Īstenības izteiksme 15 minūtēs

ASV kara veterānu dzīve pēc dienesta - ne vienmēr viegla un cieņpilna

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Katrs piektais Saeimas deputāts atsaka interviju krieviski

Pārslimots vēzis kā pēckara sindroms – kā valsts palīdz pārvarēt emocionālo krīzi?

Pārslimots vēzis kā pēckara sindroms – kā valsts palīdz pārvarēt emocionālo krīzi?

Grūtības iekļauties sabiedrībā pēc vēža pārslimošanas ir aptuveni 40% cilvēkiem, rāda pētījumi. Viņiem emocionālo atbalstu pašlaik sniedz tikai nevalstiskā organizācija un labdari. Bet situācija varētu mainīties un atbalsts varētu būt arī no valsts. Lai gan lielākais darbs sarunās ar politikas veidotājiem jau aiz muguras, priekšā vēl tikpat sarežģīts – jāmeklē tam nauda. 

Latvijā ir 75 000 cilvēku, kuri ārstējas vai ir beiguši ārstēt kādu onkoloģisku saslimšanu. Uzzinot diagnozi un ar to cīnoties, mēdz ļodzīties zeme zem kājām. Ārsti runā par slimības būtību, vizītes ir īsas un tajās nereti neizdodas rast atbildes uz visiem jautājumiem. Kur meklēt emocionālu atbalstu? Latvijas Onkoloģijas centrā ir tikai viens psihologs - psihoterapeits. Bet par psihologu konsultācijām pēc slimības beigām jāmaksā pašam.

Gunta operācijas dienu atzīmē katru gadu

"2011.gada oktobrī man vajadzēja iet uz parasto sonogrāfiju, jo es ļoti regulāri sevi pārbaudīju. Es iepriekšējā gada decembrī biju uz mamogrāfiju, un tur man teica, lai es pēc pusgada eju uz sonogrāfiju," atceras Gunta Rožkalne. Viņa stāstīt atklāti par pārdzīvoto onkoloģisko saslimšanu piekrīt bez vilcināšanās.

Viņa tagad esot laimīga un katru gadu 30.novembrī atzīmē vēža operācijas dienu. Tā atceroties, ka ļaundabīgais audzējs veiksmīgi uzveikts.

"Tas moments bija tāds, ka es biju bijusi ceļojumā pie manas māsas Vācijā, atgriezos un es jau biju paņēmusi to sonogrāfiju. Man bija tāds moments, ka es Vācijā pirms lidojuma sasitu krūti, uzskrēju gultai virsū. Līdz ar to - kad man taisīja sonogrāfiju, daktere tā ilgi skatās un pēta. Vēlreiz skatās un vēl pēta," atceras Gunta.

Sieviete dakterei steigusi norādīt, ka krūti sasitusi un vaicājusi, vai ārste tur neredz asinsizplūdumu. Taču iekšējā balss teikusi priekšā - nekas labs nebūšot.

Gunta ļauno audzēju pieņēmusi viegli, jo, kā pati saka, ir ticīgs cilvēks: "Pie pirmās ķīmijas arī man bija tāda klusa saruna ar Dievu sirdī. Vispirms bija baltais medikaments, kas ir baltais šķidrums maisiņā, tad uzlika sarkano ķīmiju. Tā bija pirmā reize. Es skatījos uz to maisiņu un uz to vadiņu un es savā sirdī teicu - Dievs, ej līdzi man šīm zālēm, kuras lai atrod tikai sliktās šūnas, bet manu pārējo organismu neskar."

Psiholoģisks atbalsts bijis ļoti nepieciešams nevis pašai Guntai, bet gan trim bērniem, jo viņi nesaprata, kas notiek ar mammu.

Psiholoģiskais atbalsts - ierobežots

Līdz šim psihologa pakalpojumi bez maksas pieejami tikai pacientiem, un visai ierobežoti. Piemēram, Latvijas Onkoloģijas centrā strādā viens psihologs – psihoterapeits un ir bezmaksas psiholoģiskās palīdzības tālrunis, taču ar to nepietiek. 

"Ir lielajās klīnikās, ir ārsti psihoterapeiti, piemēram, Latvijas Onkoloģijas centrā, kas ir Rīgā, bet viņa strādā ar pacientiem tikai tad, ja pacientam tas ir nepieciešams un viņš ir stacionārā. Tad, kad cilvēks ir stacionārā, viņš jau neiedomājas, un ārsti parasti neiesaka citiem, ka ir psihoterapeits, ar kuru var runāt," atklāj onkoloģisko pacientu un viņu tuvinieku atbalsta biedrības „Dzīvības koks” vadītāja Gunita Berķe.

Tāpēc biedrība pati organizē atbalsta tikšanās terapijas veidā, kā arī rehabilitācijas nometnes cilvēkiem, kas vēzi uzveikuši. Tās notiek vasarās, jau kopš 2009.gada. Par piecu līdz sešu dienu intensīvām konsultācijām pašlaik maksā līdzcilvēki ziedojot.

Arī krūts vēzi uzveikusī Gunta piedalījusies vairākās nometnēs, draudzenes mudināta.

Gunta domājusi, ka viņai atbalsts nav vajadzīgs, bet kopā ar līdzcilvēkiem kļuvusi vēl stiprāka.

Varējusi sniegt padomu arī citām sievietēm. "Pēc piecām dienām mēs pilnīgi citi cilvēki braucām mājās, mēs to varam apliecināt - aizbrauc viens autobusa sastāvs, un brauc mājās cits. Tikai žēl, ka tik maz līdz šim ir varējušas tās izmantot, jo ir ierobežots cilvēku skaits," saka Gunta.

"Kas man palīdzēja? Es ļoti daudz informācijas meklēju internetā. Mēs zinām, ka ārsti ir ļoti aizņemti un tās vizītes varbūt nav tik garas, kā gribētos. Visu nevar paspēt izrunāt," stāsta Ilze Vītiņa. Arī viņa uzveikusi ļaundabīgo audzēju, taču atzīst, viņai emocionāls atbalsts gan bijis vajadzīgs.

Uzzinot diagnozi, rodas jautājums jautājuma galā, un atbildes jāmeklē pašam.

"Un tad es meklēju informāciju internetā un tur arī nejauši ieraudzīju, ka ir tāda onkoloģisko pacientu biedrība „Dzīvības koks”, tur ir tie visi cilvēki, kas to zina un saprot. Mēs piecas dienas pavadām ļoti jaukā kompānijā. Mums bija iespēja sanākt kopā visiem tiem, kas esam slimojuši. Tā atmosfēra ir pilnīgi savādāka, neaprakstāma, jo mums savā starpā nav pat īpaši jārunā par to, kā bija," stāsta Ilze.

Rehabilitāciju varētu maksāt valsts

Latvijas Radio „Pieci.lv” labdarības akcijas laikā var ziedot naudu vēža pacientu rehabilitācijai. Nevis vingrošanai un citām aktivitātēm tās tradicionālā izpratnē, bet gan psiholoģiskam atbalstam un vēzi uzveikušo cilvēku kopā sanākšanai. „Noticēt, domājams, diagnozei un dzīvot tālāk,” kā skan akcijai izveidotā dziesmā, daudziem nav viegli. Par to liecina arī atšķirīgā Guntas un Ilzes pieredze. 

Pacientu biedrības vadītāja Gunita Berķe pamato nepieciešamību pēc psiholoģiskas sevis sakārtošanas un grūdiena uz priekšu: "Visam ir savas blaknes, pārdzīvojumi, ir jādomā, kā to dzīvi labāk iekārtot. Un, kad ir iziets viss process, dakteris pasaka - nu ir izdarīts viss, tagad ej un dzīvo tālāk. Tad ir jautājums, kā dzīvot tālāk. Dažādi pētījumi pierādījuši, ka apmēram līdz gadam saglabājas stress, un tad gads ir tas, kad vispār var zust pamats zem kājām. Tevi vairs nesatrauc tās lietas, kas tevi pirms tam satrauca. Liekas, kā var satraukties vispār par tādiem sīkumiem.

Īsti arī vairs negribi darīt to, ko iepriekš darīji, jo arī pārvērtē savu dzīvi un liekas, ka ir vairāk jādomā par sevi."

Tikai pēc savas iniciatīvas, saka biedrībā, panākts, ka, iespējams, jau no 2018.gada par psiholoģiski sociālo rehabilitāciju varētu maksāt arī valsts, tā mazinot atkarību no ziedotāju labvēlības. Saeimā jau pēc nedēļas nonāks grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā.

Atbildīgajā komisijā tie atbalstīti visos trīs lasījumos un paredz, ka valstij būtu jāmaksā par rehabilitācijas nometnēm cilvēkiem, kas vēzi pārslimojuši, un viņu tuviniekiem, ja būs tāda vēlēšanās.

Rekomendāciju dalībai šādā nometnē izrakstīs ģimenes ārsts. "Tā bija tikai mūsu iniciatīva, jo mēs faktiski jēdzienu "psiholoģiski sociālā rehabilitācija" ieviesām 2008.gadā, man liekas, mums pirmā nometne bija 2009.gadā. Un arī onkoloģiskie pacienti nebija kā rehabilitācijas saņēmēji, vispār nevienam rehabilitācijas pakalpojumam. Pēc pazīmes „onkoloģija” nebija rehabilitācijas pakalpojuma. Es domāju, ka tas ir sasniegums - ka šobrīd tas būs likumdošanā nostiprināts un ka cilvēkiem pēc ārstēšanas pienāksies šī rehabilitācija," stāsta Berķe.

Padzība vajadzīga tūkstošiem cilvēku

Pagaidām par saziedoto naudu nometnēs gadā var piedalīties nepilns simts cilvēku, bet tās nepieciešamas daudziem tūkstošiem. Lai gan vienprātība par atbalsta nepieciešamību ir visām iesaistītajām pusēm, un, pieņemot, ka Saeima likuma grozījumus atbalstīs, ar solījumiem uz papīra nepietiek. 

"Mums ir ļoti daudz tādu likumu, kur tiesības ir ļoti pozitīvas cilvēkam, bet tāpēc, ka nav šis īstenojošais mehānisms, cilvēki faktiski nekādā veidā netiek pie šīm tiesībām un likums juridiski nedarbojas. Psiholoģiskā palīdzība rehabilitācijas procesā ir neatņemama ārstēšanās daļa. Ir jāizdara tā, lai šis pakalpojums nav uz papīra, lai viņš ir realitātē pieejams un efektīvs," norāda Medicīnas tiesību institūta vadītāja Solvita Olsena.

Turklāt eksperte jau pašlaik apšauba pakalpojuma pieejamību, jo nevienlīdzīgā situācijā atradīsies tie cilvēki, kuri dzīvo pašvaldībās, kas palīdzēt nevarēs atļauties vai to negribēs.

Latvijas Radio noskaidro grozījuma idejas autoru ieceri, proti, nometnes bāzēsies tikai vienā vietā Latvijā. "Vienā vietā Latvijā, jo ir tā, ka pakalpojums ir specifisks, tas ir vērsts uz grupu terapiju vai uz grupu darbu. To nevar kvalitatīvi nodrošināt pilnīgi visiem pie mājām, tāpat kā nevar nodrošināt specifiskus pakalpojumus jebkurā ciema ambulancē, tā nevar arī nodrošināt šādu rehabilitāciju plus piesaistīt speciālistus un nodrošināt, ka viņi ir pietiekami kvalitatīvi," skaidro atklāj biedrības „Dzīvības koks” vadītāja.

Cik daudz naudas vajag un kur to ņemt?

Sociālās rehabilitācijas nometnes

 

Vienam cilvēkam 5 – 6 dienu nometne izmaksā virs 300 eiro. Valstij nav aprēķinu, cik kopumā tērēs vienam gadam.

 

Kur ņemt naudu?

Nav skaidrs. Visticamāk, no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Varētu pieprasīt arī caur jaunajām politikas iniciatīvām.

Nevienai pusei vēl nav precīzu aprēķinu, cik liela summa būs nepieciešama 2018. un katram nākamajam gadam. Kamēr Labklājības ministrija vēl strādā pie Ministru kabineta noteikumiem, kas detalizēti paredzēs, kā rehabilitācijai pieteikties un kā notiks lemšana par nodarbību apmaksāšanu, biedrībā neslēpj - tuvāko divu gadu laikā var gadīties, ka nauda „Dzīvības koka” kontā nenonāk.

Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītājai Aijai Barčai (Zaļo un zemnieku savienība) arī nav precīzas atbildes: "Tā ir valsts pamatbudžeta nauda, un par to noteikti diskutēsim. Mēs arī lūkojamies uz tām naudiņām, kas ir neparedzētiem gadījumiem, uz tām naudiņām. Esam uzrunājuši arī pašvaldības."

Tātad pašiem pacientiem pirms vēlēšanām jājautā politiskajiem spēkiem par šo pozīciju? "Tieši tā, un ne tik vien pašiem pacientiem, arī sociālajiem dienestiem ir jāstāsta, ko viņi dara, jo ļoti daudzi jau to nezina. Vienkārši nezina.

Tas ir atkarīgs no tā, kā situāciju izprot vietējie deputāti. Drīz vien būs pašvaldību vēlēšanas, un vietējie deputāti ir jāuzrunā.

Citās pašvaldībās šie atbalsta pasākumi būs, jo pašreiz ir situācija, kad pašvaldība pieņem savus budžetus nākamajam gadam," saka Barča.

Pašvaldību savienībā gan uz deputātu ieceri neraugās ar lielu entuziasmu. Pašvaldību padomniece veselības un sociālajos jautājumos Ilze Rudzīte min, ka pašvaldību lēmumi šajā gadījumā būs atkarīgi gan no to rocības, gan pašu pacientu aktivitātes pieprasīt šādu atbalstu.

"Es tādu informāciju neesmu apkopojusi. Precīzi skaitļus nosaukt nevaru, kuras būtu vai kuras nebūtu gatavas atbalstīt. Pašvaldību sociālie pakalpojumi vai šāds atbalsts parasti ir aprakstīts vai reglamentēts ar saistošajiem noteikumiem. Attiecīgi, ja pašvaldībā ir paredzētas gan psihologa konsultācijas, gan cita veida atbalsts, tad to arī nodrošina," saka Rudzīte.

Palīdzība tikai vienā vietā un atkarīga no vietvaru gribas?

Vai šādi piemērots likums, kas nozīmē pakalpojuma saņemšanu vienā vietā Latvijā un citu pašvaldību brīvo gribu, pildīs mērķi un patiešām sniegs nepieciešamo atbalstu?

Par to šaubās eksperte Olsena: "Tas būtu atbildīgo ministriju pienākums nodrošināt, ka šie pakalpojumi, kas ir paredzēti onkoloģiskajiem slimniekiem, ir viņiem pieejami tur, kur ir šie slimnieki. Nevar būt, ka pakalpojums ir pieejams tikai vienā vietā un tikai tiem, kas dzīvo tajā vietā. Tas nevar būt saistīts ar pašvaldības gribu vai negribēšanu nodrošināt šādus pakalpojumus. Ja likums ir pieņemts, tad šim likumam ir jādod iespēja šīs tiesības īstenot visiem cilvēkiem Latvijā."

Neziņā ir arī Labklājības ministrija. Tās Sociālo pakalpojumu departamenta direktora vietnieks Aldis Dūdiņš likuma grozījumu virzībai Saeimā sekojis kopš pirmsākumiem. Dūdiņš sarunā ar Latvijas Raido pieļauj, ka Labklājības ministrija varētu naudu pieprasīt tad, kad iesniegs jaunās politikas iniciatīvas. Turklāt likuma grozījumus vēl nodošot publiskai apspriešanai ministrijas mājaslapā. Iespējams, tad kaut kas mainīsies.

Laika vēl gana, tāpēc valsts maka turētāja Finanšu ministrija pagaidām atbild – diskusiju par šo neesot bijis, tāpēc arī solīt neko nevarot.

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti