Ziemeļāfrikā liesmoja arābu pavasaris, un mierīgā laikā, kā stāstīja vietējie, mazliet pabraucot nostāk no krasta, laivas ar vismaz pārsimts cilvēkiem uz klāja varēja saskatīt kā mazus punktiņus šūpojamies pie horizonta.
Kad ieradāmies salā, notika tas, ko mēdz dēvēt par mērfija likumu - izcilu vietējiem, problemātisku žurnālistiem. Jau vairākas dienas jūrā plosījās vētra un laivas, mierīgākus vējus gaidīdamas, neattīrās no Ziemeļāfrikas krastiem. Līdz ar to kadrus ar bēgļu laivām ienākam Lampedūzas ostā fiksējām pēdējā dienā, 45 minūtes pirms lidmašīnas pacelšanās.
Taču tas deva mums iespēju iegrimt salas ikdienā, apbraukāt mazo, gleznaino vietu, brīžiem pa akmeņiem, brīžiem pa smiltīm, apskatīt viļņu plosītos, šķībos imigrantu kuģīšus pakavveida piestātnē un tos, kas vietas trūkuma dēļ ievilkti dziļāk iekšzemē, runāt ar cilvēkiem, iztaujāt, klausīties stāstos par to, kā ir dzīvot vietā, kur katru nedēļu ierodas simtiem izmisušu, nemiera vajātu, nabadzīgu, bet cerību pilnu ciemiņu.
To vairāku dienu apgaitā tā arī nesastapām kādu, kuram gadu gadiem neapsīkstošā imigrācija būtu pielikusi punktu pacietībai, kurš atļautos teikt, ka salai šāds slogs ir par traku un vārtus ir jātaisa ciet, gluži pretēji, mēs sastapām mierīgus, nesavtīgus, sirsnīgus cilvēkus, kuriem liela daļa no dzīves bija pakārtota bēgļu uzņemšanai – dzirdīšanai, barošanai, aprūpēšanai.
Šad tad zvejnieki paņurdēja, ka jaunie vīrieši no Tunisijas piemētājuši krastu ar plastmasas pudelēm. Bet tūlīt steidzās piemetināt, ka dumpis tur otrā pusē ir drausmīgs un nav brīnums, ka cilvēki bēg uz Eiropu. Jāpalīdz!
Uzzinājām, ka Lampedūzas krasta apsardze nemitīgi patrulē salas ūdeņos. Parasti lielāka modrība sākās brīdī, kad uzlabojās laika apstākļi un jūra kļuva kuģojama. Bēgļu laivas pamanīja pa gabalu un tām devās palīgā. Krasta apsardzes rīcībā bija daudz iespaidīgu liecību par to, kādos apstākļos cilvēki šķērso jūru un kādām briesmām sevi pakļauj.
Ar safilmēto materiālu jūras sargi bija izveidojuši filmu „Brīvi", kurā redzama viena no glābšanas operācijām.
Krasta apsardze spēcīgajos viļņos cenšas piekļūt cilvēkiem laivā, saucot, lai viņi nekustas, ka tas ir bīstami, lai neceļ paniku, paliek uz vietas. Pēdējā smagākā operācija, kurai līdzi dzīvoja ne tikai Lampedūza, bet visa pasaule, bija notikusi maijā, kad 400 cilvēki saspiesti vienkāršā zvejnieku kuģīti ar vētras bangām tika triekti pret krastu. Trīs gāja bojā laivai apgāžoties, visus pārējos krasta apsardze izglāba. Arī kapteinis Antonio Morana atzina, ka to viņš ilgi neaizmirsīs. Laiva, kuru viļņi bija saplosījuši līdz nepazīšanai tagad guļ dzelmē, turpat pie krasta.
Dzirdējām arī daudz viedokļu, ka pagaidu patvēruma centri salā nav īpaši pievilcīgi un tie neatbilst prasībām, taču tajos žurnālistus neielaida un arī mūs no viena tāda padzina. Savukārt, bēgļu izmitināšanas gaitas un to salas karstu, pie kura piestās prāmis, lai vestu tālāk uz Sicīliju un tad uz Itālijas vidieni, uzzinājām tikai no paslepenām runām, kas, tiesa, mazajā salā izplatījās vēja ātrumā.
Dzirdot par pēdējo dienu traģēdiju, kad pie Lapmedūzas krastiem apgāzies kuģis ar 500 Āfrikas imigrantu, no kuriem vairums, šķiet, būs gājis bojā, visas šīs traģēdijas centrā es domāju arī par mazās salas iedzīvotājiem. Par to, kā zvejnieks Rafaele Koalpinto noticis mediju slejās ar stāstu par to, ka bijis tuvu zvejnieka laivā, kad ieraudzījis pilnu jūru ar cilvēku galvām, kas izmisuši centušies noturēties virs ūdens, vecajam, acīmredzot jau iepriekš bojātajam kuģim, aizejot nebūtībā, un uzņēmuši laivā, cik vien daudz cilvēku varējuši. Iedomājos Rafaeles patieso izmisumu, kad viņš nav spējis glābt visus.
Lapmedūzas sala bieži pavīd sausajā statistikā par to, cik atkal laivu šķērsojušas jūru un cik Āfrikas bēgļu ir ceļā uz Eiropu, bet diemžēl nav tādas statistikas, kurās mēra pasaules salas pēc to iedzīvotāju humānisma pakāpes.
Šonedēļ dalīs Nobela prēmijas. Es izvirzu lampedūziešus – mazās salas ļaudis ar lielo sirdi.
