Sadaļas Sadaļas

«Ebrejs – mūsu prezidents. Nu kas tad tas!» Pētnieks Mārtiņš Kaprāns par Latvijas iedzīvotāju stereotipiem

”Cilvēks no Ķengaraga un es, satikušies “Maxima” vai “Rimi”, – mēs neķersimies viens otram pie rīkles, lai gan mums var būt dažāda izpratne par situāciju Donbasā. Mēs kopā pērkam apelsīnus. Turklāt ir svarīgi saprast – konfliktējošās pozīcijas nekur nepazūd. Šo situāciju var nosaukt tā – “iekļaujošā atsvešinātība”,” intervijā Rus.lsm.lv sacīja Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, komunikācijas zinātņu doktors Mārtiņš Kaprāns. Viņš ir līdzautors nesen publicētajam pētījumam par starpkultūru stereotipiem Latvijā.

Pētījums “Starpkultūru stereotipi un aizspriedumi Latvijā” (.pdf), kura gaitā tika aptaujāti vairāk nekā 1000 Latvijas iedzīvotāju, tika veikts pagājušā gada vasarā. Autori – Mārtiņš Kaprāns, Inta Mieriņa un Andris Saulītis – ar SKDS starpniecību uzdeva Latvijas iedzīvotājiem detalizētus jautājumus par viņu attieksmi pret dažādām nacionālajām un kultūras grupām. Rezultāti – dažkārt negaidīti, bet nereti arī neglaimojoši, – nesen publicēti institūta interneta vietnē. (LSM.lv jau rakstīja par šo pētījumu – šeit.) Kā šos rezultātus var interpretēt, stāsta Mārtiņš Kaprāns.

GALVENAIS:

1. Vai katrs trešais latvietis un katrs ceturtais krievvalodīgais ir rasisti? Nav teikts. Rasistu var būt arī mazāk, bet atsevišķās situācijās – arī vairāk.

2. “Savējie “svešie”: latviešu un krievu attiecības – tā ir “iekļaujošā atsvešinātība”. Cilvēcisko attiecību līmenī mēs cits pret citu izturamies diezgan silti, bet politiskajā plaknē – cits citu nepieņemam.

3. Vai nacionālisms un aizspriedumi pret minoritātēm ir Atmodas atbalss? Daļēji – jā, un tā ir ne tikai Latvijas, bet arī kopumā Baltijas un Centrāleiropas valstu īpatnība.

4. Attieksme pret ebrejiem – vēsa. Bet pret stratēģiskajiem partneriem amerikāņiem - arī. Te loma ir arī ģeogrāfijai – pret kaimiņiem cilvēciskajā līmenī mēs izturamies “siltāk”, pat ja tas nesakrīt ar mūsu politisko attieksmi.

1. Rasistiska domāšana? Taču nav teikts, ka tie noteikti ir potenciālie kukluksklana biedri.

Kas jums personīgi pētījuma rezultātā bija negaidīts?

Pārsteigums var rasties, kad kaut kas ir pretrunā ar dominējošajiem viedokļiem tavā “burbulī”. Piemēram, manā “burbulī” tviterī galvenokārt ir cilvēki ar liberāliem uzskatiem, un tur ir viegli ieraudzīt viedokļus, ka lielākā vai būtiska daļa Latvijas sabiedrības ir rasistiska pēc dabas. Ja pieņem, ka rasisms ir Latvijas sabiedrības fundamentāla problēma, tam jāatspoguļojas atbildēs uz daudziem jautājumiem, kurus uzdevām. Bet [pētījuma rezultātos] tas neparādās.

Jā, vienmēr ir jautājums par tā dēvēto klusēšanas spirāli, spiral of silence: bieži cilvēks sliecas pakļauties dominējošajiem viedokļiem un slēpt savu patieso attieksmi. Tas ir, iespējams, sabiedrībā vairāk cilvēku būtu gatavi šajās aptaujās paust rasistiskāku noskaņojumu, bet daži vienkārši nolēmuši pievienoties “pareizajiem” viedokļiem. To nevar izslēgt. Bet mēs tostarp testējām konkrētus aizspriedumus, visādi salīdzinājām šos datus – un neatradām dominējošo grupu, kuru varētu definēt kā rasistiski vai kultūršovinistiski orientētu. Sabiedrībā tāda ideoloģiskā pozīcija ir mazākumā.

Tam, ka “dažu rasu vai etnisko grupu pārstāvji vienkārši piedzimst mazāk inteliģenti nekā citi”, piekrīt katrs trešais latvietis un katrs ceturtais krievvalodīgais. Tas, protams, nav vairākums, bet nav arī sīkums.

Protams. Es negribu teikt, ka šajā ziņā nav problēmu. Ir tāda grupa, turklāt diezgan etnocentriska, tas ir, kurai vienlaikus svarīga ir arī sava tautība. Taču šis jautājums ir par iedzimtajām prāta spējām. Šajā gadījumā ir svarīgi tas, kā to interpretē. Mums, trim pētījuma autoriem, par to bija lielas diskusijas. Ātrā reakcija – tas taču ir rasisms! Bet mūsu aptaujā netika jautāts, vai respondenti uzskata, ka viņi ir šīs hierarhijas augšā vai apakšā. Tāpēc mēs nevaram ātri secināt, ka tie, kuri piekrituši, automātiski uzskata sevi par augstākiem nekā citas rases vai grupas. Jautājums ir uzdots tā, lai saprastu, cik lielā mērā cilvēks principā ir atvērts šai domāšanai par “it kā vienīgo” hierarhiju. Nav tā, ka tas noteikti ir rasisms, un tie, kuri atbildējuši “jā”, noteikti ir potenciālie kukluksklana biedri.

Ir starpība, vai tu piekrīti noteiktiem uzskatiem vai neieredzi noteiktu rasi. Te es drīzāk domāju to rasismu, kura definīcija ir pieņemta amerikāņu sociālajās zinātnēs, tas ir vairāk orientēts uz ādas krāsu. Eiropā, īpaši Francijā, ar rasi nereti var tikt domātas arī citas etnokultūru grupas.

Ja kāds teic, ka latvieši (vai krievi) “piedzimst mazāk inteliģenti”, vai tad viņš nav rasists šī termina paplašinātajā nozīmē?

Jā, te jau ir konteksts – konkrēta grupa, uz kuru šis [izteikums] tiek attiecināts. Taču mēs tik konkrēti nejautājām. Iespējams, mums būtu radušās problēmas ar “institūcijām” – tas varēja pārvērsties par rasu naida kurināšanu, vai ne? Bet vispārīgi jautājumi…  Piemēram, socioloģijas klasiskā tēma – ja jautā abstrakti, vai tu būtu gatavs nogalināt cilvēku?  Vai kādreiz ir radusies tāda vēlme? Tostarp SKDS to ir jautājis. Tā tiek pārbaudīts agresivitātes līmenis sabiedrībā. Bet, kad tev jautā, vai tu būtu gatavs nogalināt savu kaimiņu, kurš dzīvo līdzās, tā ir cita lieta.

Mēs jautājam vispārīgi, nevis par konkrētu tautu vai grupu. Rezultāti abos šajos piemēros – vispārīgajā un konkrētajā – būtiski atšķirtos, tas ir absolūti skaidrs. Tikai uz pirmā jautājuma pamata mēs uzmanīgi runājam tieši par rasistiskas domāšanas avotiem. Tas ir rasisma potenciāls. Šie cilvēki ir gatavi pieņemt tādu attieksmi pret citām grupām. Mēs varam tikai pateikt, ka tur ir lielāka iespējamība, ka rasisms var izpausties arī rīcībā, arī tajā, kā tiek uztvertas citas grupas.

Un tieši tāpat nevar teikt, ka pārējās divas trešdaļas, kuri šim apgalvojumam par iedzimtajām prāta spējām nepiekrita, kaut kādās situācijās nekādā ziņā nebūs rasistiski orientēti. Atcerēsimies bēgļu jautājumu pēc zināmajiem notikumiem Vācijā Jaungada naktī (emigrantu no Ziemeļāfrikas masveida uzbrukumi sievietēm Ķelnē 2016. gada Jaungada naktī – S.P.). Toreiz tas ļoti saasināja ksenofobisko noskaņojumu sabiedrībā, un rasisma kontekstā tad daudzi “pavilkās”… Kad ir tāds konteksts, tas var izraisīt rasistisku reakciju pat lielākam cilvēku skaitam, nekā mēs redzam šajā konkrētajā aptaujā.

Vai jums ir versijas, kāpēc šo viedokli atbalstījušo ir vairāk latviešu (32%) nekā krievu (26%) vidū?

Šī starpība – seši procentpunkti – ir statistiski nebūtiska. Tā ir tuvu statistiskajai kļūdai. Taču citur starpība starp latviešiem un krieviem izpaužas būtiskāk. Ja pieļauj, ka starpība ir, tā ir kontekstā ar vispārējo etnocentrismu. Piemēram, [respondentu] latviešu segmentam ir daudz vairāk izteikta noslēgtība no citādākas kultūras un lingvistiskās telpas un vides. Šaurākā nozīmē – arī no citām rasēm (sīkāk, piemēram, šeitS.P.).

2. Kad kopā pērkam apelsīnu veikalā “Maxima”, ideoloģiskais konflikts nav redzams. Tomēr tas ir

Spriežot pēc jūsu pētījuma, stereotipi attiecībā uz citām etniskajām grupām ir izplatītāki latviešu vidū. Vai ir versijas, kāpēc tā?

Sociālajā teorijā teikts, ka, jo grupa iekšēji noslēgtāka attiecībā pret citām grupām, jo lielāka iespējamība, ka tā centīsies sevi salīdzināt ar pārējām, tostarp veidot negatīvus priekšstatus par citiem. Ir acīmredzams, ka latviešu identitāte ir būtiski noslēgtāka. Etniski noslēgtāka. Ar skaidrākām nošķīruma līnijām, robežām nekā krievvalodīgajiem. Kā jūs redzējāt, tostarp arī pret musulmaņiem krievvalodīgajiem attieksme ir atvērtāka un pozitīvāka. Un arī attiecībā pret ebrejiem viņi izjūt mazāk atšķirību.

Tātad visvairāk fobiju attiecībā pret krieviem būs tajā pilsētiņā vai ciematā, kur krievu vispār nav?

Protams! Un tas ir redzams pēc mūsu aptaujām: latviskākajos reģionos – Vidzemē un Kurzemē – kultūras atšķirības izjūta ir izteiktāka. Bet Rīgā un Latgalē lielākam skaitam latviešu ir draugi un paziņas krievi, cilvēki mazāk skatās [uz šo atšķirību]. Multikulturālā vide, kurā tu dzīvo, samazina aizspriedumus – tā ir tā pati “kontaktu hipotēze”.  Saskaņā ar to, ja tu katru dienu kontaktējies ar otru grupu, tas samazina aizspriedumus. Tiesa, pēdējos gados bija ļoti daudz pārliecinošu pētījumu dažādās valstīs, kuros secināts, ka šī savstarpējā saistība ne vienmēr rodas automātiski. Tomēr mūsu gadījumā kontaktu hipotēze darbojas.

Turklāt vislielākie aizspriedumi ir pret grupām, ar kurām Latvijas iedzīvotāji gandrīz nemaz nav saskārušies, piemēram, afrikāņi, musulmaņi…

Tā ir klasika!

… un pret vēsturiskajām minoritātēm – čigāniem.

Tas jau ir cits stāsts. Šiem aizspriedumiem ir citi avoti, tie ir vēsturiski mantoti, cauri paaudzēm. Pieļauju, ka jūsu vecākiem Latvijā vispār nebija īpaša priekšstata par musulmaņiem. Bet romi jeb čigāni – starp citu, vairāki no viņiem aptaujā teica, ka viņiem labāk patīk tieši nosaukums “čigāni” – ir vēsturiska kopiena Latvijā, īpaši Kurzemē. Un tur veidojās pozitīvi un ne ļoti pozitīvi priekšstati par šo kopienu. Un veidojās nevis ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību, kā par musulmaņiem, bet, piemēram, caur kontaktiem.

Mēs pētījumā to neatzīmējām, taču daudzi sociologi atzīmē, ka nav tā, ka negatīvie stereotipi vienmēr ir nepamatoti. Tas, ka romi Latvijā ir marginalizējama un sociāli devianta grupa, ir fakts. Tas “atjauno” pastāvošos negatīvos stereotipus, kuriem var būt arī objektīvi iemesli. Piemēram, ja paskatās noziegumu statistiku Rīgā, kabatzādzības – tur tas var parādīties lielākās proporcijās, nekā būtu jābūt.

Jūs rakstāt, ka starp latviešiem un krieviem lielu problēmu nav, neskatoties uz atšķirīgu vēstures un valodas politikas izpratni.

Integrācijas politiku sarežģī sašķelta vēsturiskā atmiņa, būtiski atšķirīga civilpolitiskā orientācija, un, iespējams, būtiski atšķirīga izpratne par to, kādai jābūt Latvijai kā nacionālai valstij, divvalodīgai vai vienvalodīgai, un tā tālāk. Taču šie sabiedrību polarizējošie jautājumi kaut kādā pārsteidzošā veidā nekonvertējas savstarpēji negatīvā attieksmē vienam pret otru. Piemēram, mēs to neredzam [latviešu un krievu] priekšstatos par to, cik mēs esam kultūras ziņā dažādi, vai arī emocionālajā attieksmē citam pret citu – tur, kur mēs izmantojam “sajūtu termometru”.

Mūsu tēze ir tāda – ideoloģiskais konflikts, kurš ir vēsturiskajā apziņā un ģeopolitiskajā orientācijā, ir tikai viena daļa no bildes.

Otra dimensija – emocionālā un kultūras līdzāspastāvēšana, kā mēs viens otru uztveram, un te šis konflikts pazūd. Tā faktiski nav. Rodas jautājums – kā tas ir iespējams?

Ja paskatās uz daudzām citām sabiedrībām, kur līdzās dzīvo dažādu kultūru pārstāvji, – tā mēdz būt. Cilvēkiem var būt ideoloģiski konfliktējošas pozīcijas, bet sabiedrība var pastāvēt kopā, ja šīs grupas cita citu pieņem kultūras ziņā un emocionāli. Te mēs izmantojam Indras Ekmanis, kura veica pētījumu Daugavpilī un Rīgā, jēdzienu “banālā integrācija”. Cilvēks no Ķengaraga un es, satikušies “Maxima” vai “Rimi”, – mēs neķersimies viens otram pie rīkles, lai gan mums var būt dažāda izpratne par situāciju Donbasā. Mēs kopā pērkam apelsīnus vai vēl kaut ko. Tā ir “banālā integrācija”, tā ir virs ideoloģiski konfliktējošām pozīcijām. Turklāt ir svarīgi saprast – konfliktējošās pozīcijas nekur nepazūd. Tās pastāv līdzās.

Politiskā polarizācija un sociālā tuvība – tās līdzās pastāv. Šo situāciju var nosaukt tā – “iekļaujošā atsvešinātība”. Mēs viens otru iekļaujam, taču arī atsvešinām – politiskā nozīmē.

Šķiet, ka pētījumā tas ir ilustrēts ar interesantu paradoksu – 27% latviešu uzskata krievus par nelojāliem Latvijas valstij, tomēr tikai 11% latviešu atzinuši, ka viņiem pret krieviem ir aukstas jeb negatīvas “jūtas”. Tātad nelojalitāte vēl nav iemesls, lai izturētos slikti, ja?

Nu ja! Te ir svarīgi atzīmēt, ka cilvēkiem nejautāja par lojalitāti konkrētas grupas kontekstā. Nejautāja “bet vai krievi ir tādi?”, “bet čigāni?” Cilvēki paši izvēlējās, kurus no visa saraksta atzīmēt kā nelojālus. Tātad latviešiem attiecībā pret krieviem šis stereotips patiešām dziļi iesakņojies.

3. Vai nacionālisms un aizspriedumi pret minoritātēm ir Atmodas atbalss? Daļēji – jā.

Neskatoties uz savstarpējām siltajām attiecībām, es redzu, kur krievu auditorijai, iespējams, atklājies ideoloģiskais konflikts. Krieviem visbiežākā atbilde uz jautājumu, vai jūtat lepnumu, domājot par Latviju, ir “ne jā, ne nē”. Tikpat krasi – vairākas reizes – atšķiras to krievu un latviešu respondentu skaits, kuri uzskata, ka “Latvija ir viena no labākajām valstīm pasaulē”. Tātad nav ļauna prāta uz latviešiem, bet ir atsvešinātība pret valsti.

Jā. Te var vilkt paralēles ar to, kā Krievijas plašsaziņas līdzekļi – galvenokārt ar to domāju valsts kontrolēto televīziju – runā par Latviju pēdējos piecus gadus. Mēs to esam daudz analizējuši. Tur galvenais paņēmiens ir tāds – visā vainīga Latvijas nacionālistiskā elite, bet ne paši latvieši. Man šķiet, šis modelis rezonē ar to, ko mēs redzam šeit.

Tas, ka politiskā un sociālā realitāte ne vienmēr sakrīt, ir normāli, mēs to redzam daudzās valstīs. Bet, lūk, kas ir interesanti – atšķirībā no daudzām citām valstīm pie mums politiskā realitāte nav kļuvusi par vardarbības avotu. Tas ir diezgan unikāli. Eiropā mēs bieži redzam, kā politiskā realitāte provocē fizisko agresiju – vardarbību, sadursmes – vienām grupām attiecībā pret citām grupām. Latvijā šī kultūras un emocionālā tuvība, kas redzama arī mūsu pētījumā, ir daudz spēcīgāka nekā atsvešinātība politiskajā realitātē.

Vai jūs nepārsteidza, ka saskaņā ar jūsu “termometru” no krieviem negatīva attieksme pret latviešiem ir tikai vienam procentam, bet no latviešiem negatīva attieksme pret krieviem ir daudz lielākam īpatsvaram – 11%?

Tas man nav pārsteigums. Tas, ka krievi vai krievvalodīgie ir atvērtāki un emocionāli vairāk “pieņem” latviešus nekā latvieši krievus, – tas bija redzams arī agrāk, citos pētījumos. To var izskaidrot tā, ka krievi galvenokārt dzīvo etniski jauktā vidē, bet latvieši – homogēnākā. Esmu pārliecināts, ka, ja paskatās, kur šie 11% latviešu dzīvo, – izrādīsies, ka lielākoties Vidzemē vai Kurzemē.

Jūsu pētījuma tekstā teikts: “Atšķirībā no Rietumeiropas valstīm Baltijas un Centrāleiropas valstīs ir nelielas jauno imigrantu kopienas, pret kurām varētu tikt vērsti aizspriedumi. Tā vietā aizspriedumaina attieksme, ja tāda pastāv, izpaužas attiecībās ar nacionālajām minoritātēm, tostarp vēsturiskajām minoritātēm. Tas saistīts ar to, ka šo valstu demokrātiskās kustības 20. gadsimta 80. gadu beigās savu jauno identitāti balstīja etnokulturālajā nacionālismā, kas ietekmēja arī uzskatus par etniskajām minoritātēm un joprojām ietekmē šo valstu iedzīvotāju priekšstatus par nācijas simboliskajām robežām.”. Tātad, no vienas puses, Atmoda latviešiem ir viens no XX gadsimta “sakrālajiem” notikumiem. Bet, no otras puses, kroplīgās nacionālisma izpausmes, - vai tās arī daļēji ir “Atmodas atbalss”?

