Sadaļas Sadaļas

Atvērtie faili

#32 Mīti un realitāte: vai Covid-19 vakcīna var izmainīt cilvēka DNS?

Atvērtie faili

#34 Pandēmija grauj psihisko veselību: Kā VM tērēs jomai atvēlētos 7 miljonus

#33 Latvija granulu ražošanas lielvalsts: vai industrija kaitē klimatam

Vides aktīvisti ceļ trauksmi: Rietumvalstis klimata mērķu vārdā dedzina Baltijas mežus

Mazā Latvija pēdējās desmitgadēs ir kļuvusi par koksnes granulu ražošanas lielvalsti. 2019. gadā mēs saražojām trešo lielāko granulu apjomu Eiropas Savienībā un esam kļuvuši par nozīmīgu kurināmās koksnes piegādātāju citām valstīm. Rūpnieki ar to lepojas, bet vides aktīvisti brīdina, ka par dabai draudzīgo uzskatīto kurināmo īstenībā iegūst uz Latvijas mežu noplicināšanas rēķina. Vai tiešām granulu ražošana veicina mežu izciršanu? Un vai tās vispār ir klimatam draudzīgs kurināmais?  

Enerģētiskā koksne. Latvijā tādas esot daudz

Viena no jaudīgākajām granulu ražotnēm Baltijā, viena no lielākajām Latvijā ir granulu ražotne, kas pieder AS “Graanul Invest”. Inčukalna granulu rūpnīcu izrāda uzņēmuma izpilddirektors Haralds Vīgants. 

Ir vējaina diena, tāpēc acīm priekšā ir speciālas brilles, kas pasargā no sīkajiem putekļiem. Kabatā sāk vibrēt čips. Tādu šeit izsniedz ikvienam, kurš ienāk ražotnes teritorijā. Čipa uzdevums ir brīdināt cilvēku, ka viņš ir piegājis pārāk tuvu traktortehnikai, kas strādā teritorijā. Tādu pašu signālu saņem transporta vadītājs.

Granulas ražo no koka un tā blakus produktiem. 

“Uztaisa skaidu, tad skaidu pārvērš putekļos un tiek saspiesta granula,” stāsta Vīgants. 

Teritorijā redzami lieli koku krāvumi. Pie vārtiem – rinda ar smagajiem auto, kuru piekabēs apaļkoks.

Haralds Vīgants stāsta, ka viņi lielākoties izmanto alksni, vītolu, apsi. Viņš rāda uz apsēm un skaidro – koki izskatās lieli, bet redzams, ka iekšā ir iztrupējuši.  

Koku kravas pie „Graanul Invest” rūpnīcas Inčukalnā

“Mežizstrādes blakus produkts. Mežistrādes produkts, kuru nevar izmantot, piemēram, zāģmateriālu ražošanā, skaidu plākšņu ražošanā. Te var redzēt, ka tā ir priede, bet tā ir līka, šķība. Te var redzēt, ka ir trupējuši vidi, tur nekāds dēlis, nekas nesanāk, nekādu mēbeli neuztaisīsi. Te ir ļoti mazi diametri. Šie, piemēram, ir caurkaltuši, ar tiem arī neko nevar izdarīt, tāds ir tas materiāls, kuru izmantojam granulu ražošanā.

Enerģētiskā koksne, Latvijā tāda materiāla ir salīdzinoši daudz,” stāsta Vīgants.

Apmēram puse no izejvielām, ko uzņēmums izmanto granulu ražošanai, ir šāda, kā to sauc industrijā, mazkvalitatīva koksne. Otru pusi veido zāģētavu blakusprodukti – skaidas un šķelda.

Līdz nesenam laikam granulu ražošanai izmantoja tikai vietējos materiālus, taču pirms trijiem gadiem tas mainījās. Siltā ziema apturēja mežizstrādi Latvijā, savukārt Skandināvijā to izdarīja mežu ugunsgrēki. Koksne Baltijas valstīs kļuva dārga.

“Baltija tika izmantota kā bufervalsts, lai lielās celulozes fabrikas Zviedrijā, visā Skandināvijā varētu normāli strādāt, pacēla cenas tādos līmeņos, ka mēs diemžēl nevarējām konkurēt. Mūsu ražotnes stagnēja, un tad mēs attīstījām tirgu no Baltkrievijas. Sākām ievest no turienes skaidu, šķeldu,” stasta Vīgants.

„Graanul Invest” uzņēmumu grupa ir lielākais granulu ražotājs ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Latvijā atrodas puse no tā 12 rūpnīcām. Bez Inčukalna rūpnīcas vēl ir Launkalnē, Jaunjelgavā, Jēkabpilī, Krāslavā un Gulbenē, un daļa no tām pazīstama ar „Latgran” nosaukumu. Uzņēmums granulas vēl ražo Igaunijā, Lietuvā un ASV.

„Graanul Invest” pieder igauņiem, un tā lielākais īpašnieks ir Rauls Kirjanens. Granulu industrijas uzplaukums pēdējās divās desmitgadēs Kirjanenam ir ļāvis kļūt par Igaunijas ceturto bagātāko cilvēku, kura aktīvus pērn lēsa 350 miljonu eiro vērtībā.

Latvijā ražo tikpat daudz granulu kā Francija vai Zviedrija

Arī Latvijā granulu rūpnīcas šajā laikā savairojušās kā sēnes pēc lietus. Pavisam to ir 27. Daudzas gan ir mazas ražotnes, ko uzbūvējušas zāģētavas kā blakusbiznesu, lai lietderīgi izmantotu atkritumus. „Graanul Invest” uzņēmumu grupa Latvijā saražo apmēram pusi no kopējā granulu apjoma.

Kā liecina Eiropas granulu nozares pārskats, 2019. gadā Latvijā saražoja tikpat granulu, cik Francijā vai Zviedrijā. Lielāki apjomi Eiropā bijuši tikai Vācijā un Krievijā.

Grafiks: Eiropas pieci lielākie granulu ražotāji

Pamatu granulu nozares sprādzienam ir devis Rietumeiropas valstu pieprasījums.

Latvijā paliek tikai sīka daļiņa granulu, ko izmanto privātmāju apkurei. Pārējo eksportē, un lauvas tiesa aiziet uz Lielbritānijas, Dānijas un Nīderlandes valstu lielajām spēkstacijām. 2019. gadā Latvija eksportēja visu laiku lielāko apjomu – 2,2 miljonus tonnu granulu.

Koksne Eiropas Savienībā ir atzīta par atjaunojamu energoresursu, tāpēc Eiropas valstis, cīnoties pret klimata pārmaiņām, fosilo kurināmo savās spēkstacijās aizstāj ar koksni jeb, kā to mēdz dēvēt, biomasu.

“Granulas ir viens no visātrākajiem veidiem, kā samazināt šo CO2 pēdu. Piemēram, aizstājot akmeņogles, ko izmanto kurināšanai, lai radītu siltumu vai elektrību. Un ar mazām investīcijām,” saka Haralds Vīgants no „Graanul Invest”.

Jauns milzīgs tirgus vēl varētu pavērties Vācijā, kas arī paziņojusi par plānu atteikties no akmeņoglēm, un dažas vācu spēkstacijas skatās biomasas virzienā.

Līdz ar to Latvijas granulu rūpnieki nākotnē raugās ar lielu optimismu.

“Granulu patēriņš Eiropā viennozīmīgi augs, tāpēc ka ir sasniedzami atjaunojamās enerģijas mērķi. Kur aiziet ogles, gāze, tur granulas un šķelda, protams, ir ļoti labs atjaunojams resurss,” saka Didzis Palejs no Latvijas Biomasas asociācijas.

Ierobežoto izejmateriālu dēļ viņš gan nozarei Latvijā neprognozē vairs tik strauju lēcienu kā līdz šim.

“Latvijā, sasniedzot šī materiāla griestus, granulu ražošana būtiski neaugs. Varētu būt, ka vēl pāris projekti tuvākajos gados attīstīsies un tiks uzbūvēti, bet būtisku izaugsmi nesagaidām,” atzīst Palejs.

Biomasu aizvien vairāk enerģijas ražošanā izmanto arī pie mums Latvijā. Pārsvarā tās ir katlu mājas, kas ražo siltumu apdzīvotām vietām. Taču savairojušās arī koģenerācijas stacijas, kas ražo gan siltumu, gan elektrību, kuru par augstāku cenu pārdod obligātajā iepirkumā vai saņem citu atbalstu. Daudzas ir nelielas stacijas, kas pieder pašiem granulu ražotājiem. Lielākā biomasas koģenerācijas stacija ir Jelgavas „Fortum”.

Granulas gan Latvijas spēkstacijās neizmanto, tam nav jēgas.

“Granulu ideja ir pēc iespējas vairāk enerģijas dabūt vienā masas vienībā, izžāvējot ūdeni ārā un saspiežot to. Tas dod iespēju šīs granulas aizgādāt tālāk ar mazāku enerģijas piepūli. Savukārt vietējā tirgū, tā kā mums pašiem ir daudz savu resursu, šķelda ir tas, kas ir pareizais izejmateriāls enerģijas ražošanai,” skaidro Palejs.

Mazākos apmēros nekā granulas no Latvijas eksportē arī šķeldu.

Ornitologs: Mežs dzīvē atšķiras no tā, kas uz papīra

Taču, kamēr meža industrija biomasu uzskata par reālāko alternatīvu fosilajam kurināmajam, vides organizācijas ceļ traci, ka bagātās rietumvalstis klimata mērķu vārdā dedzina Baltijas valstu mežus un ka granulas nav nemaz tik zaļš energoresurss.

Viens no retajiem, kas Latvijā mudina aizdomāties par granulu ne tik labo dabu, ir ornitologs Viesturs Ķerus.

Tukuma novadā līdzās viņa mājām ir kailcirte. Iebraucamā ceļa vienā pusē – mājas, otrā pusē, kur vēl pirms dažiem gadiem vējā šalkoja 120 gadus vecas priedes, tagad plešas kailcirte.

“Mums būtu jāskatās, lai nesabradājam jaunās priedītes. Bet, tā kā tās saķēpātas pret briežiem, tad tās ir viegli redzamas,” stāsta Ķerus.

Pāris soļus iebriduši izcirtumā, ar Viesturu Ķerus, Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītāju, runājam par to, kas notiek ar Latvijas mežiem.

“Valsts mežs tas ir. Tur jau tā bēda, ka es dzīvoju valsts mežā, līdz ar to nekādu iespēju ietekmēt šeit notiekošo. Pat ja es būtu nejēdzīgi bagāts, valsts mežu nopirkt nevar. Vienkārši dzīvoju un noskatos, kā mainās mežs apkārt,” nosaka Ķerus.

Pagājušā gada statistika vēl nav apkopota, bet 2019. gadā Latvijas mežos ieguva vairāk nekā 13 miljonus kubikmetru koksnes. Tas ir visu laiku lielākais apjoms, kopš sāka veikt uzskaiti. Arī gadā izcirstā platība sasniedza maksimumu – vairāk nekā 46 tūkstošus hektāru.

Grafiks: Izcirstās Latvijas mežu platības

Kā šos skaitļus vērtēt? Par to mežsaimnieku, kokrūpnieku un dabas aizsardzības organizāciju viedokļi krasi atšķiras.

Zemkopības ministrijas gatavotajās atskaitēs redzēsiet, ka mežu platības Latvijā palielinās, jo aizaug jaunas teritorijas, tāpat palielinās mežā uzkrātās koksnes apjoms. ''Zaļie'' saka ko citu.

“Te var redzēt, kā tas, kas dzīvē, atšķiras no tā, kas uz papīra,” komentē Viesturs Ķerus.

“Mēs zinām, ka nevar cirst mežu, kamēr blakus mežs nav atjaunots. Te var redzēt, tas mežs, tur, kur mazās eglītes tuvumā, 2009. gada izcirtums, – tas skaitās atjaunots mežs. Un tad tam blakus pirms diviem gadiem ir nocirsts šis. Kā jūs redzat, priedītes ir sastādītas. Tas nozīmē, ka nākošgad arī šis skaitīsies mežs,” skaidro Ķerus.

“Juridiski mežs skaitās jebkas, kur kokiem paredzēts augt. Tātad mežā var būt mazāk koku nekā pļavā. Bet no bioloģijas viedokļa šis, protams, nav mežs. Un putniem, kas šeit dzīvoja, šis nebūs mežs vēl ilgi,” stāsta Ķerus.

Ornitologs norāda, ka arī īpaši aizsargājamas putnu sugas Latvijā ir īpaši aizsargājamas tikai uz papīra.

“Šajā konkrētajā vietā bija vismaz trīs īpaši aizsargājamu putnu dzīvotne: mazais mušķērājs, mežirbe un melnā dzilna. Un neviena no šīm sugām te nevar dzīvot tagad. Tas nozīmē, ka šo triju sugu dzīvotne šeit ir iznīcināta, un nevienā grāmatvedībā par to ķeksītis neparādās, tam vienkārši netiek pievērsta uzmanība.

Tikai dažām aizsargājamām putnu sugām – kā melnais stārķis vai mazais ērglis – veido mikroliegumus. Pārējām neveido, kaut to dzīvotnes vajadzētu aizsargāt, bet praktiski tas Latvijā nenotiek.

Vides aktīvisti: Latvijas mežu apsaimniekošana nav īsti ilgtspējīga

Kokrūpnieku un dabas aizsardzības organizāciju konflikta pamatā ir atšķirīgais skatījums uz to, kas ir vērtīgs mežs. Kamēr rūpnieki uz mežu skatās kā uz maksimāli kvalitatīvas koksnes ieguves vietu, kur koki jācērt noteiktā vecumā un jāstāda no jauna, vides organizāciju skatījumā mežs ir dabas vērtība.  

Kadri no drona video ar izcirstiem mežiem

“Mani interesē putnu daudzums mežā vai aizsargājamo dzīvotņu daudzums mežā, vai vecu mežu daudzums. Reizēm zināms bioloģiskās daudzveidības rādītājs ir mirušās koksnes daudzums, par kuru var teikt – jo vairāk jo labāk, jo tas ir dabiskiem mežiem tuvāk. Koksnes daudzums, manā uztverē, ir nesvarīgs rādītājs, vismaz no dabas saglabāšanas viedokļa. Tiem, kas iegūst koksni, tas ir svarīgi,” klāsta Viesturs Ķerus.

Līdz ar to pretēji mežsaimniekiem, kuri ir pārliecināti par Latvijas mežu ilgtspēju, dabas draugi norāda uz pretējo.

“Mūsdienās uz ilgtspējīgu mežsaimniecību vairs tā neskatās. Tas nozīmē arī bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, tas nozīmē oglekļa piesaistes jautājumus, un mēs zinām, ka ciršanas apjomu dēļ oglekļa piesaiste Latvijas mežos kopš 90. gadiem ir strauji mazinājusies. Mēs zinām, ka tiek cirsti meži putnu ligzdošanas laikā, mēs zinām, ka tiek postītas mazā ērgļa ligzdas, “Latvijas Valsts meži” vairs īpaši arī neslēpj, ka cērt īpaši aizsargājamus Eiropas nozīmes biotopus,” stāsta Ķerus.

Viņš nav vienīgais, kurš brīdina, ka mežizstrādes prakse nav ilgtspējīga. Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis uzskata – problēma ir ne tik daudz ciršanas apjomi, kā to izvietojums. 

“Mēs cērtam kailcirtes lielos apjomos, vienviet, cilvēki saskaras ar šīm problēmām. Skaidrs, ka kailcirte pēc būtības ir kaitējums dabas daudzveidībai. Izvietojot vienkopus lielas kailciršu platības, tas rada vēl lielākas fragmentācijas problēmas no dabas viedokļa,” stāsta Rozītis.

Starptautiskajā koksnes tirdzniecībā svarīgi ir sertifikāti, kuriem vajadzētu garantēt, ka koksne ņemta no ilgtspējīgiem mežiem.

Taču Rozītis saka – sertifikācijas sistēmas Latvijā ir vājas, līdz ar to, iespējams, Rietumos domā, ka no Latvijas pērk ilgtspējīgi apsaimniekotu mežu koksni, bet faktiski tā nav.

“Pirms dažām nedēļām uzzinājām, ka pēdējo trīs gadu laikā ir nocirsti vairāki simti vai pat tūkstoši hektāru bioloģiski augstvērtīgu mežu. Ar lielu varbūtību varam pieņemt, ka šie kubikmetri koksnes ir aizgājuši FSC [koksnes sertificēšanas] sistēmā vai šai otrā sistēmā, ar ko strādā biomasas ražotāji, SBP sistēmā. Tas norāda to, ka abas šīs sistēmas ir zināmā mērā cauras,” pauž Rozītis.

Kāda ir mežu izciršanai saistība ar granulām?

Kāda mežu izciršanai ir saistība ar granulām? Kamēr granulu ražošanai izmanto mežizstrādes vai zāģētavu atkritumus, tikmēr varētu teikt, ka mazs. Labais koks aiziet mēbelēm vai būvniecībai, bet skaidas, zari – granulām.

“Īstenībā granulu ražošana pastāv un eksistē tikai un vienīgi tāpēc, ka ir šie atkritumi, kurus tāpat nav kur citur likt… Tad attiecīgi šie atlikumi aiziet ražošanā, tiek saražots produkts ar pievienoto vērtību,” saka Latvijas Biomasas asociācijas vadītājs Didzis Palejs.

Viņš noraida domu, ka granulu ražošana veicinātu mežu izciršanu.

“Es nesaskatu šajā jautājumā nekādu loģiku. Es arī pats esmu mežu īpašnieks, un man ir grūti izprast, kurš meža īpašnieks vēlētos izaudzēt pēc iespējas lētāku koksni. Visi meža īpašnieki, kam pieder mežs, viņi grib izaudzēt pēc iespējas dārgāku koksni, zāģbaļķus, kas ir pats dārgākais. Uz to mežsaimniecība tiecas,” uzsver Palejs.

Tomēr vides aktīvisti norāda, ka pieprasījums pēc biomasas var būt viens no apsvērumiem, kādēļ meža īpašnieks pieņem lēmumu izcirst mežu, kurš citādi paliktu neskarts.

“Ja varētu labi pārdot tikai apakšējo daļu un augšējā nevienu neinteresētu, tad es varbūt padomātu, vai augšējo cirst vai ne. Ja es zinu, ka dabūšu labu ciparu arī par augšu, tad nocērtu un pārdodu granulās,” spriež ornitologs Viesturs Ķerus.

Turklāt nav tā, ka granulu ražošanai izmantotu tikai citu meža nozaru atkritumus.

Latvijas un Igaunijas lielražotājs „Graanul Invest” lēš, ka 40% koksnes, ko tas pārvērš granulās, nāk no veseliem, bet zāģētavām un citam biznesam nederīgiem kokiem.

„Ilustrācija kokam, ko nebija jēgas cirst, bet bija svarīgi atstāt dabai. Nezinu, kas noticis, bet otrajā bildē pie dobuma redzams norauts putna pirksts,” saka Latvijas Ornitoloģijas biedrības vadītājs Viesturs Ķerus.

Tikmēr Ķerus rāda grafiku, kas atspoguļo kurināmās koksnes īpatsvara pieaugumu meža nozares kopējā eksportā, un fotogrāfiju ar nocirstu, dobumainu koku baļķu krāvumā.

Kamēr mežsaimniekiem veci, resni un satrupējuši koki skaitās mazkvalitatīvi, dabai tie ir vērtīgi.

“Jebkuri dobumainie koki mežā ir svarīgi dažādu putnu izdzīvošanai. Pat ja kailcirtē atstātu dobumaino koku, to varētu izmantot putni, lai gan labāk, protams, būtu lielā mežā. Tā ka dobumaini koki ir ļoti būtiski, bet tie arī var aiziet granulās,” saka Ķerus.

Par to, ka granulu industrija veicina mežu izciršanu, ir pārliecināti igauņu vides sargi.

Igaunijas Dabas fonda mežu programmas vadītājs Sīms Kureso kā apliecinājumu tam žurnālistiem izrāda izcirstos mežus Hānjas dabas parkā Igaunijas dienvidos – zābaki grimst meža tehnikas izbraukātās sliedēs, tālumā dzirdamas zāģu skaņas.

Latvijā Hānjas dabas parks plašāk pazīstams ar Baltijas augstāko virsotni – Munameģi. Augot pieprasījumam pēc koksnes, pirms pieciem gadiem Igaunijas valdība mīkstināja aizsargājamo teritoriju likumu un te atļāva kailcirtes.

Kopš tā laika granulu ražotāja „Graanul Invest” meitas uzņēmums Hānjas dabas parkā cērt mežus. Satelīta uzņēmumos redzams, kā koku vainagiem klātais parks gadu no gada kļūst caurumaināks un caurumaināks.

“Tā ir aizsargājamā teritorija, galvenajam mērķim vajadzētu būt saglabāt parka dabas vērtības, sugas, biotopus. (..) Tagad kailcirtes te ir ierasta prakse. Igaunijas likums un Eiropas Savienības biotopu direktīva neaizliedz cirst kokus, bet šeit direktīvas jēga ir pārkāpta,” uzskata Sīms Kureso.

Kopš parkā atļautas kailcirtes, „Graanul Invest” te izcirtis 100 hektārus meža, t.i., piecreiz vairāk nekā iepriekšējos piecos gados.

“Ja liela granulu ražošanas kompānija uzpērk mežus un tos intensīvi apsaimnieko, ir grūti apgalvot, ka granulu industrijai nav ietekmes uz mežu izciršanu. Protams, augstvērtīgo koku viņi pārdod citiem uzņēmumiem, jo tā vairāk nopelna. Tas nav pārsteidzoši,” saka Kureso.

“Graanul Invest”: Granulām mežu necērt

„Graanul Invest” Igaunijā pašam pieder aptuveni 56 000 hektāru mežu. Un mežus tas uzpērk arī Latvijā. Šobrīd igauņu kokrūpniekam Latgalē pieder aptuveni 2000 hektāru meža. „Graanul Invest” Latvijas uzņēmuma izpilddirektors Haralds Vīgants stāsta, ka pērk visus mežus, kurus var nopirkt. Gan no privātpersonām, gan uzņēmumiem, kuri tirgo lielākas platības.  

“Mežu pērk, lai būtu ilgtspējība. Mēs zināsim, ka mums ir mežs, mēs zinām, kāds tur ir sortiments, kas mums der, kas der citām zāģētavām. Zāģētavām savukārt ir šķelda, kas der mums. Tādā veidā mēs varam veikt sava veida barterus. Mēs zinām, ka tajā mežā, kas mums pieder, ir saimniekots pēc labākajiem principiem. Mūsu klients, viņš skatās, lai būtu ilgtspējība ievērota visā granulas dzīves ciklā,” uzsver Vīgants.

Vīgants atzīst, ka mežus sāka pirkt, kad pirms pāris gadiem parādījās problēmas ar izejvielu iepirkšanu.

Tomēr gan viņš, gan mātes firmas vadītāji Igaunijā noliedz, ka granulu ražotāji cērt mežus, lai ražotu granulas.

“Mēs darbojamies pēc tiem pašiem principiem kā normāli mežizstrādātāji, ievērojot aprites ekonomikas principus. Kvalitatīvā koksne iet, lai ražotu kvalitatīvu produktu, maz kvalitatīvāko, lai ražotu mazāk. Šajā gadījumā mazkvalitatīvā ražo enerģiju. Kvalitatīvākā ražo zāģmateriālus, kas pēc tam tiek izmantoti būvniecībā vai mēbeļu ražošanā. Sortiments, kas ir pa vidu, papīrmalka, tiek izmantots, lai ražotu papīru, kartonu un skaidu plātnes,” skaidro Vīgants.

Izcirstajās teritorijās uzņēmums stāda kokus.

“Pagājušā gadā Igaunijā tika iestādīts 1,5 miljoni stādiņu. Tas ir ļoti iespaidīgs skaits, salīdzinot ar 54 000 hektaru, ko mēs apsaimniekojam. (..) Kā jau minēju, tas sortiments, ko mēs izmantojam, šī malka pārsvarā aug aizaugušās pļavās. Latvijā bija izstrādāta programma, ir, piemēram, baltalkšņa cirsma, varēja saņemt subsīdiju, nozāģējot šo cirsmu un iestādot kvalitatīvus stādiņus – egli, bērzu, priedi, piemēram,” norāda uzņēmuma pārstāvis.  

Igauņu granulu ražotājs arī neuzskata, ka nodarītu ļaunumu Hānjas dabas parkam. Kailcirtes zāģē buferzonās, un tās atļāva, jo atzītas par visefektīvāko mežu uzturēšanas veidu.

Ar šo argumentu uz lūpām ar koku vainagiem klātā platība zūd gan visā Igaunijā, gan Latvijā – arī mūsu aizsargājamās teritorijās.

Igauņi prognozē, ka pēc 10 gadiem valsts no oglekļa absorbētājas kļūs par emitētāju.

Mežu loma oglekļa uzsūkšanā ir viens no iemesliem, kāpēc vides aktīvisti uzskata, ka Eiropas Savienībai atjaunojamās enerģijas politika ir jāmaina.

Vides aktīvisti: Koksnes kurināmo oglekļa neitralitāte ir tikai mārketinga triks

12 lieli dzesēšanas torņi Anglijas ziemeļu ainavā iezīmē vietu, kur atrodas pasaulē lielākā biomasas spēkstacija – Draksa. Savulaik celta kā ogļu stacija, tagad tā lielākoties pārgājusi uz biomasu.

Draksā sadeg no Latvijas un Igaunijas atvestās granulas. Un, kaut zinātnieki nešaubās, ka koksne degot izraisa lielāku piesārņojumu nekā ogles, to tomēr uzskata par oglekļa neitrālu kurināmo.

Kāpēc tā? Koki augot uzņem tikpat daudz CO2, cik izdala sadegot.

Vadoties no pieņēmuma, ka meži ir atjaunojami un augošie koki atkal absorbēs klimatam kaitīgo gāzi, Eiropas Savienībā koksni savulaik noteica kā oglekļa neitrālu kurināmo. Un, lai veicinātu tās izmantošanu, ražotājiem maksā subsīdijas.

Pašlaik no biomasas, pārsvarā tieši no koksnes, saražo 60% no Eiropas atjaunojamās enerģijas, tātad vairāk nekā no vēja un saules, kopā ņemtiem.

To, ka nodokļu maksātāji piemaksā spēkstacijām, lai dedzinātu mežus, vides organizācijas uzskata par absurdu un oglekļa neitralitāti sauc par mārketinga triku.

“Ja mēs sadedzinām koku, kas ir audzis gadu desmitus, tad viņš ir gadu desmitus šo oglekli uzņēmis. Mēs to palaižam gaisā vienā mirklī, un tad būs vajadzīgi gadu desmiti, lai viņš to oglekli uzņemtu atpakaļ. Tas nozīmē, ka tur tā neitralitāte labākajā gadījumā atjaunojas pēc gadu desmitiem,” saka Ķerus.

Ir pētījumi, kas rāda, ka lietderīgāk ir atstāt no emisiju viedokļa koku mežā, lai tas nomirst turpat, nekā cirst.

Viestura Ķerus igauņu kolēģis Sīms Kureso vērš uzmanību uz to, ka meži paši cieš no klimata pārmaiņām. Tos posta plaši ugunsgrēki, savairojušies kaitēkļi.

Ja kāds jums stāsta, ka, dedzinot mežus, var uzlabot klimatu, tā ir pasaka, bilst Kureso.

“Klimata pārmaiņas notiek jau tagad, mums jāsamazina CO2 emisijas jau tūlīt, nevis pēc 70 gadiem. Tie, kuri saka, ka jācērt vairāk mežu, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām, viņi jūs muļķo,” saka Kureso.

Turklāt emisijas rodas arī biomasas ražošanas procesā – mežizstrādē, transportēšanā.

Mežsaimnieki: Uzbrukumi koksnes kurināmajiem – fosilās enerģijas lobijs

Tikmēr biomasas industriju mēģinājumi apstrīdēt oglekļa neitralitātes konceptu sanikno. Mežsaimnieki to sauc par fosilās enerģijas lobija uzbrukumu tā reālākajam konkurentam – biomasai, un norāda, ka pārauguši meži oglekli kādā brīdī uzsūc vairs tikai tik daudz, cik paši emitē. Tāpēc tie ir jāatjauno.

Kadri no drona video ar izcirstiem mežiem

Latvijas Biomasas asociācijas vēstulē Eiropas likumdevējiem, kas tagad par šiem jautājumiem lauž šķēpus, norāda, ka “jauni koki aug visātrāk un tādējādi patērē visvairāk oglekļa. Vecu, lēni augošu mežaudžu aizstāšana ar jauniem kokiem ir labākais veids, kā palielināt oglekļa piesaisti mežos. Klimatam vislabākais ir mežs, kur ir dažāda vecuma koki un liels jaunu koku īpatsvars. Tas uzņem daudz oglekļa, un, nepārtraukti novācot nobriedušas audzes, no meža var iegūt maksimāli daudz atjaunojamo produktu kā kokmateriālus būvniecībai un papīru, kas aizstāj neatjaunojamus, fosilos produktus. Savukārt kokrūpniecības un mežizstrādes atkritumus un blakusproduktus var izmantot bioenerģijai.”

Vides aktīvisti tikmēr piesauc starptautiskus pētījumus, ka pat 300 gadu veci meži visbiežāk turpina piesaistīt oglekli, nevis ir tā avoti.

Strīdi par koksnes izmantošanu enerģētikā Briseles varas gaiteņos bijuši arī agrāk. Pēdējoreiz tas notika 2015. gadā, kad revidēta Atjaunojamās enerģijas direktīva.

Daudzi zinātnieki toreiz brīdināja, ka direktīva var veicināt koku nociršanu, lai tos sadedzinātu spēkstacijās. Pētnieki mudināja noteikt, ka enerģijas ražošanai var izmantot tikai meža nozares atkritumus un nevis veselus kokus. Taču šādus noteikumus nepieņēma.

Pērn gan ir notikušas divas lietas, kas liek domāt, ka Eiropas Savienība varētu pieņemt stingrāku biomasas regulējumu. Pirmkārt, ekspertu grupa ir ieteikusi direktīvā ierakstīt, ka par atjaunojamu uzskatāma tikai tāda biomasa kā zāģu skaidas, miza, mežu retināšanā iegūti koki, taču ne zāģēti baļķi.

Otrkārt, ir pieņemta Bioloģiskās daudzveidības stratēģija. Arī tā mudina enerģētikā neizmantot veselus kokus, jo “primārie un vecie meži ir bagātas mežu ekosistēmas un no atmosfēras piesaista un uzkrāj oglekli, tai skaitā meža augsnē”.

Tikmēr ornitologs Viesturs Ķerus mudina par granulām vismaz sākt runāt godīgi.

“Ir skaidrs, ka koksne kā energoresurss mums ir un būs svarīga vēl ilgi. Tur mēs neko darīt nevaram, bet mums vajadzētu uz to skatīties godīgi, nevis mēģināt iemārketēt tā kā… Ja es braucu ar mašīnu, ar parasto fosilo degvielu, tad es nemēģinu pateikt, ka fosilā degviela ir tieši tas, ko klimatam vajag. Es braucu, jūtos slikti, un domāju, kad varēšu braukt labāk. Tāpat mums vajadzētu nevis mānīties par oglekļa neitralitāti koksnes gadījumā, bet pieņemt, ka koksnes dedzināšana ir neizbēgama, bet domāt, kā no tās tikt vaļā,” uzsver Ķerus.

 

Raidījums tapis sadarbībā ar vairāku Eiropas valstu žurnālistiem. Plašāk angļu valodā lasiet te.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt