Varas maiņa un paredzamā politiskā pārbīde Rietumu vai Austrumu virzienā varētu nopietni ietekmēt arī Latviju, secina Latvijas Televīzijas raidījums "De facto".
Kas notiktu, ja Kijevas un Krimas notikumi izsistu mūs no drošās un salīdzinoši komfortablās līdzjūtīgā vērotāja lomas un ierautu lielākā ģeopolitiskā transformācijā?
No Eiropas Savienības (ES) un NATO pozīcijām raugoties, Ukraina var šķist pārāk tāla no Rietumiem savā politikā un ekonomikā. Taču Starptautiskā Valūtas fonda aplēses liecina, ka vēl šajā desmitgadē Ukraina ierindosies starp pasaules 50 lielākajām ekonomikām, apsteidzot Kuveitu, Somiju un Dienvidāfriku. Bet valstij ir potenciāls kāpināt savus attīstības tempus un pasaules piecdesmitniekā pakāpties vēl augstāk. Atkarībā no tā, vai oficiālā Kijeva tuvosies Briselei vai Maskavai, efekts reģionā būs tik liels, ka var aizraut sev līdzi Latviju. Pagaidām tas ir teorētisks scenārijs, bet, pateicoties Krievijas apņēmībai, tam ir liels potenciāls iemiesoties dzīvē.
Krievija izmantos visus tās rīcībā esošus ietekmes līdzekļus – norāda Latvijas ārpolitikas veterāns, divkārtējs ārlietu ministrs un bijušais eiroparlamentārietis Georgs Andrejevs. Iesaistīties liek gan likums Krievijas tautiešu aizsardzībai, gan pavisam reāls risks ciest ievērojamus ģeopolitiskus zaudējumus.
Gandrīz nav iespējams pārvērtēt Krievijas ieinteresētību. Ne tāpēc, ka būtu ļauna, bet tādēļ, ka tā ir ģeopolitiska," uzskata bijušais Latvijas ārlietu ministrs un bijušais Eiropas Parlamenta deputāts Georgs Andrejevs. "Rietumi un Amerika aktivizējušies ne tikai Ukrainā, bet citur. Būtībā vasalis gatavojās bēgt. Uzreiz aktivizējušās intereses Gruzijā un Moldovā. Krievija to nevar ignorēt. Viņu intereses ir ne mazāk svarīgas priekš viņiem. Viņi to izmantos."
Ukraina platības ziņā ir lielākā Eiropas valsts, bet iedzīvotāju skaita ziņā līdzinās Spānijai. Valstij ir bagātīgi dabas resursi un demogrāfiskais fons, kas nodrošinātu nākotni strauji novecojošajām Eiropas Savienības valstīm. Eiropas pusē Ukraina nodrošinātu dominējošu lomu Rietumeiropas politikas un ekonomikas modelim.
Vienlaikus Polija un Lietuva to varētu izmantot jauna reģionāla valstu kluba izveidošanai Eiropas Savienības ietvaros, kur sava loma varētu būt arī Latvijai un kas ietekmētu valstu ietekmi Briselē.
Tomēr vismaz tikpat izšķiroša loma Ukrainai būtu Krievijas dominētajā pasaules telpā. Tur Ukraina būtu viens no Eirāzijas savienības stūrakmeņiem. Šis Kremļa orķestrētais valstu klubs potenciāli varētu kļūt ietekmīgs līdz tādai pakāpei, ka varētu atjaunot Padomju ietekmes telpas ģeopolitiskās ambīcijas, kam signāli jau bijuši.
Gan Rietumi, gan Krievija vienlīdz nepacietīgi gaida, kurā virzienā noslieksies Ukraina. Turklāt Krievijas rīcībā ir arī viss ekonomiskās ietekmes arsenāls, sākot no ievedmuitām, gāzes tarifiem un preču kvotēšanas līdz pat pilnai ekonomiskai blokādei.
"Ja būs uz Rietumiem vairāk orientēta valdība, tad būs pozitīvais no Eiropas Savienības, bet Krievija uzsāks daudz vairāk sankciju. Tie ir savstarpēji izslēdzoši procesi," uzskata starptautisko ekonomisko attiecību eksperte, Latvijas Universitātes (LU) profesore Baiba Šavriņa.
Latvijas nesenās ārpolitikas vēstures lappuses vienlaikus atgādina par risku, ka Rietumi nespēs izšķirties par aktīvu rīcību.
Prognozēt grūti," atzīst Georgs Andrejevs. "Bet var tikai iedomāties, kas notiks, ja ukraiņi dos iemeslu. Jābūt uzmanīgiem. Savulaik pēdējā tikšanās reizē ar Itālijas ārlietu ministru viņš man sacīja - Eiropa ir nogurusi no visiem konfliktiem – lūdzu, neizprovocējiet kaut ko jaunu. Eiropas un visas pasaules nogurums ir tik uzkrītošs."
Vismazāko tiešo ietekmi uz Latviju atstātu trešais scenārijs – Kijeva nepieslienas nedz Eiropai, nedz Krievijai, bet "finlandizējas" – ļaujoties pārtapt neitrālā zonā. Rūpējoties par savām investīcijām un "status quo" saglabāšanu Melnās jūras piekrastē, šādam iznākumam varētu piekrist arī ASV Baltais nams. Toties Latvijas sabiedrība to varētu uzskatīt par atkāpšanos. Tas tādēļ, ka Ukrainai piedēvējam sev līdzīgas izjūtas pret Krieviju kā aktīvi draudīgu ļaunumu.
Vidēji katrs ceturtais saka, ka Krievija ir drauds Latvijas neatkarībai. Pēdējais mūsu pētījums liecina, ka vairāk nekā 40% izjūt to kā draudu," norāda sociologs, SKDS direktors Arnis Kaktiņš.
Latvijai un Ukrainai patiesi daudz kopīga 20. gadsimtā. Abas valstis sākotnēji arī smagi cietušas Padomju Savienības totalitārās politikas dēļ. Tuvība valdījusi arī deviņdesmitajos, kad Ukraina sākotnēji apsteidza Latviju Eiropas Padomē un sniedza atbalstu pret Krievijas izlēcieniem - atceras politikas veterāns Georgs Andrejevs. Tomēr par spīti pusgadsimtu ilgai kopīgai vēsturei, ir kāda būtiska atšķirība paštēlā un attieksmē pret apkārtējām valstīm un globālajām lielvarām.
"Centāmies ielikt gaišo un tumšo spēku ietvarā, kamēr ukraiņi redzēja sevi kā gaišos spēkus un tos apkārt kā ietekmes faktorus. (..) Mēs gribam brīvu un neatkarīgu Ukrainu, bet, iespējams, ka tas nav iespējams tādā tīrā formā," skaidro sociālantropoloģe, LU docente Aivita Putniņa.
Lai cik neiespējama šķistu Ukrainas iestāja Eiropas Savienībā, Latvijas eirointegrācijas vēsture liecina, ka ceļu no asociācijas līguma noslēgšanas līdz pilnam dalībvalsts statusam var nostaigāt mazāk nekā desmit gados. Šobrīd pasaules ietekmīgākās politiskās domnīcas vēl gaida, lai izstrādātu atbilstošas stratēģijai. Taču kaut kad tad, kad humānā drāma beigsies, nenovēršami parādīsies atbilde tam, kas būs Ukraina rītdienas pasaulē un kā tas ietekmēs Baltijas valstis.
