Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Kosova - zem ikdienas miera turpina gruzdēt albāņu un serbu savstarpējais aizvainojums

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Pamestais Rīgas pirmais teātris: Vāgnera zāle jau 10 gadus stāv tukša

Eksperiments: Pārtikas cenu līkloči Igaunijas, Latvijas un Lietuvas lielveikalos

Eksperiments: Pārtikas cenu līkloči Igaunijas, Latvijas un Lietuvas lielveikalos

Kopš vienotās valūtas eiro ieviešanas visās Baltijas valstīs patērētājiem kļuvis vieglāk salīdzināt pakalpojumu un ikdienas patēriņa cenas veikalos. Tāpēc Latvijas Radio devās uz pierobežas pilsētu veikaliem Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, lai salīdzinātu cenas.

Cenu atšķirības Latvijas - Lietuvas pierobežā ir minimālas

Lietuvas pierobežas pilsētā Jonišķos, kas atrodas 20 kilometru attālumā no Elejas un kur dzīvo aptuveni 10 000 iedzīvotāji, no lielveikala „Maxima” Latvijas Radio iznāk ar pārtikas grozu, kurā ir baltmaize, piens, sviests, olas, sieriņš „Kārums”, kilograms maltas cūkgaļas, puslitru limonādes „Coca Cola” un „Laimas” tumšā šokolāde, kā arī saraksts, kurā ir pierakstīts vairāku citu produktu, piemēram, kafijas, degvīna „Stoļičnaja”, cukura un biezpiena cenas. Kopumā pirkums Lietuvas veikalā izmaksāja 9,58 eiro – par 56 centiem mazāk nekā tāds pats pirkums Jelgavā.

Tiesa, ja atsevišķiem produktiem nebūtu bijusi akcija, iepirkšanās Lietuvā būtu par 8 centiem dārgāka, bet Latvijā – par 42 centiem dārgāka.

Taču būtiskas cenu atšķirības vērojamas tikai atsevišķiem produktiem. Latvijā krietni dārgāka – par gandrīz trešdaļu - ir maltā cūkgaļa un vistas gaļa, tomēr ievērojami lētākas ir olas un piens.

Savukārt, izvēloties konkrētu ražotāju konkrētus produktus, atšķirības ir krietni mazākas un nav izteikti par labu vienas vai otras valsts pircējiem – piemēram, „Laimas” šokolāde, kafija un „Coca Cola” dārgāka ir Latvijas pircējiem, bet par sieriņu „Kārums” dārgāk nākas maksāt lietuviešiem.

Tomēr šķiet, ka cenu starpība nav pietiekami vilinoša latviešu pircējiem, kurus Jonišķu lielveikalā un tā apkaimē korespondente tā arī nesastop.

Igaunijā pārtika lētāka un lielāka izvēle

Savukārt būtiski atšķirīga situācija bija Latvijas un Igaunijas pierobežas pilsētās Valkā un Valgā.

Pierobežas pilsētā Valkā ir arī viena mazākā izmēra „Maxima”. Tur par baltmaizi, pienu, sviestu, olām, sieriņu „Kārums” kilogramu maltas cūkgaļas, puslitru „Coca Cola” un „Laimas” tumšo šokolādi jāmaksā 10 eiro un 67 centi.

Veikala pārdevēja ārpus ieraksta izstāsta, ka Valkas veikali izjūt konkurenci ar Igauniju, kas ir blakus un atsevišķus pārtikas produktus tirgo krietni lētāk, kā arī piedāvā lielāku izvēli.

To novērojuši arī vietējie iedzīvotāji, kuriem no centra līdz Valgas „Rimi” jāpāriet vien pārsimt metru, nedaudz tālāk gan ir Valgas lielā „Maxima”. Līdz tai kājām jāiet aptuveni pusstunda, taču ar mašīnu var aizbraukt desmit minūtēs. Radio uzrunātie Valkas iedzīvotāji labi pārzina, kas kaimiņos nopērkams lētāk.

„Meita tur iet. Daudz ko gan man arī atved. Piemēram, sieru, tur ir tāds safasēts puskilograms un reizēm par 1,70 eiro var nopirkt. Tur ir maizīte - tāda kā kukulis, sēklu maize, tik mīksta, tik garšīga, viņu pilnīgi bez nekā var ēst,” priecājas Rita, piebilstot, ka tieši tādas maizes Latvijā nav.

Arī Edgars Igaunijā ir pamanījis lietas, kuru nav Latvijā. „Kafiju var dabūt lētāk, un vēl tur kaut kas ir vairāk,” sacīja Edgars. Lētāku kafiju Igaunijā ir pamanījusi arī Linda. „Igaunijā, protams, ir lētāka kafija, piena produkti, „Laimas” produkcija. Jā, tās lietas arī pērkam regulāri. Vēl ir kafija un piena produkti,” norāda Linda.

„Ja kādreiz vajag, uz lielo „Maximu” aizbraucu. Kaut kas jau ir lētāks, piena produkti un kafija. Tik tālu jau nav, ka nebūtu iespējas aiziet,” saka Signe. Viņa norāda, ka igauņi Latvijā pērk alkoholu un cigaretes.

Patiesi, piemēram, degvīna „Stoļičnaja” puslitrs, kura cenu salīdzinājām, Igaunijā maksā apmēram divus eiro dārgāk nekā Latvijā. Taču par pārtikas preču grozu ar olām, maizi, pienu un citiem ikdienas produktiem var samaksāt septiņus eiro un 85 centus.

Igaunijas lielveikalā pusdienas laikā iepērkas krietni vairāk cilvēku nekā „Maximā” Valkā. „Alkoholu tur nopērkam lētāk, izvēlamies veikalu „Top”,” saka Valgas iedzīvotāja Silvija. „Dēls man mācās skolā Latvijā, bieži tur iepērkas, bet kopumā pie mums ir lētāk, to uzreiz varu pateikt. 100% ir lētāki piena produkti. Kvalitāte ir vienlīdzīga, tāpēc atsevišķus produktus pērkam šeit, atsevišķus – tur, Latvijā,” viņa stāsta par saviem iepirkšanās paradumiem.

Lai gan kafija iepakojumos Igaunijā patiesi maksā lētāk, nedaudz dārgāka tā ir degvielas uzpildes stacijās. Latvijas „Statoil” par kafiju ar pienu jāmaksā eiro un 70 centi, bet Igaunijā – eiro un 95 centi. Ja iegādātos kafiju, degvielu, vistas fileju un cukuru, izmaksas gan Latvijā, gan Igaunijā būtu kopumā vienlīdzīgas, jo kaimiņos dārgāks ir ne vien alkohols un līdzi paņemamā kafija, bet arī cukurs, vistas fileja un dīzeļdegviela.

Cenu nosaka gan konkurence ražotāju, gan tirgotāju vidū

Veikalu tīkla „Maxima” pārstāvis Jānis Beseris norāda, ka no tirgotāju viedokļa visās Baltijas valstīs ir pilnīgi atsevišķi un nodalīti tirgi un katram cenu veidošanas stratēģija un arī atlaižu politika tiek veidota pilnīgi atšķirīgi. „Katrā valstī ir atsevišķs iepirkumu departaments, kas veido atšķirīgu cenu politiku. Nav tādas cenu centralizācijas. Katrā valstī ir atsevišķa situācija. Mērķis katrā valstī atbilstoši uzņēmuma standartiem ir nodrošināt konkurētspējīgu piedāvājumu tirgū, kur uzņēmums strādā,” klāsta Beseris.

Galvenie apstākļi, kas nosaka cenu atšķirības dažādās valstīs, ir konkurence starp tur strādājošajiem tirgotājiem, kā arī konkurence ražotāju vidū, paskaidro „Maximas” pārstāvis.

„Pirmkārt, konkurence tirgū. Otrkārt, konkurence mazumtirgotāju starpā – cik tajā ir spēlētāju, tirgotāju, kāda ir viņu pozīcija un kāda ir ražotāju konkurence attiecīgajā valstī,” stāsta Beseris.

Viņš paskaidro, ka ražotājs, kura produkcija savā valstī ir pircēju iemīļota, nereti, sākot darbību ārvalstu tirgos, sākumā ir spiests iekarot citzemju patērētāju uzticību ar pievilcīgākām cenām. Tāpēc situācija, ka Latvijā ražots produkts lētāk ir nopērkams Lietuvā, nav neparasta. „Cena ir jātur zemāka nekā valstī, kur tas jau ir līderis,” uzsver Beseris.

Viņš vienlaikus apstiprina, ka katras valsts robežās lielākajai daļai produktu cenas viena lielveikalu tīkla ietvaros cenas ir pilnīgi vienādas un tās atšķiras tikai īpašos gadījumos. „Ir noteikta preču kategorija, kur var būt kaut kādas preču cenu izmaiņas konkurences dēļ. Piemēram, ja kādā reģionā konkurentam ir divus trīs centus lētāks produkts, mēs varam pielāgot cenu, lai mēs esam konkurētspējīgi attiecībā pret viņu,” skaidro Beseris.

Patērētājiem dārgākā - Igaunija; Latvijā liela nozīme akciju cenām

Par spīti tam, ka Latvijas Radio eksperiments, iepērkoties visu triju Baltijas valstu lielveikalos, norāda uz vērā ņemamām cenu atšķirībām, ekonomisti uzsver, ka kopumā, salīdzinot jau plašāku patēriņa cenu klāstu, par ļoti būtiskām atšķirībām starp Latviju, Lietuvu un Igauniju pamata runāt nav. Bez tam cenu atšķirības svārstās.

SEB bankas analītiķis Edmunds Rudzītis norāda uz to, ka

no patērētāja viedokļa patiesībā kopumā visdārgākā ir tieši Igaunija. „Igaunijā, kur cenas ir lielākas, arī ienākumi ir augstāki. Ja salīdzina Latviju un Lietuvu, tad ir vairāki momenti, kur mēs varam redzēt cenu atšķirības, taču kopumā tās nav lielas,” vērtē Rudzītis.

Līdzīgs vērtējums ir arī Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes Makroekonomikas analīzes daļas galvenajai ekonomistei Dainai Paulai. „(..) Aplūkojot iepriekšējo gadu dinamiku, var redzēt, ka Igaunijā, kur ienākumu līmenis ir augstākais Baltijas valstīs, arī reālā patēriņa līmenis ir augstākais Baltijas valstīs. Lietuvā ienākumu līmenis ir līdzīgs Latvijas ienākumu līmenim, tomēr tāds vispārējs cenu līmenis svārstās. Taču mēs arī nevaram vienmēr apgalvot, vai pārtika ir īstais dzīves līmeņa rādītājs,” saka Paula.

Vienlaikus gan ekonomisti pievērš uzmanību, ka neliela skaita preču cenu salīdzinājums tomēr ir nepietiekams, lai vērtētu iedzīvotāju labklājības atšķirības, jo galvenokārt cenas ietekmē gan patērētāju pirktspēja, gan konkurence, gan arī nodokļu sistēma. „Cenu līmenis ir atkarīgs no daudziem faktoriem - gan no ienākuma līmeņa valstī, gan no tirgus lieluma attiecīgajā valstī, kāds tur ir pieejams, gan arī no ražošanas apstākļiem, kas varētu ietvert daudz ko, gan no patēriņa paradumiem, kam šī prece ir domāta, no tā, cik liela ir importa preču aizstājēju pieejamība, nodokļu politikas. Līdz ar to jautājums – ko tieši mēs gribam salīdzināt,” saka Paula.

Tā, piemēram, lai gan Lietuvas iedzīvotāji pārtiku var iepirkt lētāk, viņiem nākas salīdzinoši vairāk maksāt par vairākām citām ikdienas un pirmās nepieciešamības precēm, uzsver Paula. „Piemēram, vidējais Lietuvas iedzīvotājs var nopirkt vairāk pārtikas. Tiesa, mēs nezinām, vai viņš vairāk pārtiku patērē. Taču vidējais Lietuvas iedzīvotājs vairāk maksā par transportu, par mājsaimniecībā patērēto enerģiju, kas ietver gāzi, elektrību un siltumenerģiju. Augstākas ir arī mājokļu iegādes cenas. Turklāt dati liecina, ka arī vidējā dzīvojamā platībā ir nedaudz mazāka. Tātad, jautājums – pēc kā mēs vēlamies spriest par dzīves līmeni?” retoriski vaicā Paula.

Bez tam ir vērts ņemt vērā, kas starp valstīm mēdz atšķirties arī veikalu cenu atlaižu politika, un, piemēram, augstākas preču ikdienas cenas nenozīmē, ka patērētājs patiešām par precēm samaksā vairāk. Latvija Radio, veicot kontrolpirkumus, izvēlējās lētākās preces bez atlaidēm. Tomēr veikalu tīkla „Maxima” aplēses liecina, ka aptuveni puse produktu tiek pirkti par akcijas cenām.

Ekonomistu veiktie pētījumi liecina, ka Latvijā iepirkšanās akciju laikā ir populārāka nekā, piemēram, Igaunijā.

„Vairāki pētījumi rāda tendenci, ka cilvēki Latvijā vairāk skatās uz akcijām un atlaidēm. Ja ņem vērā akcīžu nozīmi, kas Latvijā ir daudz lielāka nekā Igaunijā, tad varbūt atšķirības nav tik jūtamas. Standarta cena ir augstāka, taču, ja cilvēki iepērkoties skatās tikai uz atlaidēm, tad viņu izdevumi nesanāk lielāki,” norāda Rudzītis.

Polijas ietekme uz Lietuvu un Somijas - uz Igauniju

Ekonomisti pievērš uzmanību tam, ka Lietuvai priekšrocības pārtikas produktu cenu ziņā galvenokārt nodrošina fakts, ka tā atrodas blakus vienam no Eiropas lielākajiem pārtikas ražotājiem -  Polijai - un izjūt poļu ražotāju konkurenci.

„Tie ražotāji, kas nodarbojas ar lauksaimniecības un pārtikas preču ražošanu, jau orientējas uz lielāku tirgu. Nav noslēpums, ka Lietuvai kaimiņos ir Polija ar vienu no lielākajiem tirgiem Eiropā un ar vienu no lielākajiem lauksaimnieciskās ražošanas apjomiem. Savukārt cenu līmenis Lietuvas kaimiņvalstīs ir samērā līdzīgs vai nedaudz zemāks. Tas pats attiecas arī uz ienākumu līmeni,” klāsta Paula. „Ja mēs paskatāmies, kas ir blakus Igaunijai, tad tās ir Skandināvijas valstis. Nav noslēpums, ka Somijas iedzīvotāji brauc uz Tallinu ne tikai iepirkties, bet arī pēc pakalpojumiem. Viņi izvēlas salabot zobus vai aiziet pie friziera Igaunijā, kas vietējam tirgum nozīmē iespēju vairāk nopelnīt un pacelt cenas,” uzsver ekonomiste.

Eksperti norāda - Lietuva arī pati ir lielākais pārtikas ražotājs un eksportētājs no Baltijas valstīm, kas būtiski ietekmē arī konkurenci tās iekšējā tirgū un nosaka arī cenu atšķirības atsevišķiem produktiem, piemēram, gaļai.

„Ja skatās uz Baltijas valstīm, tad var redzēt, ka izteikta pārtikas eksportētāja ir Lietuva. Tas nozīmē, ka viņi spēj pārtiku saražot gan sevi, gan eksportam Latvijā. Situācija ir neitrāla, un mēs esam daudzmaz līdzsvarā. Savukārt Igaunija ir pārtikas importētāja. Visas analīzes un pētījumi rāda, ka tajās valstīs, kas pārtiku importē, cenas ir augstas,” viņš saka.

Bez tam, gan pēc „Maxima” pārstāvja Besera, gan arī banku ekonomistu teiktā, dienvidu kaimiņiem labvēlīgs ir gan ievērojami lielākais iedzīvotāju skaits, gan arī vienmērīgāks apdzīvotības blīvums. Zems iedzīvotāju blīvums kavē konkurences attīstību tirdzniecībā. „(..) Nevienam uzņēmējam nebūs izdevīgi atvērt veikalu novadā, kur ir ļoti maz cilvēku,” akcentē Rudzītis.

Speciālisti uzsver, ka patērētāji dažkārt nepievērš pietiekami lielu vērību arī cenu samazinājumiem, kuri pēdējā gada laikā ir bijuši vērojami gan daudziem pārtikas produktiem, gan arī, piemēram, degvielai.

Latvijas Bankas ekonomiste norāda – statistika apliecina, ka, piemēram, degvielu par spīti dažu iedzīvotāju viedoklim par tās dārdzību patērētāji ir sākuši pirkt vairāk. „2015. gadā degvielas cena Latvijā bija par 14,5% zemāka nekā gadu iepriekš. To, vai katrs to ir pamanījis, ir grūti pateikt. Tomēr mazumtirdzniecības dati ir parādījuši, ka degvielas pirkšana ir augusi un mazliet brīvāk ir izturējušies pret to, kur viņi ir varējuši aizbraukt,” komentē Daina Paula.

Pārtikas cenas patērētājiem kļuvušas arvien patīkamākas

Arī pārtikas nozarē kopumā situācija ir patērētājiem labvēlīga, jo gan piena, gan graudu vairumcenas ir salīdzinoši zemas lielākajā daļā pasaules, un tas pakāpeniski atstājis iespaidu arī uz produktu cenām veikalos

– tā, vērtējot pārtikas cenu globālās tendences, norāda Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta asociētā profesore Inguna Gulbe. „Tie, kas iet uz veikalu, var priecāties, jo cenu samazinājums sāk parādīties pamanāmi. (..) Ražotāji par to ne pārāk priecājas,” saka Gulbe, atzīstot, ka iepriekš cenas gandrīz vienmēr auga, taču šobrīd tās rūk.

Ekspertu teiktais liecina, ka par spīti cenu atšķirībām Baltijas valstīs šobrīd nekas neliecina par to, ka kādā no valstīm būtu nepilnīga konkurence vai kādi tirgus kropļojumi, un arī tajos gadījumos, kad starp valstīm kādas preču grupas vai konkrēta produkta cenas izteikti atšķiras, parasti tam ir individuāli iemesli, kas ir saistīti, piemēram, ar konkrēta ražotāja politiku vai darbības rezultātiem konkrētā valstī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti