Šonedēļ uzmanības centrā - Eiropas Savienības plāns 2030. gadam klimata un enerģētikas jomā. Galvenais virziens, kas iezīmējas – industrijai tiek dotas brīvākas rokas. Vai Eiropas Savienībā iespējama gluda laulība starp enerģētikas industriju un klimata politiku? Tā preses konferencē šarmanti ilustrēja Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu.
Eiropas Politikas centra analītiķe Annika Ātonena jau aicina meklēt kompromisu: "Konkurētspējas apsvērumi kļuvuši noteicoši, un skaidrs, ka tas atspoguļojas arī klimata un enerģētikas plānā. Varētu teikt, ka šī cīņa starp klimatu un konkurētspēju, ir novedusi pie tā, ka konkurētspēja visās Eiropas nozarēs guvusi virsroku."
Eiropas Savienība vēlas samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 40% līdz 2030. gadam, kā arī noteikt saistošu mērķi atjaunojamo energoresursiem dalībvalstīs. Jau tagad domas dalās un ir uzskatu nesakritība. Eiropas Komisijas komisāre klimata jautājumos Konija Hedegārda vertē, ka mērķis ir ambiciozs: "Es uzskatu, ka tas ir labs priekšlikums. Un domāju, ka 40% ir vērā ņemama apņemšanās. Varu pateikt, ka Eiropas pilsoņi, uzņēmēji un enerģētikas nozare uzskatīs, ka tā ir ambicioza apņemšanās."
Savukārt Sabiedriskā politikas centra "Providus" enerģētikas pētnieks Reinis Āboltiņš uzskata, ka EK plāns ir labs veids, lai pievērstu lielāku valstu uzmanību klimatam. "Mēs salīdzinām, ka Latvija, Austrija, Zviedrija, Somija, ir līderes atjaunojamās enerģijas izmantošanā – AER izmantošanai ražošanā. Savukārt vairākas Vidusjūras valstis, piemēram, Grieķija līdz šim viņu enerģētika un patēriņa AER bijis ārkārtīgi maz. Un līdzšinējā politika ir izraisījusi kurnēšanu tajās valstīs, kuras pamatoti uzskata, ka ir izdarījušas daudz, lai šos mērķus sasniegtu. Tā kā man ir iemesls uzskatīt, ka šī jaunā pieeja nacionāliem enerģijas plāniem, ļaus novērst šos te trūkumus, kādi ir bijuši līdz šim," norāda Āboliņš.
Mērķis attiecībā uz atjaunojamiem energoresursiem tomēr ir saistošs tikai Eiropas Savienības līmenī un nav domāts visu valstu mērķiem, jo katras dalībvalsts situācija ir atšķirīga. Eksperti norāda, ka strādājot ar nacionālas nozīmes jautājumiem, bieži rodas vēlme pārņemt pieredzi no citām valstīm, vai pat – kopēt to. Katra valsts ir atšķirīga, kādēļ tieša kopēšana lielākajā daļā gadījumu nevar radīt adekvātu rezultātu.
Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Jurijs Spridonovs skaidro ministrijas pozīciju šajā jautājumā: "Mēs saskatām vairākus riskus. Saistībā ar papildus saistību uzņemšanos. Lielā mērā tāpēc, ka mūsu ekonomika lēnām atveseļojas, mums parādās nepieciešamība pēc attīstības. Līdz ar to skatīties uz savu lielāko apņemšanos, samazināt savas emisijas var, bet mums jābūt ārkārtīgi piesardzīgiem gan savos aprēķinos, gan savos plānos."
Savukārt Eiropas Politikas centra analītiķe uzsver, ka valstīm jāmeklē izdevīgāki veidi cīņā pret klimata pārmaiņām. "Mums būtu jāmeklē gudrāki risinājumi savai pieejai attiecībā uz atjaunojamiem enerģijas resursiem. Šobrīd individuālo valstu atjaunojamo enerģijas resursu mērķi nav bijis gudrs veids, kā risināt šo problēmu. Mums šobrīd būtu jāmeklē visizdevīgākie veidi, kā cīnīties pret klimata pārmaiņām," norāda Annika Ahtonen.
Daudzās citās valstīs joprojām ir neskaidri tas, kā tāds plāns būtu jāīsteno praksē. Komisāre Hēdegārda pārliecināta, ka atjaunojamās enerģijas mērķi ir spēcīgs signāls: "Ja mēs sev nosakām saistošu mērķi, un paziņojam pārējai pasaulei. Tad arī jārīkojas atbilstoši, lai saglabāt uzticamību. Ir liela nozīme tam, ka šis mums ir saistošs mērķis. Tas nozīmē, ka valdībām būs jāvienojas par to, kā tos īstenot. Ja tas būtu tikai ieteikuma formā, tad visi varētu teikt – labi, mēs darīsim visu iespējamo, bet neviens neko neizpilda un to nevar izkontrolēt."
Tikmēr "Greenpeace" uzstājīgi prasa iedziļināties niansēs, jo uzskata, ka mērķis nav pietiekami labs un tas nedos nepieciešamo emisiju samazinājumus. Joris den Blankens, Eiropas Savienības "Greenpeace" klimata politikas direktors Briselē, uzskata, ka ir nepieciešams samazināt par 55% siltumnīcefekta gāzu emisijas.
Eiropas Savienība atkāpjas no savas apņemšanās. Šis ir ļoti vājš mērķis, un tas investoros radīs neizpratni," kritizē "Greenpeace" pārstāvis.
"Jo šobrīd Eiropa tērē vairāk nekā vienu miljardu eiro dienā par fosilo degvielu importu un tas ir liels slogs mūsu ekonomikai. Eiropas Komisija šobrīd raida nepareizu signālu," saka Blankens.
Savukārt Reinis Āboltiņš šo "Greenpeace" opozīciju skaidro pavisam vienkārši: "Tas būtu ļoti dīvaini, ja "Greenpeace" to neteiktu. Viņiem vienkārši ir pienākums. Tas ir viņu uzdevums kritizēt jebkādus piedāvājumus, kas nāk no Komisijas. Būt vēl ambiciozāk. Tā, ka tas ir normāli, manuprāt. Bet tas nenozīmē, ka EK piedāvājums kaut kādā veidā slikts, vai arī to varētu uzskatīt par atpakaļrāpulību."
Latvijas Bioenerģijas asociācijas pārstāvis Edgars Vīgants vērtē, ka pagaidām nav viegli prognozēt energoresursu tirgus attīstību, bet pie nākotnes tiek strādāts. "Tie, kas būs energoefektīvāki, nākotnē būs konkurētspējīgāki. Ir diezgan grūti precīzi prognozēt, kā nākotnē attīstīsies energoresursu tirgi. Bet es domāju, ka arī šim "Greenpeace" uzstādījumam ir daudz taisnības. Patērētājam būtu jāsaprot, par ko viņš maksā un šī obligāta iepirkumu komponente, tā lielākā daļa, aiziet importēta fosilā kurināmā atbalstam. Es nesaku, ka tas ir nepareizi vai ka to vajadzētu momentā mainīt. To nevar ātri mainīt. Bet tā politika, kuru mēs šodien veidojam, likumdošana, atbalsta shēmas. Viņas augļus nesīs pēc 10 un 20 gadiem, nākotnē. Nevis tikai rītdienu īstermiņa," skaidro Vīgants.
Lai veidotu situācijas izpratni Reinis Āboltiņš piedāvā paraudzīties vēl atpakaļ pagātnē: "Paši industrijas pārstāvji uzskata, ka var izdarīt vairāk nekā līdz šim un, ka 2050.gads kā orientieris noteikti palīdzēs saprast, kā pareizāk no stratēģijas viedokļa īstenot ES kopējo politiku. Kā arī tas palīdzētu saprast, kas būtu jāizdara dalībvalstīm."
