Sākoties karam Ukrainā, cilvēki sākuši ar bažām sekot līdzi Krievijas prezidenta Vladimira Putina īstenotajām darbībām. Kādam pie profila ir "piesprausts" Ukrainas karogs, paužot atbalstu karadarbībā cietušajiem, savukārt kāds cits pārstājis dalīties ar savām ikdienas gaitām, sākot publicēt informāciju par palīdzības sniegšanu ukraiņu bēgļiem. Pēc LSM.lv novērojumiem vairāki cilvēki "Instagram" īsajos stāstos atzinuši, ka, kamēr citā valstī mirst cilvēki, publicēt brokastu bildes, ikdienas gaitu, pieredzes stāstus šķiet nepareizi un neatbilstoši. Vienlaikus tiek pausts nosodījums tiem lietotājiem, kuri joprojām turpina to darīt.

Latvijas Psihoterapeitu biedrības sertificēta eksistenciālās psihoterapijas speciāliste Aiga Abožina skaidroja, ka dažādi cilvēki lieto sociālos tīklus dažādiem mērķiem, tādēļ, ja lietošanas funkcija atšķiras, sagaidāmi pārpratumi un konflikti, kā arī pastāv risks, ka viens mēģinās pārliecināt otru par sociālo tīklu izmantošanu tieši vienai vai citai funkcijai.

Tikpat svarīgs faktors ir katra cilvēka individuālā spēja šajā konkrētajā brīdī konfrontēties ar kaut ko tik smagu kā fiziskas ciešanas un nāve, jo karš runā par to, atzīmēja Abožina.

"Rietumu kultūra tomēr ir piesaistīta kristīgām vērtībām: tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs svešu iekārot, tev nebūs nepatiesu liecību sniegt. Karā viss tiek nojaukts. Šobrīd katrs no mums ar šo visu konfrontē pēc savas psihiskās kapacitātes. Mūsu uztveres ir dažādas, un to vajadzētu sevī saprast un izturēties ar līdzcietību gan pret sevi, gan citiem," uzskata terapeite.

Savukārt pēc politologa Filipa Rajevska domām, nevar teikt, ka sekot vai publicēt informāciju par karadarbību Ukrainā ir kāda pienākums, taču, viņaprāt, tas neatbrīvo no pienākuma ieņemt kādu pozīciju.

"Tēlot kādu muļķi, izolēties no šīs informācijas un pateikt, ka es tam nesekoju, tāpēc man nav viedokļa – tas varētu būt nepieņemami. Tu vari normēt informācijas apjomu, cik gribi patērēt šīm norisēm, bet tas neatbrīvo no pienākuma nebūt ignorējošam savā viedoklī," viņš uzsvēra.

Emociju gamma

Psihodinamiskā psihoterapeite Inese Putniece skaidroja, ka vārds "karš" visās valodās simbolizē šausmas, un katrs, kurš saka, ka viņu tas neskar, iespējams, nav piekļuvis savām jūtām un emocijām, savukārt vienaldzība ir psihes aizsargmehānisms – noliegums un izolācija. Proti, šie divi aizsargmehānismi un frāze "domāsim pozitīvi" palīdz cilvēkiem dzīvot tā, it kā nekas nav noticis.

Arī Rajevskis uzskata, ka brīdī, kad notikums tieša veidā neietekmē cilvēku, viņš var būt apātisks, neieinteresēts un pat izvairīties no informācijas par to, sakot, ka "negribu domāt bēdīgas domas".

Vienlaikus Putniece norādīja, ka var būt dažādi iemesli, kādēļ cilvēki reaģē sakāpinātā, pārspīlētā veidā par notiekošo Ukrainā, taču pamatā tas ir atkarīgs no personības struktūras, stabilitātes, iepriekš piedzīvotām krīzēm un atsevišķu īpašību kopuma. Attiecīgi, ja personība ir nestabila, vāja, fragmentēta, rodas pārdzīvojums jeb krišana panikā, savukārt, jo personība ir nobriedušāka un stabilāka, jo veselīgākas un atklātākas būs tās emocionālās reakcijas un izpausmes ārējā pasaulē.

Tāpat cilvēku reakciju attiecībā pret karu ietekmē arī tādi faktori kā dzimtas traumas saistībā  ar okupāciju un represijām, informētība pasaules vēsturē, piederība kristīgām vērtībām, iedzimta temperamenta spēja panest stresu, spriedzi, trauksmi, kā arī praktiska saistība ar Ukrainas tautu, minēja Abožina.

Eksistenciālo terapeiti ir pozitīvi pārsteigusi ātrā cilvēku un grupu spēja izrādīt aktīvu un radošu iniciatīvu operatīvā palīdzībā bēgļiem. Viņasprāt, nevar noliegt, ka arī sociālie tīkli bija un ir labs instruments informācijas apmaiņā par to, kā mēs vēl varam būt līdzdalīgi palīdzībā Ukrainas tautai, taču Abožina aicina aizdomāties, vai pārdzīvošana kā tāda ir vienlīdzīga palīdzībai ukraiņiem, jo aktīva rīcība savu spēju un resursu robežās ir svarīga.

Saglabāt normalitāti

Patlaban informatīvajā telpā dominē vienotība starp tiem cilvēkiem, kas pauž skaidru vēstījumu – "Slava Ukrainai!", taču pilnīga vienprātība nepastāv. No vienas puses skatoties, gan sociālo mediju lietotājam, gan sabiedrībai kopumā ir svarīgi kļūt par aktīviem viedokļu līderiem, veicinot objektīvas informācijas nonākšanu cilvēku laika joslās, taču no otras – tikpat būtiski saglabāt normalitāti, neaizmirstot pievērst uzmanību arī sev.

Putnieces ieskatā, "lai nesajuktu prātā", arī kara laikā ir pieņemami nodarboties sev tīkamām aktivitātēm, publicēt sociālajos tīklos ar karadarbību nesaistītu saturu, jo "dzīve turpinās, un arī kādreiz kara laikā bija cilvēki, kuri, piemēram, cepa maizi, pankūkas un veda tās karavīriem, bet mūziķi uz frontes līnijas izklaidēja sabiedrību."

"Tiek nošauti cilvēki, kuri mēģina paglābties, glābt savus bērnus, mazbērnus, mājdzīvniekus. Viņi paliek bez pajumtes, un kaut kādā ziņā neizbēgami, ka tas skar ikvienu. Kādam tas radīs emocionālu saviļņojumu, tāpēc, ja viņš dodas savās ikdienas gaitās un atpakaļ pie savas rutīnas, viņam noteikti būs labāka, stabilāka izjūta pašam par sevi," sacīja Putniece.

Viņa gan atzīmēja, ka intensīvas krīzes gadījumā intelektuālās nodarbes, piemēram, grāmatu lasīšana, "klibos", jo prāts nespēs koncentrēties, tāpēc būtu ieteicamas fiziskās aktivitātes.

Darbojoties ar rokām, prāts paliek brīvāks, un cilvēks var vairāk izprast savas izjūtas.

Tāpat Putniece uzsvēra, ka saglabāt normalitāti, mazinot spriedzi, ir svarīgi, lai palīdzētu integrēties, aklimatizēties un atgriezties normālajā dzīvē tiem emocionāli un fiziski traumētiem cilvēkiem, kas Latvijā ieradušies no kara plosītās Ukrainas.

Putniece informēja, ka patlaban Veselības ministrija ir diskutējusi ar psihiatriem par nepieciešamību izstrādāt video formāta apmācības ārstiem, psihologiem, psihoterapeitiem, kas saskārās vai saskarsies ar ukraiņu bēgļiem, informējot par to, kā izpaužas posttraumatiskais stress, ko ar to darīt un kā pašiem speciālistiem neizdegt. Paredzēts, ka lekcijas būs pieejamas Latvijas Ārstu biedrībā.

Karš kā zināma ikdienas sastāvdaļa

Pēdējās četrās nedēļās cilvēki pieraduši pie Ukrainas kara ziņām, mediji ir kļuvuši pozicionāli, un rodas sajūta, ka notikumi par kara gaitu atkārtojas, uzskata Rajevskis.

Viņaprāt, pierodot pie ziņām, sabiedrība sākt izjust apnikumu, apātiju.

"Ai, nu tur bumbu nometa – teiksim, tas personīgi tomēr mazāk skar, līdz ar to visas pārējās blakusziņas – ekonomika, bēgļu klātesamība – sāk pārņemt sabiedrības uzmanību. Karš kļūst par tādu zināmu ikdienas sastāvdaļu, mums ir vieglāk tam visam pielāgoties," viņš atzina.

Arī Abožina atzīmēja, ka, redzot, ka agresors uzbrucis citai valstij un iegūstot pārliecinošus argumentus, ka varam būt nosacītā drošībā, mēs riskējam ļauties bioloģiskajam mūsos kā "tādas antilopītes, kuras turpina ganīties, jo redz, ja lauva kādu no viņām jau ir nomedījis un uz kādu brīdi būs aizņemts un paēdis."

"Ja mums uzbruktu cita valsts, ko gribētu mēs? Vai mēs gribētu, lai citas valsts pilsoņi pēc pāris nedēļām sociālajos tīklos pievērstos kādam citam tematam, vai arī neatlaidīgi mēģinātu ietekmēt savu politiķus un sabiedrisko domu, ka šī tauta ir jāglābj no agresora? Mums jau ir bijusi šāda vēsturiska pieredze. Tātad tas bioloģiskais dzīvnieks sevī ir arī nedaudz jāuzrauga," norādīja Abožina.