Skolotājas: Mēs Latvijā saglabājam īsto krievu valodu

Simt gadu senā situācija, kad krievu valoda saglabājās emigrantu vidē, atkārtojas, turklāt šodien krievvalodīgā jaunatne sevi nesaista ar Krieviju. Un krievu valodas kā otrās svešvalodas popularitāte latviešu skolās atkal pieaug, tiesa, bieži vien tāpēc, ka nav izvēles.

To Rus.lsm.lv noskaidroja sarunā ar krievu valodas un literatūras skolotājām. Bet saruna sākās par kursiem šī priekšmeta pedagogiem, kas notika pirms šī mācību gada sākuma.

Rus.lsm.lv sarunbiedres: Svetlana Kuprjašova, Liepājas 7. vidusskolas krievu valodas un literatūras skolotāja, Priekules vidusskolas krievu valodas kā svešvalodas skolotāja; krievu valodas kā dzimtās valodas mācīšanas koordinatore mazākumtautību skolās; krievu valodas kā svešvalodas mācīšanas metodiķe. Tatjana Dzalba, Liepājas Liedaga vidusskolas krievu valodas un literatūras skolotāja.

Svetlana Kuprjašova: Kursus krievu valodas kā dzimtās valodas un kā svešvalodas skolotājiem organizēja Daugavpils Universitāte. Tagad notiek izglītības reforma, tiek mainīts saturs, mācīšanas forma… Mums paskaidroja, kā izmantot jauno programmu un jauno izglītības standartu, pastāstīja, kā mainījusies skolotāja loma. Tagad pedagogs ir palīgs skolēnam, kurš gūst zināšanas. Tas, kurš jau izdomājis šo procesu, ir izveidojis to teorētiski, bet skolēnam šķiet, ka viņš iet savu ceļu. Bet iet viņš pa celiņu, kuru izveidojis skolotājs.

Tatjana Dzalba: Ļoti svarīgi, ka tie, kuri vadīja šos kursus, piedalījās šīs programmas radīšanā, ir Daugavpils Universitātes pasniedzēji un praktizējoši skolotāji, “Skola 2030” eksperti.

S. K.: Kamēr nebūs piepildīta “Skola 2030” krātuve, kurā tiek ievietoti mācību stundu izstrādes materiāli, dažādi mācību līdzekļi, kurus varam izmantot, mēs strādājam pēc vecajām mācību grāmatām, bet pēc jaunās programmas.

Svetlana un Tatjana norādīja, ka viņām dažus vārdus vienkāršāk pateikt latviski, nekā meklēt precīzu tulkojumu krieviski.

Šo vārdu vidū ir arī “krātuve”. Kā arī “lietpratība” – ne tikai meistarība, bet arī praktiskās iemaņas, kas tiek izmantotas reālajā dzīvē.

T.D.: Mūsu lektori arī teica, ka tā ir absolūta realitāte – mēs nezinām, kā dažus vārdus pateikt krieviski. Viņi taču rakstīja programmu latviski, un ir jēdzieni, kas nav pārtulkojami.

S.K.: Piemēram, “tikums”, izglītības standarta sastāvdaļa. Ilgi diskutējām, kā šo jēdzienu pārtulkot. Palikām pie “добродетели”, lai gan griež ausīs. Tās ir labās īpašības, kuras skolotājam ir jāieaudzina skolēnā.

Rus.Lsm.lv: Ar burtisko tulkojumu vienmēr ir sarežģīti. Bet mēs pastāvīgi izmantojam divas valodas, ar to situācija ir pilnībā izskaidrojama. Taču interneta Krievijas segmentā pārsteidz tas, ka pilnībā mainās vārdu jēga.

S.K.: Mūsdienu krievu valoda vispār baida. Man šķiet, mēs tagad pārdzīvojam to, kas bija pēc revolūcijas XX gadsimta sākumā, kad krievi masveidā emigrēja no Krievijas, un skaistā XIX gadsimta krievu valoda saglabājās emigrantu vidē. Uzskatu, ka tagad mēs saglabājam šo skaisto krievu valodu.

Kad es aizbraucu uz Krieviju un dzirdu šo aizgūtās leksikas, jauno vārdu plūsmu… Man šī krievu valoda liekas briesmīga.

Es vienkārši lepojos, ka runāju tādā krievu valodā kā pirms divdesmit gadiem, tā ir dziedošā un skaistā krievu valoda, kurā rakstīja Turgeņevs.

Rus.Lsm.lv: Atceros Tefijas emigrācijas perioda stāstus par šo tēmu…

S.K. Jā, viss ir kā spoguļattēlā, vēsture atkārtojas.

Rus.Lsm.lv: Kādreiz Krievijas vēstniecība veda Krievijas mācību grāmatas, dāvināja tās skolām…

S.K.: Jā, acīmredzot krievu valodas popularizēšanas ietvaros. Krievijā regulāri pasludina, ka gads ir kaut kam veltīts, un, ja ir “krievu valodas gads”, tad dāvina mācību grāmatas un līdzekļus, tas ir kaut kas līdzīgs tautiešu ārzemēs atbalstam. Tomēr strādāt mēs varam tikai ar mācību grāmatām, kuras apstiprinājusi Latvijas Izglītības ministrija.

Rus.Lsm.lv: Vai ar kolēģiem sava mācību priekšmeta mācīšanā Krievijā kontaktējaties?

S.K.: Pie mums pagājušajā gadā no Sanktpēterburgas atbrauca liceja un Krievijas Valsts pedagoģijas universitātes pasniedzējs Aleksejs Dunajevs. Pasniedza meistarklasi. Tas tika organizēts ar Latvijas Krievu valodas un literatūras pasniedzēju asociācijas starpniecību, tas ir, pēc oficiāla uzaicinājuma.

T.D.: Cita starpā viņš stāstīja, ka problēmas ir tādas pašas kā pie mums. Ne pārāk motivēti skolēni, ar darbiem apkrauti skolotāji…

S.K.: Diemžēl sabiedrībā rodas priekšstats, ka skolotāji ne velna nedara. Tā teikt, “atnāk uz klasi, pasēž, par to vēl naudu saņem”.

Rus.Lsm.lv: Svetlana, jūs teicāt, ka laiku pa laikam braucat uz Krieviju.

S.K.: Pagājušajā gadā bija ekskursija – mēs braucām ar bērniem no divām skolām, kurās es strādāju – no Liepājas 7. vidusskolas [krievu] un Priekules vidusskolas [latviešu].

Pirmām kārtām tas ir brīnišķīgais brīdis, kad visi sadraudzējas. Sākumā bija pārsteigums: “Viņi saprot krieviski!”, “Viņi runā latviski!”

Tas man bija ļoti interesanti, jo ne vienai, ne otrai bērnu grupai nebija objektīva priekšstata par otras grupas zināšanām. Bet izrādās, mēs varam savā starpā sazināties latviski, krieviski un angliski. Nekādu nacionālu vai citu problēmu nebija! Visi draudzīgi sarunājās, viss bija labi.

Rus.Lsm.lv: Pārlecot no valodas uz valodu?

S.K.: Jā. Ja nenāca prātā vārds vienā vai otrā valodā, nāca palīgā trešā valoda. Nebija vispār nekādu problēmu. Bērniem ar to nav problēmu!

T.D.: Tās ir izdomātas problēmas, kuras mums uzspiež no augšas. Un mūs cenšas pārliecināt, ka šīs problēmas pastāv! Īpaši pēdējā laikā – mūs atkal grib pārliecināt, ka mums ir ļoti liela problēma.

S.K.: Skolā bērni mazāk runā cits ar citu. Ja vien tie nav sportisti – tie brīvi runā visās trīs valodās. Es nerunāju par līmeni – protams, tā nav literārā valoda. Tomēr sportistiem ir pilnīgi neaizspriedumaina domāšana, viņi ir ļoti atvērti cilvēki. Pārējie, kuri mācās tikai krievu vai tikai latviešu skolā un kuriem nav darīšanu ar citiem, ir mazliet piesardzīgi. Bet, kad viņi iestājas augstākajās mācību iestādēs, tur vispār nav starpības, nav nacionālā un valodas zināšanu jautājuma. Viss ir labi.

Rus.Lsm.lv: Kā mainās bērnu un vecāku attieksme pret krievu valodu?

T.D.: Krievu skolās attieksme pret dzimto valodu vienmēr bijusi diezgan laba. Ilgus gadus mūsu programma visai maz mainījās atšķirībā no citiem priekšmetiem. Vecāki saprata – kā mācījās viņi, tā mācās arī bērni. Jautājumi rodas tagad, mums taču mācību stundu skaits ļoti būtiski samazinājies visās klasēs, bet vecākajās klasēs krievu valoda kā [obligātais] dzimtās valodas priekšmets vairs netiek mācīts. Bet visa svarīgākā literatūra, viss milzīgais krievu kultūras slānis gulstas tieši uz vecākajām klasēm – desmito līdz divpadsmito.

Tātad bērni, kuri tagad sākuši mācīties 10. klasē, palikuši bez Oņegina, Pečorina, Dostojevska, Tolstoja…

S.K.: Krievu valoda tagad ir fakultatīvs priekšmets – “dvēselei”. No vienas puses, kā māte esmu par reformu. Mans bērns beidza skolu, kurā bija 16 obligātie priekšmeti, un tie visi bija labi jāmācās. Tagad tā nav, ir līmeņi. Ja izvēlies matemātikas līmeni, tad padziļināti apgūsti matemātiku un fiziku. Bet vari atteikties no tā, kas tev turpmākajā dzīvē nebūs vajadzīgs.

T.D.: Cietušie esam galvenokārt mēs, tas ir, krievu valoda un literatūra. Kad es runāju ar nākamajām desmitajām klasēm un teicu – krievu valodas [kā priekšmeta] jums vairs nebūs, bija jautājums – “kā tā?!” Bērniem pret to bija mierīga attieksme, bet, lūk vecāki, saprotot, ko nozīmē vecāko klašu programma, bija ļoti satraukti… To es vēl tā maigi pateicu.

Rus.Lsm.lv: Krievijas un Latvijas attiecības ir sarežģītas. Vai tas neietekmē attieksmi pret valodu?

T.D.: Bērni sevi un savu valodu ar Krieviju nekādi neidentificē. Viņi ir dzimuši šeit. Varbūt kādam Krievijā ir radi, tad šī saikne ir ne tikai līmenī “mēs runājam krievu valodā”. Tomēr kopumā, manuprāt, bērni pat nedomā, ka starp Krieviju un krievu valodu kāds ir iecerējis vienlīdzības zīmi.

Viņi mājās runā krieviski, tā ir viņu dzimtā valoda, bet, ja pajautā viņiem kaut ko par Krieviju – viņi tikpat daudz zina par Kanādu. Jā, ir tāda valsts, tā ir liela, tur var būt lāči. To taču var attiecināt gan uz Krieviju, gan Kanādu. Ar to arī zināšanas par valsti beidzas.

Rus.Lsm.lv: Ir mīts, ka krievu valodu kā otro svešvalodu latviešu skolās izvēlas bērni no jauktām vai krievvalodīgām ģimenēm, kuri to jau zina. It kā ar to esot saistīta krievu valodas popularitāte.

S.K.: Otrās svešvalodas izvēle ir atkarīga no [pedagogu] kadriem, kādi ir skolai. Ja ir iespēja izvēlēties franču, vācu vai krievu valodu, tad var runāt par kaut kādiem motīviem. Reizēm vienkārši nav šīs iespējas, un tad bērns mācīsies to valodu, kuras pasniedzējs skolā ir.

Par citiem motīviem… Es sen esmu nonākusi pie secinājuma – bērniem patīk jebkurš priekšmets, ja patīk tā skolotājs. Te nav nekādas nacionālās vai politiskās pazīmes. Fizika, piemēram, ir sarežģīts priekšmets, bet, ja ir kontakts ar skolotāju, uz fiziku skries palēkdamies.

Mana dziļa pārliecība ir tāda, ka jebkura mācību priekšmeta novērtējumā ir svarīga skolotāja personība, nevis politiskā situācija valstī. Svarīgs ir arī vispārējais kultūras līmenis bērna ģimenē. Ir bērni, kuri principā negrib mācīties. Daudz ir atkarīgs no tā, kā cilvēku motivē ģimene…

Rus.Lsm.lv: Priekule ir maza pilsētiņa…

S.K.: Dažos pēdējos gados Priekulē kā otrā svešvaloda skolā tika piedāvāta tikai krievu valoda. Latviešu skolās krievu valodu arī māca mazāk, un esmu dzirdējusi, ka skolas administrācija par to pauž nožēlu. Viņi pārdzīvo, ka krievu valodai būs mazāk stundu nekā angļu valodai.

Pieaugušie lieliski saprot, kāpēc jāmācās krievu valoda. Mēs esam daudznacionāla valsts, jo vairāk valodu zini, jo ērtāk dzīvot. Tie ir arī strādājošo pedagogu un, domāju, arī vecāku argumenti. Jā, valsts valoda mums ir latviešu, bet visapkārt ir cilvēki, kuri runā citā valodā. Ir ekonomiskās saiknes ar kaimiņvalstīm, un arī tās tiek īstenotas krievu valodā.

T.D.: Un, ja mēs gribam attīstīt tūrismu, par ko bezgalīgi runājam, tad bez krievu valodas neiztikt. Lietuviešu pieplūdums šovasar tam ir liecība. Un krievu valoda bija starpnacionālās saziņas valoda.

S.K.: Lai gan bērni visus šos argumentus uztver skeptiski un strīdas, ka arī angliski viss ir normāli. Tomēr kad es saku – bet ja tu iemīlēsies un tavs mīļotais cilvēks runās krieviski?

Pati biju pārsteigta, bet šis arguments nostrādāja, visi piekrita – nu jā, tad vajag… Pusaudžiem ir 15–17 gadu, šis arguments viņiem ir svarīgs. Krievu skolās ir tāda pati situācija! Mana skolniece stāstīja – viņa draudzējas ar latviešu puisi, un būtiski labāk sākusi runāt latviski, par ko ļoti priecājas. Un latviešu pusaudžiem, kuri tiekas ar krieviem, ir tāpat. Mīlestība uzvar visu.

Rus.Lsm.lv: Tad krievu valoda kā svešvaloda kļūst vairāk vai mazāk populāra?

S.K.: Man šķiet, tagad atkal kļūst populārāka. Jo esam saņēmuši paaudzi, kas vispār nezina krievu valodu. Rezultātā krievu bērni pēc skolas beigšanas prot dzimto, latviešu un angļu valodu, viņiem ir daudz komfortablāk. Tagad to visi saprot, tostarp arī latviešu skolu audzēkņu vecāki – ar trim valodām Latvijā ir daudz ērtāk. Mūsu augstskolās visi mācās valsts valodā, krievvalodīgajiem studentiem adaptācijas grūtības turpinās pāris mēnešus. Viņu latviešu kursabiedriem ir lielas problēmas ar krievu valodu. Taču, ja runa ir par medicīnas fakultātēm vai citām sfērām, kas saistītas ar darbu ar cilvēkiem, studenti saprot, ka būs mazāk pieprasīti, un jau augstskolā sāk apmeklēt krievu valodas kursus vai mācīties pie pasniedzēja.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti