazākas. Viņa ir no Sīrijas, bet jau gadu dzīvo Turcijā, Gaziantepā, kas ir dažu stundu braucienā no viņas mājām, ciemata netālu no Sīrijas pilsētas Alepo.
Tērpusies košās krāsās, peoniju rozā galvassegā un kleitā ar garām piedurknēm Bahra ir smaidīga, lai gan stāvēšana zupas virtuves garajā rindā viņu ar katru dienu arvien vairāk nogurdina. Astoņpadsmit gadu vecā Bahra gaida savu pirmdzimto, atlicis vēl mēnesis.
Viņa apprecējās pirms diviem gadiem, sešpadsmit gadu vecumā Sīrijas kara laikā. Mazulis pieteicās tikai tad, kad abi ar vīru bija pārgājuši robežu un nokļuvuši drošībā Turcijā.
Bahra stāsta, ka pēdējos gados piedzīvojusi daudz grūtību, un arī tagad te, Turcijā, lai gan ir pasargāta, dzīve ir smaga. Katru dienu ar sainīti viņa nāk pēc ēdiena zupas virtuvē, un, lai varētu iztikt, strādā ne tikai vīrs, bet arī pati. Par spīti astotajam grūtniecības mēnesim Bahra piepelnās, uzkopjot mājas.
Sīrijā, Alepo, viņas vīram piederējis uzņēmums, dzīvojuši ļoti saticīgi un labi. Abi esot apprecējušies aiz mīlestības, un tā neesot izdzisusi arī tad, kad nolēmuši pamest mājas un bēgt.
Bahra zina, ka viņai būs meita. Saukšot par Nurgulu. Tas ir turku vārds un nozīmē „rozes gaisma”.
„Meitai ir jāuzaug drošībā,” Bahra ir skopa vārdos, atbildot, vai kādreiz atgriezīsies Sīrijā. Mazliet pasēdējusi koka ēnā, viņa paceļ ēdiena katlus un lēnām aiziet ar savu meitu zem sirds.
