Panorāma

Noslēpumainais «Ventspils naftas» darījums

Panorāma

Izlaiž no slimnīcas sirmgalvi ar atmiņas zudumiem

Skola kā iespēja: Nevienlīdzības plaisa — skolas noslāņojas

«Skola kā iespēja»: Augoša nevienlīdzības plaisa skolās mazina izredzes izkļūt no nabadzības

Tāpat kā sabiedrībā kopumā, arī skolās arvien platāka kļūst plaisa starp pārtikušajiem un trūcīgajiem. Turklāt, problēmai milstot, trūcīgo ģimeņu bērniem samazinās izredzes izkļūt no nabadzības loka.

Latvijas izglītības sistēma, kopumā vērtējot, uz Eiropas fona izskatās labi. Piemēram, dabaszinātnēs mūsu skolēnu sasniegumi ir 12.vietā, kas nozīmē - lai gan atpaliekam no tādiem līderiem kā Somija, Igaunija un Polija, taču esam labāki par Franciju, Dāniju, Lietuvu un Zviedriju. 

Tas dod labas izredzes bērniem, kas nāk no mazāk pārtikušām ģimenēm, izmantot skolu kā pasaulē atzītāko ceļu prom no nabadzības.

Diemžēl tā nenotiek, jo izrādās – skolām ir tendence noslāņoties bagāto un nabago starpā.

Vēl 2003.gadā vismaz viens bērns no turīgas un labi izglītotu vecāku ģimenes mācījās 75% Latvijas skolu, bet 2012.gadā vairs tikai 55%, liecina OECD dati.  Pētnieki apliecina – ja vairums klasē ir no bagātām vai vidēji pārtikušām ģimenēm, tad arī trūcīgāko atvases uzrāda labākas sekmes.

Bet, ja klase sastāv tikai no trūcīgu ģimeņu bērniem, viņu iespējas izrauties no trūkuma samazinās, jo nav konkurences.

“Tas ir šo te klasesbiedru fenomens. Skolas fenomens. Jo kādreiz, pirms pāris gadiem, patika pasmieties par māmiņām, kuras cenšas bērnu dabūt par katru cenu tajā skolā vai tajā.  Bet kopumā tas parāda, ka māmiņām, vecākiem, kuri ir atbildīgi par bērnu izglītību, ja viņi grib augstus sasniegumus, tad viņiem bērns ir jāsūta uz augstu sasniegumu skolu. Kur skolēni ir tendēti mācīties, kas grib mācīties,” skaidro Latvijas Universitātes Izglītības pētniecības institūta direktors Andrejs Geske.

Par bīstamību, ka šī vēlme zūd, ja klasē nonāk gandrīz tikai nabadzīgu un mazizglītotu vecāku bērni, pētnieki ziņojuši jau kopš 2000.gada. Latvijas izglītības ministri kopš tā laika bijuši dažādu partiju, visbiežāk Zaļo un Zemnieku savienības un “Vienotības” pārstāvji. Taču neviens tā arī nav spējis skolas reformēt.

Bailēs no vēlētājiem ir īpaši lauku pašvaldībās, kur cieši turas pie pārliecības, ka mazās skolas jāsaglabā visiem spēkiem. “Ja mazās skolas slēdz, tad, manuprāt, pazūd tā vide, cilvēki izbrauc, līdz ar to neattīstās arī infrastruktūra. Un mazā skola laukos ir ne tikai izglītības iestāde, bet ir kultūras centrs un kā mūsu skola – vēl arī sociālos pakalpojumus sniedz,” saka Preiļu novada Salas pamatskolas direktore Valentīna Liniņa.

Direktores Liniņas vadītajā Preiļu novada Salas pamatskolā mācās 46 bērni. Vecākiem tas ir arī sociāls atbalsts, tostarp piecu bērnu māmiņai Ivetai. Viņa viena pati cīnījās gan ar smagu slimību, gan trūkumu un atdot bērnus no Preiļu pilsētas skolas uz lauku internātu bija milzīgs atspaids. “Man ļoti palīdzēja tas, ka man tobrīd bija ļoti smags tāds periods. Es pazaudēju darbu, kafejnīca, kur es strādāju, bankrotēja. Un tad nāca iespēja, ka varētu iet uz to skolu mācīties,” stāsta Ivetai. Viņa uzskata, ka bērni no tā tikai ieguvuši.    

Skoliņa ir idilliski skaistā vidē, regulāri saņem balvas par sakoptību, par labāko futbola laukumu. Bērniem ir pilna pansija – svaigs gaiss un četrreizēja ēdināšana. Skolotāji individuāli spēj parūpēties par katru bērnu. Ir arī sasniegumi zinību olimpiādēs.

Tomēr pētījumi apliecina - paliekot mazā skolā laukos, ir mazāk izredžu sapņus īstenot, nekā tad, ja mācības notiktu lielā skolā. Līdz ar to par ilūziju kļūst valsts solītās vienlīdzīgās izglītības iespējas katram bērnam.

“Šis ir pats, pats nopietnākais, kas  šajā valstī var būt, ka mums ir dažādas izglītības iespējas cilvēkiem. Ne tāpēc, ka bērni kaut ko ir izdarījuši, bet tāpēc, ka viņu vecākiem nav tādas ekonomiskās iespējas. Un tas ir tāpēc, ka viņi ir mānīti – arī tie vecāki savulaik par to, ka nu jau būs labi. Manuprāt, tā ņemšanās par to, ka gan jau jums tur skolā kaut kas būs, ka gan jau jums tur reģionā kaut kas būs, jums tur pagastā kaut kas būs un palieciet un nebrauciet – tā ir tāda vienkārši ciniska cilvēku mānīšana. Mums ir vienkārši jāpaskatās tam acīs un jāsaprot, ka tā Latvija vairs nebūs. Tā nav vienkārši vairs nav iespējams. Un jādomā, ko darīt ar prioritāti bērni – lai viņi iegūtu labu izglītību,” saka bijušais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis.

Tik skarbi ir  ne tikai savulaik izglītības reformu frontē kritušā ministra spriedumi. Arī citi iesaka pārvietot bērnus uz pilsētu skolām, nodrošināt  trūcīgākajiem vajadzīgo pedagoģisko un sociālo atbalstu vidē, kur mācās arī pārtikušo vecāku bērni.

“Īstermiņā, protams, ir ļoti sāpīgi aiztaisīt vienu mazu skolu atkal ciet, kur 20 cilvēki pazaudē darbu. Bet cik ilgtspējīgs šāds modelis ir? Un ko mēs nodarām mūsu laukiem, mūsu bērniem un arī visai valstij kopumā ilgtermiņā, šādā veidā rīkojoties?” norāda ,,Iespējamās misijas” vadītāja Ingrīda Blūma.

Pašreizējā izglītības ministre Mārīte Seile saka, ka skolas ārkārtīgi rūpīgi jāizvērtē. Taču galvenais – jāpanāk, lai skolas slēgt piekristu pašvaldības. Uz to gan nav lielu cerību. “Es domāju, ka gada laikā mēs šo filozofiju varam pamainīt. Bet tikai pie nosacījuma, ka viedokļu līderi, ka sabiedrības informatīvā telpa, kas lielā mērā veido arī sabiedrības viedokli, būs vienota. Ja tās ir atsevišķas salas, kas reizi mēnesī kaut kur, kaut ko parunā un cilvēki šo ziņu neredz un nedzird, nu tad jau droši vien var paiet vēl nākamie 50 gadi,” saka ministre.   

Lai tomēr reformās panāktu progresu, vairakkārt dzirdēts ieteikums - virzītāja loma jāuzņemas Valsts prezidentam. “Gribētos, lai ir viens ārkārtīgi gudrs diktators, kurš pateiktu – būs tā un būs šādi. Protams, ar visiem tiem riskiem, kas ar to ir saistīti, ka tomēr tas viņa vienpersoniskais lēmums var nebūt pareizs. Mazliet nopietnāk mēģinot atbildēt, es teiktu, ka tas ir liels izaicinājums, tā ir liela problēma. Un es personīgi varbūt ļoti aicinātu un priecātos, ja Valsts prezidents varētu pateikt – jā, tā ir mana prioritāte [izglītības jautājumiem] veltīt ļoti lielu daļu savu spēku, zināšanu, resursus. Arī  attiecībā uz to, kas prezidentam ir darbā ar politiķiem, lai palīdzētu sakārtot šo sistēmu maksimāli efektīvi. Vākt ap sevi tos profesionāļus, kas var palīdzēt izstrādāt visoptimālāko… Ideālo risinājumu droši vien nav, bet visoptimālākos risinājumus un darboties šajā virzienā,” saka ,,Iespējamās misijas” vadītāja.     

Sākot sižetu sēriju “Skola kā iespēja”, LTV lūdza aptaujātos izglītības nozares darbiniekus un ekspertus 10 ballu skalā novērtēt pašreizējo pamata un vidējās izglītības sistēmu Latvijā. Visaugstāko vērtējumu - 8 balles - deva Salas pamatskolas direktore Valentīna Liniņa un LU Izglītības pētniecības institūta direktors Andrejs Geske. Izglītības ministre Mārīte Seile vērtē ar 7, ''Iespējamās misijas'' vadītāja Ingrīda Blūma ar 5, bet  eksministrs Roberts Ķīlis ar 4 ballēm.

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti