Ir cilvēki, kuri grib vairāk un dzīvot labāk nekā var atļauties. Jeb laikam jau pareizāk teikt – grib atļauties. Pirms astoņiem gadiem Guntars Kukuls ar sievu Sandru un vēl divi uzņēmēji par Satiksmes ministrijai padotu uzņēmumu ziedojumiem nopirka divus “Land Rover” džipus, solot apceļot pasauli un aicināt tautiešus mājās, par to uzņemot arī filmu.
Trešdien bija ļoti saulains laiks. Patiesībā ideāls, lai gribētos tikt laukā no Rīgas. Pat tad, ja iemesls ir ne jau nu atpūta vai rāma pastaiga „zaļumos”, bet gan filmēšana. Jo ir taču darba diena un darbs dzen darbu. Un tad, ja sakrīt vajadzība izbraukt no Rīgas un ideāli apstākļi bēgšanai no pilsētas, ir patiešām prieks būt projām. Un labi, ka tā.
Gripas laikā vārdam imunitāte ir krietni lielāka pievienotā vērtība nekā tajos gadalaikos, kad slimo izņēmuma kārtā. Bet manas pārdomas šoreiz ne par imunitāti pret gripu, bet gan par imunitāti pret aicinājumiem mainīt dienaskārtību un imunitāti pret iniciatīvas izrādīšanu. Jo kā gan citādi nosaukt to, ka daļa no kļūdām, problēmām vai pat labi nojaušams nesaimnieciskums, tiek sākts šķetināts un risināts tikai pēc tam, kad, ja tā var izteikties – pirksts iebakstīts acī. Turklāt imunitāte bieži ir tik laba, ka tas pirksts acī jāiebaksta vairakkārt.
