Ekspertes Kristīnes Bērziņas rubrika raidierakstā "Drošinātājs"
Drošības politikas eksperte, Māršala fonda pētniece Vašingtonā Kristīne Bērziņa Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" ik nedēļu saistībā ar karu Ukrainā izcels gan svarīgākos nedēļas notikumus pasaules un Latvijas kontekstā, gan to, kas varbūt informācijas gūzmā paslīdējis garām, kā arī sniegs komentāru, kāpēc tie ir svarīgi un kādu ietekmi varētu izraisīt.
Iebrukuma draudi Moldovā
Moldovas prezidente šonedēļ paziņoja, ka valstī tiek gatavots apvērsums. Dažas dienas pirms šī paziņojuma Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs izteicies, ka Moldova varētu būt nākamā, kurā "krievi ieviesīšot savu kārtību". Tāpēc pasaule arvien vairāk sāk pievērst uzmanību un satraukties par to, kas notiek Moldovā.
"Moldovā ir bijusi ārkārtīgi prorietumnieciska valdība, Moldova ir piedalījusies visos NATO samitos un sēdēs, un tās vadība ļoti cenšas ievilkt Moldovu Rietumos, bet, kā jau mēs pirms gada redzējām Ukrainā, tas ir tieši tas, ko Krievija nevēlas redzēt," vērtēja Bērziņa.
"Tāpēc, ka tā nav 5. panta valsts, ka NATO likumi vēl neattiecas uz Moldovu, tur [Krievija] var mēģināt kaut ko darīt.
Vai nu tas ir ar hibrīdmetodēm, piemēram, organizējot apvērsumu, izplatot dezinformāciju un citādāk, vai nu [raidot] raķetes, kas lido tuvu un pāri, vai nu arī iebrukuma drauds tur varētu būt liels. Vistuvākā valsts no riska perspektīvas Ukrainai tiešām varētu būt Moldova," viņa atzina.
Drošības politikas eksperte uzsvēra, – tas nenozīmē, ka Moldovā tiešām tuvākajā laikā varētu iebrukt Krievijas karaspēks, bet par riskiem un situāciju, kādā atrodas šī valsts, ir jādomā.
"Nogalināt, iebiedēt un radīt traumas cilvēkiem, protams, ir iespējams. [Krievijas] mērķis varētu būt iebiedēt Moldovu, lai tā atsakās no Rietumu virziena. Ar iebiedēšanu un cilvēku nogalināšanu varbūt varētu arī pietikt," vērtēja Bērziņa.
"Jāskatās, kāds ir [Krievijas] nolūks. Tas var būt neproduktīvs – uzbūvēt jaunu, funkcionālu Moldovu, kura būtu pilnīgi Krievijas pusē. Nē, nolūks var būt vienkārši radīt vēl vienu valsti, kurā valda haoss un grūtības.
Varbūt Kremlim un Maskavai pietiek ar to, ka Rietumu valdības un ekonomikas nezeļ, ka tās nevar tālāk augt Krievijas tuvumā. Ja ar to pietiek, tad ar naidu, karaspēku un apvērsumiem var destabilizēt situāciju, radīt haosu, un tad savā ziņā varbūt Kremlis ar sevi jūtas apmierināts, jūtas drošāk," viņa sprieda.
Iebrukuma gadījumā Moldovā situācija būtu tāda pati, kā Ukrainā – rietumvalstis varētu palīdzēt, taču ne sūtot savu karaspēku.
Ungārijas ārlietu ministrs Baltkrievijā
Šonedēļ pasauli pāršalca ziņa, ka Baltkrievijā, Minskā, ieradies Ungārijas ārlietu ministrs Pēters Sījārto. Tas, visticamāk, jāuztver kā simbolisks solis, nevis saruna par praktiskiem jautājumiem.
"[Viktora] Orbāna valdība Ungārijā netaisās darīt tā, kā Briselei liekas, ka būtu pareizi. Un Ungārijā šajā karā ir liels atbalsts tieši Krievijai, nevis Ukrainai.
Atrast savu ceļu kopā gan ar Krieviju, gan Ķīnu ir Ungārijas ārpolitikas mērķis. Tas, protams, ir ļoti sarežģīti, ņemot vērā, ka Ungārija ir NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts. Tā varbūt nav tik nozīmīga kā Turcija savos untumos, bet paļauties uz Ungāriju ir grūti," atzina Bērziņa.
"No Rietumu puses tas liekas pilnīgi neloģiski. Ja varēja pirms deviņiem gadiem domāt par to, ka Minska nav tas pats, kas Maskava, šobrīd ir ļoti maz ilūziju par to, ka Baltkrievija būtu ārpolitikā neatkarīga valsts. Tas, ka Ungārijas vadība uzdrīkstas lidot uz Minsku un veikt savas sarunas, parāda Ungārijas neapmierinātību ar Briseli, ar sabiedrotajiem, nevis kaut kādu sabiedroto nostāju," viņa uzsvēra.
Savukārt Ungārijas ārlietu ministrs Sījārto savu vizīti attaisno ar ideju par to, ka komunikācijas kanāliem starp valstīm jābūt atvērtiem – bez tiem nebūšot iespējamas pārrunas, bet bez pārrunām nav iespējams miers. Līdz ar to secināms, ka Ungārija nav sadzirdējusi Ukrainas nostāju, ka šobrīd Kijiva nav gatava nekādām pārrunām ar Maskavu.
"Un es neteiktu, ka Ungārija ir vienīgā valsts. Mums ir arī Eiropas vidū citas valstis, kuras arī vēl nav īsti sadzirdējušas to, kas pēdējā gada laikā ir noticis, vai nevēlas to dzirdēt. Tām ir izdevīgi atbalstīt tikai sevi, nevis domāt par ukraiņu un Eiropas tālāko nākotni," secināja Bērziņa.
Tāpat izcēlusies arī Austrija, kas atteikusies apmācīt ukraiņu tankistu vienības "Leopard" tanku izmantošanā.
"Austrija mēdz pieklājīgāk uzvesties nekā Ungārija, bet Austrija nav atbalstījusi Ukrainu tā, kā pārējās Eiropas valstis to ir darījušas. Viens jautājums ir par "Leopard" tankiem, ļoti ilgi tai bijušas arī energosaistības ar Krieviju, un arī Aukstā kara laikā Austrija bija neitrāla valsts. Nostāties konkrēti Rietumu pusē, NATO pusē, Eiropas Savienības pusē – tas Austrijai īsti nenāk dabiski. Un Austrija neko arī nav iemācījusies pēdējā gada laikā," uzskata Bērziņa.
Paskaitīsim šāviņus
"Skatoties pēc NATO komentāriem, Ukraina izmanto ārkārtīgi daudz šāviņus, un ir liels satraukums par to, vai Ukrainai ilgtermiņā pietiks. Šobrīd visi ir atvēruši savus angārus un dod to, kas ir, bet mana saprašana ir, ka Ukraina divās, trīs dienās izšauj tik daudz, cik ASV var saražot mēneša laikā," norādīja Bērziņa.
"Matemātika nav izcila, tādēļ ir skaidrs, ka NATO valstīm ir jādara kas cits – ir jāražo.
Jau dzird to, ka Vācijā palielinās raķešu ražošanu, bet, ja to tikai tagad nolemj sākt mainīt, tad kad tas reāli nonāks Ukrainā? Ukrainai to vajag tagad, tāpēc Rietumu pusei vajag ātrāk un nopietnāk saprast, ka vairs nevar turpināt tik lēni, bet arī Ukrainas pusei vajag gudrāk šaut, nevis vairāk šaut. Tas gan ir grūti, jo krievi dod pretī," viņa sprieda.
Bērziņa atzina, ka Vācijas jaunā aizsardzības ministra Pistoriusa solījums atsākt 2010. gadā iesaldēto šāviņu ražošanu ir labs solis, taču šim procesam visā Rietumeiropā vajadzētu notikt ātrāk.