Teiksim tā – kad padomju režīms sabruka, radās ideoloģiskais vakuums – gan latviešiem, gan te dzīvojošajiem krievvalodīgajiem. Latvieši diezgan ātri, tostarp Atmodas laikā, aizpildīja šo vakuumu galvenokārt ar etnokultūras ideju – ka mums jāatjauno sava etnokultūras nācija, un tā tālāk. Pēc tam sākās citas ideoloģiskās vēsmas, tostarp neoliberālisms. Etnokultūras pamats jau vairs nebija tik svarīgs. Bet daļai sabiedrības, tas, protams, saglabājās kā solidaritātes ideoloģiskais pamats. Lai gan – nezinu kā jūs, bet mani pārsteidza, ka tik maz respondentu – apmēram ceturtdaļa – atbildēja, ka vēlēšanu laikā viņiem ir svarīgs etniskais aspekts. Jā, latvieši tā atbildēja vairāk nekā krievi, bet ne daudz vairāk.

4. Attieksme pret ebrejiem – vēsa. Bet pret stratēģiskajiem partneriem amerikāņiem arī.

Vairākas reizes gadā, ar holokaustu saistītajos piemiņas datumos, Latvijas ebrejus politiskajā diskursā sauc par “mūsējiem” un “savējiem”. Turklāt katrs ceturtais latvietis aptaujās norādījis, ka pret ebrejiem viņa attieksme ir slikta jeb vēsa. Krieviem attieksme ir siltāka. Kur var būt iemesli?

Cik mums Latvijā oficiāli ir ebreju – kādi četri tūkstoši? (Pēc Centrālās statistikas pārvaldes jaunākajiem datiem – 4,4 tūkstoši, pēc iedzīvotāju reģistra datiem .pdf – 8,1 tūkstotis. – S.P.) Galvenokārt viņi ir krievvalodīgi. Varbūt, ka tur slēpjas atsvešinātības iemesls. Un, protams, tiek pievienoti kādi vēsturiskie stereotipi. Un fakts, ka kādai sabiedrības daļai ir arī banāls ikdienas antisemītisms. Ebreju [latvieši] uztver kā kultūras ziņā svešāku nekā, piemēram, krievu.

Un viņiem ir “pārāk daudz naudas” (šim pētījumā piedāvātajam apgalvojumam piekrita 21% latviešu un 15% krievvalodīgo).

Bet tas jau ir globāls stereotips, ka “viņi valda pār pasauli” un viņiem ir “daudz naudas”. Jā, politiskajā slānī ir izveidojies konsenss, kas ir kā iet caur 4. jūlija pasākumiem, kuros tiek pieminēta Rīgas sinagogas nodedzināšana, vai pasākumu Rumbulā 30. novembrī, kurš jau ieguvis politisku dimensiju. Šis konsenss attiecībā uz pagātnes traumām ir politisks, taču šīs traumas nav apzinātas sabiedrības līmenī. Un es nezinu, cik vispār būs iespējams tās apzināt. Īpaši, kad bija diskusijas par restitūciju (kompensācijām par ebrejiem līdz Otrajam pasaules karam piederējušajiem nekustamajiem īpašumiem, kas vēlāk nonāca valsts īpašumā, – S.P.), tas uzreiz pamodināja visus šos “kāpēc” un “kam tas vajadzīgs”. Un es nelolotu īpašas ilūzijas, ka Latvijas krievvalodīgajiem nav antisemītisma.

Mēs esam redzējuši citās aptaujās, ka attieksme ir tāda… diezgan divdomīga. Piemēram, mums bija sociālās atmiņas monitorings, mēs jautājām, vai valstij vajag darīt vairāk, lai pieminētu holokausta upurus. Vairākums krievvalodīgo uzskatīja, ka vajag. Vairākums latviešu – ka nevajag.  It kā situācija līdzīga tam, ko mēs redzam savā “termometrā”. Bet toreiz mēs vēl jautājām – vai jūs pats piedalāties kādos pasākumos jūlijā vai novembrī? Un redzējām, ka nepiedalās – ne vieni, ne otri. Tātad – vispirms ir atšķirības, bet rīcībā, pieminēšanā – tur viss ir diezgan līdzīgi.

Man šķiet, ka kaut kur iet, kaut kur stāvēt, lai paustu savu nostāju, – tas ne pārāk atbilst vietējām tradīcijām.

Bet 18. novembrī, 9. maijā – visi kaut kur iet.

Uz svētkiem – jā. Bet uz protestiem, piemiņas pasākumiem…

Taču deportāciju upuru piemiņas dienā – protams, ne tā, kā Atmodas laikos, bet joprojām daudzi aiziet. Lai gan atzīstu, ka to var saistīt ar dabīgu kultūras atšķirību izjūtu. Didzis Bērziņš, mans kolēģis institūtā, ir pētījis ebreju tematiku, un tur ir vairāki aspekti kopā: kultūras, stereotipi… Piemēram, bija interesanta sabiedrības reakcija uz to, ka mūsu prezidents ir daļēji ebrejs.

Kurš pats savu kultūras “ebrejiskumu” noliedz.

Jā, viņš [kā ebreju] sevi nepozicionē. Bet viņu tā ir mēģinājuši “ierāmēt”, tostarp starptautiskie plašsaziņas līdzekļi. Un vietējā publika latviešu “galā”, pat ne pavisam nacionālistiskās aprindās… Bija pamanāmi šie antisemītisma uzplaiksnījumi: ebrejs – mūsu prezidents, nu kas tad tas! Kā bija pie krievvalodīgajiem, nezinu. Un tas nenozīmē, ka tur uzreiz ir uzskati par to, ka viņi “valda pār pasauli” un viņiem ir “daudz naudas”. Drīzāk tā ir dabīga kultūras atšķirība – kā gan citas kultūras vai etniskās grupas pārstāvis var būt prezidents, tas taču ir tāds simbolisks amats! Bet, ka viņš var būt tavs kolēģis vai uzņēmuma īpašnieks – ai, tad gan viss normāli.

Kas man šķita dīvaini – apmēram tāda pati vēsa attieksme ir pret mūsu galvenajiem stratēģiskajiem partneriem amerikāņiem. Turklāt “sajūtu termometra” rādījums latviešiem (56 no 100 iespējamajiem) un krieviem (50) attiecībā pret viņiem ne pārāk atšķiras. Kā to var izskaidrot, ja politiskajā diskursā amerikāņi ir gandrīz vai galvenie drošības garantētāji, Latvijas glābēji, ja Krievija pēkšņi uzbruks?

Varbūt, ka politiski amerikāņi tiek uzskatīti par partneriem, bet, kad runa ir par kultūras aspektu… Pagājušajā gadā es redzēju aptauju: ar ko Latvijai primāri jāveido tuvākas attiecības? Tur bija vesela plejāde – Skandināvijas valstis, Krievija, Vācija, Baltijas valstis, Amerika… Un balsošanas rezultātā Amerika tur bija apakšā. Krievija bija pat augstāk. Var teikt, ka cilvēki ir atvērtāki pret savu “tuvo ģeogrāfiju”. Ja šajā aptaujā būtu bijusi Baltkrievija – visdrīzāk, ka arī tā būtu bijusi augstāk par Ameriku. Neskatoties uz to, ka Lukašenko pie mums netiek uztverts īpaši pozitīvi, baltkrievi un Baltkrievija Latvijā tiek uztverti diezgan labvēlīgi. Ģeogrāfiskajam tuvumam – pat ne noteikti kultūras – ir nozīme. Lūk, tik vienkārši.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt