Gandrīz piecus mēnešus pēc Zolitūdes traģēdijas Latvijas Radio uzrunāja cilvēkus, kas zaudēja traģēdijā savējos, vaicājot – kā pagājis šis smagais laiks un uz kādām izmaiņām viņi cerēja. Katram savs stāsts stāstāms, taču izskan arī vilšanās, ka sabiedrības interese ir atslābusi. Tāpat ir viedoklis, ka valstij arī tagad būtu jājautā bojāgājušo tuviniekiem - varbūt jums kaut kas ir vajadzīgs.
"Nu, ja man ir tāda iespēja televīzijā, tad, lūdzu, visi lūdziet Dievu par Elgu," saka daugavpiliete Ineta Jakovele intervijā Latvijas Televīzijai nākamajā dienā pēc Zolitūdes traģēdijas. Tobrīd Ineta, tāpat kā daudzi cilvēki, stāvēja aiz policijas nožogojuma pie sabrukušā "Maxima" veikala, gaidīja un cerēja. Taču pēcpusdiena nesa viņai traģisku ziņu - viņas meita Elga ir gājusi bojā.
Tagad ir pagājuši pieci mēneši, un Latvijas Radio pie Inetas dodas uz Daugavpili. "Tas ir ļoti smags laiks. Un teikšu tā, ka tas nepakļaujas psihologu aprakstam par sērošanas etapiem." Ineta domā, ka katram no 54 bojāgājušo cilvēku tuviniekiem šis laiks noteikti bija citādāks.
Elga bija Inetas vienīgā meita. Viņas vīrs, Elgas tētis, pirms sešiem gadiem aizgāja mūžībā. Saņemties uz šo sarunu Inetai bija smagi. Taču viņa pastāsta, kāpēc piekrita:
"Es gribētu pastāstīt par savu meitu. Par Elgu Gruzdi. Gribu pastāstīt par viņu kā cilvēku. Lai saprastu, kāds bija viens cilvēks no tiem 54. Lai sabiedrībai viņi būtu tuvāki. Nebūtu tikai tāds cipars, kurš neizsaka cilvēka būtību".
Elgas stāstu Ineta sāk, parādot kādu pirms desmit gadiem meitas rakstītu zīmīti. Elga rakstīja savas domas par to, kas viņai svarīgs. "Viņa uzrakstīja tā "Es gribu…", daudzpunkte. Un ar daudzpunkti arī sāka savu domu: svētlaimi ģimenē, lai vecākiem viss būtu super, pats galvenais ģimene."
Ineta rāda Elgas fotogrāfijas. No tām raugās eleganta un pievilcīga rudmate. "Nu izcili, un viņa tā ikdienā, lūk, tā ar izskatījās, te viņa Rundāles pilī ekskursijā..." stāsta māte.
Meitene, kura piepildīja savus sapņus
Pēdējos gadus Elga dzīvoja Rīgā, Zolitūdē. Viņa ir meitene, kura arī piepildīja savus sapņus. Strādājot par stjuarti kompānijā "AirBaltic", Elga satika savu dzīves mīlestību - pilotu Gintaru. Pērn viņi apprecējās. Drīz pēc tam Elgai pavērās ceļš uz izaugsmi darbā - aviokompānijā Elga sāka strādāt par analītiķi. Ineta ar meitu lepojās katru dienu.
"Jo viņa bija ļoti laba draudzene saviem draugiem, viņa ļoti labi mācījās skolā. Viņa izcili pabeidza Rīgas Tehniskās universitātes Muitas un nodokļu administrēšanas fakultāti, viņa iestājās maģistrantūrā un izcili pabeidza maģistratūru. Un man par to ir liels lepnums, un mana meita to zināja. Nevajag baidīties bērnam pateikt, ka es lepojos ar tevi. Tie vārdi ir jāsaka."
Ineta saka - kad audzini bērnu, jādomā nevis par to, lai bērns vecumdienās pienestu ūdens krūzi, bet gan par to, lai bērns būtu laimīgs. Tad arī bērns sagādās laimi vecumdienās.
Inetai meita bija draudzene, abas dalījušas priekus, bēdas un pārdzīvojumus. Arī kopā gatavojušās Elgas kāzām.
"Viņai 8.septembrī bija kāzas, un es skatījos "Jauno vilni", lai paskatītos kādi vadītājām būs auskari, jaunākās tendences. Lai vismaz - teiksim, ja meita mācās, viņai nav laika, tad tas ir jāizdara man. Tas liekas - nu kas tas ir? Bet mums tas bija svarīgi. Jā, mums tas bija svarīgi."
Meita mammu vienmēr aicinājusi uz dažādiem pasākumiem - Elga dejoja tautas dejas, balles dejas un arī baletu. "Un es vienmēr biju klāt. Un man tas viss patika. Dažs pateiks, nē, viņa dzīvoja meitas dzīvi. Nē, es vienkārši dzīvoju kopā ar meitu."
Draugi un kolēģi bija līdzās
Pēc traģēdijas pirmo palīdzību Inetai sniedza draugi - gan meitas draugi, gan pašas, gan arī vīra draugi. Arī tagad viņi ir līdzās. Ineta sapratusi - cilvēkam jādzīvo tā, lai apkārt būtu labi cilvēki. Un, kad nelaime ir tik neizmērojami liela kā tagad, cilvēks var arī nesaprast, ka viņam vajadzīga palīdzība.
"Un es domāju, ka draugiem, varbūt radiniekiem un arī valstij ir jādomā par to, ka ir jājautā, varbūt jums kaut kas ir vajadzīgs, varbūt jums vajag kaut kā palīdzēt. Jo cilvēki ir apjukuši. Un tas nepāriet vienas dienas laikā. Un, ja kāds domā, ka pēc gada būs vieglāk, tad es varu pateikt, ka nē. Piemēram, mātei tas ir uz visu dzīvi"'.
Bēdās liels atbalsts bija arī Inetas darbavieta - Daugavpils Krievu vidusskola - licejs. Gan kolēģi, gan audzēkņi par viņu rūpējušies un centušies neļaut viņai būt vienai.
"Viņi, piemēram, uzdāvina biļeti uz 3D filmu, un mēģina mani kaut kā izklaidēt."
Drīz pēc sarunas ar Latvijas Radio Ineta plāno tikties ar citiem Zolitūdes traģēdijas upuru tuviniekiem. Ineta arī domā, ka varbūt viņas pieredze un padoms kādam liksies svarīgs. Inetai arī ir kāds lūgums cilvēkiem, kas klausās Latvijas Radio: "Ļoti gribētu arī palūgt cilvēkus, lai neaizmirst tad, kad iet dievnamos, lai aizlūdz arī par Elgu. Lai lūdzas par to, lai viņai tur ir viss labi un lai viņu tur mīl tā, kā mīlējām mēs ar tēvu."
Bezizmēra sāpju un pacietības kauss
Par to, kā pagājuši pēdējie pieci mēneši, Latvijas Radio pastāstīja arī Oskars Bonus. Viņš ir viens no cilvēkiem, kas nakti uz 22.novembri bija pavadījis pie "Maxima" veikala Zolitūdē. Taču jaunumus, tāpat kā Ineta, viņa ģimene saņēma vien nākamajā dienā.
"Bija tā, ka visi radi, draugi, mēs viņam zvanījām uz telefonu, un 11.37 uz viņa telefonu atbildēja glābējs vai policijas darbinieks…" - tā Oskars uzzināja, ka viņa tēva Edvīna vairs nav. Laiks pēc traģēdijas viņam pagājis ātri un lēni vienlaicīgi.
Puisis centies visu laiku sevi nodarbināt - gan sportā, gan darbā. Taču trauksmes sajūta Oskaram joprojām neesot pazudusi.
"Jāsaka atklāti, ka sēras itin ātri pārvērtās par tādu varbūt - kontrolētu agresiju, vēlmi darboties, vērst par labu, lai šādi scenāriji neatkārtotos, lai faktiski beigu beigās kaut ko varbūt mēs arī visi mācītos no traģēdijas, arī atbildīgie dienesti. Lai būtu piemērs no dzīves, arī citiem lai būtu, uz ko atsaukties un pamācīties," stāsta Oskars.
Taču tagad Oskars jūtas nedaudz vīlies: "Jāsecina ir, ka interese par lietu ir noplakusi, izskatās, ka tas pirmais vilnis ar vēlmi iet un cīnīties sabiedrībā arī jau noplacis. Faktiski vēlreiz apstiprinās, ka latviešu sāpju kauss ir bezizmēra.
Īstenībā mēs atkal esam tajā pozīcijā, ka notiks kaut kas vēl, un mēs nedaudz pacīnīsimies, tad mums parādīs, kur ir mūsu vieta, un līdz nākamajai reizei."
Grib redzēt uzņēmēju atbildību
Līdzīgās domās ir arī Mārcis Skadmanis, kurš Zolitūdes traģēdijā zaudēja māsu Dainu un tēvu Jāni Skadmani.
"Pašlaik tas izskatās tā, ka sabiedrība ir nogurusi, bet politiskā elite vai tā mašīna, kas darbojas, tā ir viņu alga, tā viņi pelna naudu, viņi vēlas būt pie varas, spēlē politikas manevrus, nodrošina sev pēctecību. To var saprast, bet viņi nesaprot, ka tas nav... ok, būs pieci gadi, astoņi, desmit, un kaut kad būs lūzums, bet tas lūzums būs smags," saka Mārcis.
Mārcis Skadmanis uzskata, ka jau izglītības sistēmā būtu jāintegrē izpratne par atbildību. Turklāt tāpat kā citi bojāgājušo piederīgie, arī Mārcis rūpīgi seko līdzi ziņām par izmeklēšanu. Viņš uzskata, ka būtiski ir saukt pie atbildības tieši uzņēmumus, nevis tikai individuālas personas.
"Šīs juridiskās personas ir tās, kas plāno, zem šīm juridiskām personām šādi projekti, šādas būvniecības ir tapušas. Tas nozīmē, ka tas ir viņu stils, kā viņi strādā.
Un tas nozīmē - ja šāda komanda izveido ko tik drausmīgu, tad jautājums - kas varētu būt ar citiem viņu projektiem?"
Oskars Bonus norāda, ka jau no sākuma neesot cerējis uz ātru izmeklēšanu, taču viņš vairāk bažījas par to, ka uzreiz pēc ēkas sabrukšanas policija neiesaldēja uzņēmumu aktīvus.
Arī Elgas māte Ineta norāda, ka būtiski ir redzēt atbildīgos - ja viņu nebūs vai vainīgs izrādīsies strādnieks, kurš uzbēra pēdējo smilšu maisu, tad Zolitūdes traģēdija būs precedents visatļautībai.
Pašlaik, lai pārstāvētu cietušo intereses un nepieļautu līdzīgu traģēdiju atkārtošanas, tiek veidota nevalstiska organizācija "Zolitūde 21 11", Latvijas Radio pastāstīja iniciatore Regīna Ločmele-Luņova. Organizācijas kodols būs traģēdijā bojāgājušo tuvinieki un cietušie.
