Tā sauktos "dīvāna zemniekus", kam tagad ir iespēja Eiropas platību maksājumus saņemt vien par zāles nopļaušanu, nākamajā Eiropas Savienības (ES) septiņu gadu budžeta periodā sagaida grūtāki laiki. Sākot ar nākamo gadu, Eiropas platības maksājumi pienāksies vien tiem, kas zemi izmanto lauksaimnieciskajai ražošanai.
Katra dalībvalsts varēs noteikt, kas tad būs aktīvs lauksaimnieks. Taču, negaidot šīs normas, Latvija grasās jau šajā gadā noteikt savus ierobežojumus platības maksājumu saņemšanai.
No ražošanas pie pļaušanas
Pierīgā strādājošais lopkopis Gunārs, izrādot savu padomju laikā celto un laika zoba skarto lopu novietni, stāsta, ka meklē jaunus saimniekus savam 160 lopu ganāmpulkam. Viņš pēc daudziem piena lopkopībā pavadītiem gadiem nolēmis mest mieru šim rūpalam. Lēmums nav bijis viegls, atzīst Gunārs, taču viņš vairs neredz citu iespēju, jo tik daudz naudas, cik vajadzētu fermas atjaunošanai vai jaunas novietnes būvei, viņam nav.
Citādāk būtu, ja Gunāram būtu pašam sava zeme. Tad to varētu ieķīlāt un paņemt kredītu saimniecības modernizēšanai. Taču lopkopis salīdzinoši dārgo zemi Pierīgas reģionā atļauties nevarēja, un visas saimniekošanai vajadzīgās platības nomātas. Liels atspaids būtu, ja lopkopja rīcībā paliktu Eiropas tiešmaksājumi par zemes apsaimniekošanu, taču tieši vai arī netieši, proti, ar paaugstinātām nomas maksām, tie nonākuši daudzo zemes īpašnieku kabatās. "Man ir pat 20, no kuriem es nomāju zemi. Tur situācija ar katru ir atsevišķa, bet šobrīd ir tendence, ka divi no tādiem lielākajiem paši grib saņemt platību maksājumu. Līdzko pieaug platības maksājums, pieaug arī nomas maksa," skaidroja lopkopis.
Gunārs nobriedis turpmāk zālāju platības, kur agrāk ganīja lopus, īpašnieku uzdevumā vien nopļaut. "Šobrīd skatīsimies, kā darbosies tas modelis, ka viņi apsaimniekos, bet es sniegšu pakalpojumu."
Par Zemkopības ministrijas ieplānotajiem tiešmaksājumu saņemšanas ierobežojumiem Gunārs saka, ka tie, visticamāk, nerisinātu to, ka tiešmaksājumi par nomātu zemju apsaimniekošanu paliek īpašniekam, ne zemniekam. Tomēr tas daļēji palīdzētu tikt pie tām zemēm, ko īpašnieki zemniekiem nevēlas iznomāt.
No pļaušanas pie ražošanas
Zemkopības ministrijas ideja - ja zālāju platība pārsniegs 50 hektārus, tad uz katriem pieciem hektāriem būs jābūt vismaz vienam lopam. Šāds nosacījums jau ir Eiropas lauku attīstības maksājumam par saimniekošanu mazāk labvēlīgos apvidos un, ja to neievēro, atbalstu samazina.
Organizācijas "Zemnieku saeima" pārstāve Maira Dzelzkalēja atzīst, ka iepriekšējos gadus varēja atļauties tiešmaksājumus maksāt vien par zāles nopļaušanu, taču tagad situācija ir cita - lauksaimniecība attīstās, un saimniekošanai vajag papildu zemes. Mazāk tās nepieciešamas graudkopībā, jo tās platības drīzumā sasniegs optimālu līmeni, vairāk vajag lopkopībā.
Dzelzkalēja stāsta, ka ir bijuši gadījumi, kad zemnieki ir izmisumā, jo lauksaimniecības zemju trūkuma dēļ ir apgrūtināta saimnieciskā darbība. "Atceros arī pagājušo gadu Barkavas pusē, kur ir diezgan intensīva lopkopība, tur saimnieki ar asarām acīs… Viņiem arī tur ir appļāvēji ap Teiču rezervātu. Viņi teica – tur zāle sapūst, man lopam nav ko dot ēst. Viņiem cilvēki asarās un tie, kaut kādi lielie investori, viņi vispār nerunā ar zemniekiem. Ne par kādu naudu nav gatavi iznomāt - mans īpašums, ko gribu, to daru," skaidroja Dzelzkalēja.
Dzelzkalēja atzīst - lai arī iecerētais tiešmaksājumu saņemšanas ierobežojums daļēji varētu risināt lauksaimniecības zemes deficīta problēmu, tomēr tas būtu tikai pirmais solis ceļā uz to, lai tās zālāju platības, ko šobrīd vien appļauj, aktīvāk izmanto lauksaimniecībā. Jaunais ierobežojums attiektos uz aptuveni 7% zālāju platību. "Zemnieku saeima" gan cer ar laiku nosacījumu padarīt striktāku.
Maksās vien aktīvajiem zemniekiem
Tomēr ar lielākām cerībām zemnieki raugās uz citu "dīvāna zemnieku" dzīves apgrūtinājumu – plāniem nākamajā Eiropas septiņu gadu budžeta periodā tiešmaksājumus piešķirt vien aktīvam zemniekam. Pagaidām tā kritēriji nav skaidri, jo Briselē vēl spriež par jauno tiešmaksājumu regulas projektu. Tas paredz dažus iespējamos risinājumus, no kuriem dalībvalstis varēs izvēlēties sev piemērotāko veidu, stāsta Zemkopības ministrijas pārstāve Rigonda Lerhe.
"Kā viena darbība varētu būt - veidot tā saucamo melno sarakstu, uzskaitot nozares, kas nebūtu tiesīgas saņemt tiešos maksājumus. Un šādas nozares varētu būt, piemēram, lidostas, dzelzceļi, nekustamo īpašumu apsaimniekotāji, sporta, atpūtas laukumi, kempingi, kam nepienāktos tiešie maksājumi. Ir vēl viena iespēja, kā noteikt, vai lauksaimnieks ir aktīvs – skatīt, cik nozīmīga daļa saimniecībā ir lauksaimnieciskajai aktivitātei un vai saimniecības galvenais mērķis ir lauksaimnieciskās darbības veikšana," atzīmēja Lerhe.
Kad sarunas par tiešmaksājumu regulu Briselē būs noslēgušās, tad arī Zemkopības ministrija un lauksaimnieki sēdīsies pie sarunu galda un spriedīs, kurš aktīvā lauksaimnieka risinājums Latvijai ir piemērotāks. Lauksaimnieki jau tagad paredz, ka diskusijas šajā jautājumā prasīs gan daudz laika, gan nervu.
Arī citās valstīs vēl diskutē par "dīvāna zemniekiem"
Citās Eiropas dalībvalstīs arī sākušās debates par to, pēc kādiem kritērijiem noteiks ražojošos zemniekus. Tomēr vairums valstu gaida, kāds būs Briseles redzējums, jo par to Eiropas institūcijās diskusijas vēl turpinās. "Dīvānu zemnieki" ne visās valstīs ir problēma. Taču, ko nozīmēs naudu sadalīt līdzīgāk un ražojošajiem zemniekiem, ir jautājums, ko uzdod visur.
Somija nogaida, kā noslēgsies debates Briselē
Somija ir viena no tām valstīm Eiropas Savienībā, kur lūkojas un gaida, kā noslēgsies debates Briselē un, kad būs skaidrs, cik brīvi katra valsts varēs definēt savus ražojošos zemniekus. Kā saka Somijas Lauksaimniecības ražotāju un zemes īpašnieku savienības pārstāvis Maks Šulmans - Somija šajā ziņā gribētu lielāku brīvību. Tiesa gan, valstī nav izteiktu "dīvāna zemnieku". Varbūt neliela saujiņa lauksaimnieku savā zemē dara pašu minimālāko, taču joprojām tik daudz, lai varētu godīgi pretendēt uz maksājumiem. Maks Šulmans teic, ka Somija jau līdz šim ir spējusi noteikt striktu sistēmu, bet arī somu zemnieki, ja viņiem ir zeme, cenšas pie tās pieturēties un strādāt tā, lai dabūtu Eiropas labumus un saglabātu to nākamajām paaudzēm.
Maks Šulmans: "Zemnieki tagad gaida, lai saprastu, cik lielu brīvību jaunā Eiropas Savienības kopējā lauksaimniecības politika atstās pašām dalībvalstīm noteikt, kurš ir aktīvs zemnieks, kurš nav. Somijā mēs vēl par to tik dziļi neesam runājuši. Taču mēs, protams, ļoti atbalstām iespēju, ka dalībvalstis to nosaka pašas, jo mēs tad varētu ņemt vērā visa veida un izmēra saimniecības, jo starp tām patiešām ir milzīgas atšķirības. Man ir sajūta, ka mēs, Somijā, varētu izmantot nodokļu rādītājus, lai noteiktu, kurš ir aktīvs zemnieks, kurš nē."
Igaunijā 10% lauksaimniecības zemju atstāts pasīvai apkopšanai
Arī Latvijas kaimiņi igauņi nogaida, kā attīstīsies sarunas Briselē. Taču, kā saka Igaunijas Lauksaimniecības un tirdzniecības kameras izpilddirektors Rūmets Sormuss, igauņi lūkojas arī, kā to risinās Latvijā. Rūmets Sormuss: "Pagaidām izskatās diezgan sarežģīti, kā definēt aktīvo zemnieku. Es zinu, ka jūs Latvijā plānojat ieviest šo dzīvnieka kritēriju. Līdzīgu lietu mēs piedāvājām arī mūsu valdībai Igaunijā. "Dīvānu zemnieki" ir diezgan liela problēma Igaunijā. Mums ir kādi 870 tūkstoši hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes. No tās aptuveni 100 tūkstošu hektāru ir atstāti pasīvai apkopšanai, kur nav nekādu dzīvnieku, proti, lauksaimnieki tikai reizi gadā nopļauj zāli un saņem ražas novākšanas subsīdijas. Var teikt, ka aptuveni 10% no mūsu zemes ir mazliet problemātiska. Mēs ļoti daudz runājam par "dīvānu zemnieku" problēmu, un tie lauksaimnieki, kas ir aktīvi, patiešām ir nobažījušies par šo pasīvo lauksaimniecības praksi.
Par to, kas varētu būt aktīvais zemnieks, Lietuvā vēl tikai diskutē
Lauksaimniecības kooperatīva "Lietuvas saimniecību kvalitāte" direktors Mindaugs Maciulevičs: "Mūsu valdība tagad runā, ka jebkāda palīdzība no Eiropas Savienības - vai tie būtu tiešie maksājumi vai kas cits - būs vērsta ražošanas virzienā. Līdz ar to tā nav tikai Lietuvas lauksaimnieku, bet arī politiskā vēlme. Mēs ceram, ka par to visaktīvākās diskusijas būs nākamajos divos mēnešos. Pagaidām uzskati ir dažādi, pat mūsu lauksaimnieku organizāciju vidū. Bet es ceru, ka nākamā mēneša beigās mēs panāksim vienošanos."
Par to, kas saņems Eiropas naudu, diskutē arī lauksaimniecības lielvalstī Īrijā. Kā saka Īrijas Radio žurnālists Deimiens Orailijs, te grūti atrast neaktīvu lauksaimnieku, un tādēļ viskarstākās debates ir par to, kuri būs tie zemnieki, kas turpinās saņemt naudas maksimumu: "Lielākā daļa lauksaimnieku un zemes īpašnieku ir savā veidā aktīvi, pretēji Vācijai un Lielbritānijai, kur zeme pieder lielām konfederācijām un kompānijām, kas pašas to neapstrādā. Īrijā zemnieki paši ir īpašnieki un paši zemi arī strādā. Daži ir ļoti lieli un intensīvi, īpaši Īrijas austrumu krastā, kur zemes ir labākas, un viņi arī saņem lielāko naudu par hektāru. Savukārt, lauksaimnieki rietumu krastā, kur zemes ir liesākas, to arī mazāk apstrādā un saņem mazāk. Eiropas Komisija tagad piedāvā šos hektārmaksājumus starp zemniekiem izlīdzināt. Un tieši par to Īrijā patlaban ir vislielākās debates."
Eiropas Komisijā norāda, ka Brisele jau iepriekš ir vēlējusies noteikt stingrāku regulējumu tam, kas ir ražojošs lauksaimnieks, taču dalībvalstis līdz šim to ir noraidījušas. Patlaban no visām Eiropas Savienības dalībvalstīm visstriktākā definīcija, kas ir ražojošs zemnieks, pastāvot tikai Nīderlandē.
Sarunas Briselē turpinās, taču, vismaz Eiropas Komisija ir ieinteresēta, lai nosacījumi nākamajā budžeta periodā būtu stingrāki un lai tie starp dalībvalstīm ļoti neatšķirtos.
