Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Paliatīvā aprūpe Latvijā - dārga un grūti pieejama

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Eiropas valstis gatavojas EP vēlēšanām: Grieķijā mazinās eiroskepticims

Ar smagi slimu tuvinieku uz rokām. Trīs sieviešu pieredzes stāsti

Ar smagi slimu tuvinieku uz rokām. Trīs drosmīgu sieviešu stāsti

Pētot paliatīvās aprūpes pieejamību, Latvijas Radio savus stāstus uzticēja trīs sievietes, kuru dzīves saista viens notikums. Viņas visas ir rūpējušas par saviem tuviniekiem. Izjutušas informācijas trūkumu, nespēku. Viņas visas ir bijušas izmisuma zonā.

ĪSUMĀ:

Tamāra.

Pirmā kopšanas pieredze – ar vīramāti

“Mana situācija ir no 2002. līdz 2011. gadam, kad tas.. Trīs cilvēki – mana vīra māte, mana mamma, mana māsa.” Tamāras Butkānes dzīvē bijis smags un pārbaudījumiem pilns dzīves posms – viņa deviņu gadu garumā teju bez apstājas kopusi trīs cilvēkus.

Sākotnēji smaga slimība skāra viņas vīramāti: “Cilvēkam 80 gadu. Ļoti skaists mūžs, vispār neslimoja, bet.. insults. Mēs ar vīru atradām, kad viņa bija jau dienu nogulējusi. Mammīte bija smagā stāvoklī, aizvedām uz slimnīcu. Tā prognoze bija diezgan slikta – tās raksturīgās 14 – 20 dienas... Mamma drusku atkopās, bet principā gulošs cilvēks. Mēs strādājam, nu kā.. Tad mēs sākām interesēties, kur tad var ko vispār darīt šādos gadījumos, jo pieredzes, paldies Dievam, nekādas.”

Izlēmuši mammu ievietot kādā aprūpes iestādē Rīgā. “Tas rezultāts nebija tik labs. Mamma saka, ka grib projām, un mēs arī jutām, ka nav tā attieksme tāda. Tu nevari noskatīties, ka cilvēks guļ tur ar sešiem citiem kopā. Tas ir pabriesmīgi. Mēs sākām domāt, kā to citādi darīt.

Principā, godīgi sakot, piezvanīt tev nav kam, prasīt tev nav kam. Visi līdzjūtīgi saka: jā, jā, bet nu nav nekādu variantu.

Nu un tad mēs ņēmām mājās,” atceras Tamāra.

Meklējuši iespējas, kā mājās nodrošināt nepieciešamos apstākļus. Caur paziņām atraduši gultu un citas nepieciešamās lietas, algojuši palīgu vīramātes aprūpei.

«Izmisuma zonā»

Latvijas Radio sāk sižetu sēriju «Izmisuma zonā», kurā tiek vēstīts par paliatīvo aprūpi mūsu valstī.

Uzsaukums:

Ar māsu izmisuma zonā. Evijas Unāmas stāsts un uzsaukums

Neklusē. Stāsti

Neklusē un izstāsti mums arī savu pieredzi par paliatīvo aprūpi Latvijā, sūtot e-pastu uz [email protected] vai pievienojies diskusiju grupai "Facebook".

Tomēr Tamāra norāda – neviens nav sniedzis nekādu informāciju, kā kopjams smagi slims cilvēks: “Principā tā iemācīšanās kopt – tas bija tā, ka es skatījos sanitārei uz pirkstiem, ko viņa dara, kā viņa to mammu groza. Tas bija viss, ko tu vari saņemt. Otrs bija traģisks moments, ka mammai sākās ar kāju problēmas. Viņa bija guloša. Kā viņu aizvest pie ārstiem? Tu jau nesauksi “ātro palīdzību”, neteiksi, ka mammai ir kāja pušu, bet mēs jūtam, ka mammai ir nopietna problēma. Tad mēs atkal caur draugiem zvanījām – mums dakterītis atbrauca, ķirurgs, kas vispār nodarbojas ar nieru transplantāciju, viņš brauca skatīt mūsu mammas kāju. Viņš saka: būs švaki, visticamāk, no kājas būs jāatvadās.”

Tā tas arī bija. Vīra māte aizvesta uz slimnīcu. “Mēs principā mammu aizvedām ļoti labā stāvoklī, bet nu tā kāja. Nekādu izgulējumu. Tas vispār bija ārprāts – tu jau 10. dienā vari ņemt viņu ārā. Mēs aizbraucam viņai pakaļ, viņu ģērbjam. Un viņai visa mugura ir… viņa ir vienkārši visa ar izgulējumiem. Es saku: atsauciet dakteri! Man sākās bezmaz histērija. Atnāca daktere, nostājās mums ar vīru pretī un teica: ziniet, tik nolaistu mammu mēs redzam pirmo reizi mūžā, kā jūs viņu esat nolaiduši. Tajā brīdī tu skaties un saproti, ka tev jau nav pat pret to, ko teikt, jo visa vaina tagad ir uzlikta uz tevi,” stāsta Tamāra.

Tamāras vīra māte ar amputētu kāju un izgulējumiem atgriezusies mājās, un tad sācies viens no smagākajiem posmiem. Nupat noņemtā kāja bijusi jāpārsien. Kā to darīt, neviens nav skaidrojis. “Nu, staigāju tirinādamies kādu laiku, un jā, darīju. Nebija jau tā, ka kāda mirstamā vaina,” stāsta Tamāra.

Smags periods, kurā daudz pārciests un daudz apgūts. Tā vīramātes kopšanu raksturo Tamāra.

Saslima mamma un māsa

Bet liktenis pret viņu nebija žēlīgs. Pēc kāda laika onkoloģiska saslimšana un citas smagas komplikācijas kopjamu padarīja Tamāras pašas māmiņu. “Un mamma tika slimnīcā, un laikam uz nervu pamata gandrīz tad pat paralēli saslima arī māsa. Māsai bija ļoti spēcīgs insults 50 gados.”

Nu Tamāra, lai arī ar lielu ģimenes atbalstu, bija palikusi pie diviem smagi slimiem un kopjamiem vistuvākajiem radiniekiem. Viss no jauna. Daudz jau bija apgūts no pirmā dzīves pārbaudījuma, bet atkal nepamet izmisuma sajūta un uzmācas bezcerība.

Tamāras māsas vīrs varējis iesaistīties finansiāli, tādēļ māsa aizvesta uz aprūpes iestādi, kuras cenas Tamāra sauc par kosmosu: “Un, ja es saku, ka cenas ir kosmoss, tad tas ir kosmoss, jo gultasvieta maksāja 150 lati dienā. Gultasvieta. Es nerunāju par zālēm.”

Tamāras māsa aprūpes iestādē ievietota oktobrī. “Oktobrī uz turieni, novembris, decembris. Decembrī pirms Ziemassvētkiem mums pasaka, ka viņa ir jāņem mājās, jo viņi taisa ciet. Tā ir privāta klīnika, viņi grib atpūsties. Ko lai mēs vispār darām? Divas nedēļas...,” atceras Tamāra.

Atkal izmisums. Kur visu nepieciešamo iegūt, kā tam atvēlēt laiku. Piemēram, gultu bijusi iespēja pasūtīt, bet tās piegāde būtu bijusi jāgaida pusotru līdz divus mēnešus. Beigās atraduši visu nepieciešamo, gulta izmaksājusi milzīgu naudu. Pēc Ziemassvētkiem māsu uz aprūpes centru vairs neveda.

Bez patiesas cilvēciskas līdzjūtības

Šobrīd visi Tamāras kopjamie jau devušies mūžībā, un pēc visiem pārbaudījumiem viņa ir secinājusi vienu: “Šis ir tas paradokss, ko es vienmēr domāju un ko mēs ar māsas vīru vienmēr runājam, ka Latvijā ir ļoti labi ārsti. Viņi principā manu māsu izcēla no tāda stāvokļa, tas bija bezcerīgs. Viņa bija komā, viņa bija paralizēta absolūti. Tā gan viņa paralizēta arī aizgāja, bet viņi viņu [pirmoreiz] izcēla, viņa neaizgāja. Un pēc tam – lūdzu, mēs vairs neko darīt nevaram, tālāk ir jūsu rūpe. Cilvēks var gulēt ilgi, un tajā brīdī tiek atdots tuviniekiem.”

Viņa skaidri sapratusi, kā viņai pietrūcis: “Manuprāt, ir svarīga tā pleca sajūta, ka tu vari kur piezvanīt.

Es ļoti gribētu uzsvērt to attieksmes jautājumu. Mēs nekur nesaskārāmies ar tādu patiesu cilvēcīgu līdzjūtību.

Saprotiet, es tagad negribu sūdzēties par medpersonālu, tā ir atsevišķa tēma, tie cilvēki maz saņem, bet nekad alga nevar būt noteicošais attieksmē pret slimu cilvēku un arī pret piederīgo. Tad es ne tā biju nostājusies, tad es ne tajā laikā biju atnākusi, tad es vispār ne tā biju. Saprotiet, tas ir kā likums, tā ir kā dogma. Es jums gribu teikt – pirmkārt, attieksme, otrkārt, lai būtu atbalsts, kas ir organizēts tieši paliatīvajai aprūpei.”

Šis dzīves posms Tamāru psiholoģiski ietekmējis. Viņa cenšas to neatcerēties. “Kopš jūs pazvanījāt, es visu laiku to atceros, bet vispār man negribas. Man to negribas vispār. Es laikam to posmu esmu izdzēsusi. Tas nav tas, ko gribas atcerēties. Nē, tas ir ļoti smagi, tas ir smagi. Nedod Dievs. Saudzējiet veselību.”

Renāte

Arī maksas aprūpe ne vienmēr palīdz

Renāte Olševska kopusi savu tēvu ar smagiem mugurkaula smadzeņu bojājumiem. Tēvs kļuvis arvien vārgāks, un bijis jādomā, vai viņu aprūpēt mājās vai kādā iestādē. Izvēlējušies ievietot aprūpes iestādē.

Viņas stāsts ir par to, ka maksas iestādes viņas pieredzē nenodrošina nepieciešamo aprūpi: “Toreiz bija 900 eiro mēnesī. Par to mēs arī cerējām brīnišķīgu aprūpi un „ceriņus” un, ka viss būs ļoti skaisti. Un bija tie „ceriņi”? Nē, nebija gan. Mēs viņu tikko atvedām, tad tētis bija infektoloģijas centrā, bija muguras smadzenes bojātas. Trešajā dienā atskanēja zvans, ka slimniekam iestājusies koma. Lai gan tur ir dežūrārsts no plkst.9 līdz 13. Un tad mēs visi braucām. Otrā diena.”

Ne tikai „ceriņu” nebija. Aizbraucot viņi secinājuši, ka pat elementāra aprūpe nav tikusi nodrošināta: “Nu, un atbraucam un secinām, ka viņam ir vienkārši temperatūra un plaušu karsonis. Bet to tur noturējuši par komu, un temperatūra nebija mērīta. Cilvēks reāli smok nost. Ārsts bija gājis garām. “Ātro palīdzību” izsaucām paši. Sarunājām skābekļa aparātu, izsaucām, noīrējām. Arī tur ir problēmas, ka visam ir jāseko līdzi. Ja mēs nebūtu atbraukuši, cilvēks ar 38 grādiem, ko izmērīja “ātrā palīdzība”, kas nozīmē, ka tajā iestādē pat temperatūra netika izmērīta.”

Tētis atkal vests uz slimnīcu. “Tā tas cilvēks ceļo pa visiem gaņģiem. Tā kā cerēt par diezgan lielām summām… Un es uzskatu, ka tā ir diezgan liela summa ģimenei, pie tam ņemot vērā, ka zāles un visas higiēnas preces un viss ir no ģimenes. Tur nodrošina barošanu un dežūrārsta uzraudzību, kuras, kā mēs saprotam, nebija,” norāda Renāte.

Toreiz bijis jāziedo daudz laika, un bieži nācies meklēt iespējas atprasīties no darba pienākumiem: “Mums diviem cilvēkiem bija jāatprasās no darba, kad bija tās vizītes konkrētās. Un tad divi ar taksīti mēs braucām, un tad mēs cēlām ārā.

Es pat savu tēvu esmu stutējusi pret priedi... Nu tā tas viss notiek.

Daudzi izmeklējumi. Piemēram, infektoloģijas centrā ārsti pieņem otrajā stāvā. Mēs viņu stiepām no abām pusēm pa trepēm. Mēs pat sagāzām vienreiz puķu podu. Es pat domāju, ka man vajadzēja sagāzt arī otru, lai norādītu cilvēkiem, ka tagad nekustas cilvēkam viena puse, ka mēs esam viņu uzstiepuši te augšā, mēs esam viņu stutējuši pret priedi. Nu, lai uz brīdi ir brīvas rokas. Tā nav īsti normāla, manuprāt, situācija.”

Pietrūkst informācijas un atbalsta

Arī Renāte pēc pārdzīvotā norāda – vajag vairāk informācijas: “Es domāju, ka vajadzētu, pirmkārt, bukletus, kuriem ir kaut kāda jēga. Tādus, kas pastāsta, kur vērsties. Nav atbalsta grupas ģimenes locekļiem. Ir ļoti grūti. Tajos laikos nav, kam padomu prasīt. Es saku – pēc kara visi gudri. Tā kā nākošo, pfu pfu pfu, es turētu mājās. Tāds ir mans rezumē. Un diemžēl arī maksas [pakalpojums], es nezinu, kā citur, bet konkrētā man slikti izgāja.”

Bet vai bukleti vien līdzēs, ja ar nopietnām problēmām saskaras arī tad, kad aprūpes vieta atrasta pašu spēkiem? Renāte gan saka, ka tas vismaz varētu būt pirmais nozīmīgais solis.

Sandra

“Tā jau ir jūsu darīšana”

“Pagājušajā gadā es saskāros ar problēmu, ka mani vecāki cieta autoavārijā un mammai vajadzēja ilgstoši atrasties dažādās slimnīcās un viņai radās dažādi veselības traucējumi un sarežģījumi.”

Sandras mamma pēc avārijas kļuva kopjama: “No sākuma varētu teikt, ka problēma bija tāda, ka, atrodoties slimnīcā, kur tiek ārstēts kakla lūzums, medicīnas darbinieki nepamana to, ka ir problēmas arī ar zarnām. Un varētu teikt, ka viss sākās ar to, ka netika laikus sniegta medicīniskā palīdzība. Un, kad jau tā tika sniegta, tad jau bija liela varbūtība, ka mamma operāciju neizturēs, un tas viss notika pārāk vēlu. Līdz ar to viņai atlikušais mūžs jāpavada ar neērto diagnozi un principā piekaltai pie gultas.”

Kad mamma nonāca uz gultas, sācies Sandras laiks izmisuma zonā. Ko darīt un kā par mammu parūpēties? “Pēc tam, pēc 10 dienām, kad tev ir bijusi trīs stundu gara un smaga zarnu nekrozes operācija un slimnieks ir guļošs, ārsti nevar slimnieku turēt ilgāk. Viss ir sadzijis, nu teiksim tā – prognozes un dinamika ir pozitīva, viņi saka: mums jāraksta ārā. Mēs prasām, ko mēs darīsim. „Tā jau ir jūsu darīšana, ko jūs darīsiet ar gulošu slimnieku, kas ir jākopj.” Nu, ko mēs darījām. Skatījāmies, kur ir sociālās aprūpes iestādes. Tādu jau Rīgā daudz nav. Uz „Bikur Holim”, kas jau ir hospiss.

Tad iedomājieties, kā jūtas cilvēks, kas mirt netaisās, bet viņam vieta tikai hospisā atrodama.”

Tad sekojuši saasinājumi, tad atkal izraksts no slimnīcas. Slimnieks, kas pārcietis nesenu kakla lūzumu, ticis transportēts no slimnīcas uz slimnīcu. Pēc slimības saasinājuma mamma pārvesta uz citu aprūpes centru. Atrasta labāka vieta, un bijis jāmaksā 500 eiro mēnesī. Iestādē bijis jāpērk savas zāles, un, tā kā Sandras mammai bijusi nepieciešama speciāla pārtika, arī tā bijusi jāpērk pašiem.

Šobrīd mamma ir mājās, jūtas nedaudz labāk, bet vēl tagad Sandra norāda, ka ir nepieciešams atbalsts, primāri  informatīvs: “Ir grūti tuviniekam tad, kad viņam jau ir tā emocionālā problēma ar slimo radinieku, vēl pašam kaut ko meklēt, atrast. Es domāju – ar to vajadzētu sākt, ar kādu palīdzību no slimnīcas, pretimnākšanu par nākamajiem soļiem, jo tas netiek teikts. Ķirurgs izraksta, un tad jau tā ir radinieka darīšana - palikt ar šo slimnieku, smago slimnieku.”

Visas uzrunātās sievietes, daloties savā pieredzē, norāda uz to, ka pietrūcis informācijas – ko tagad darīt, kur vērsties, kam prasīt palīdzību. Visas trīs uzsver – pietrūcis arī atbalsta un pleca sajūtas. Svarīgi ir arī tas, ka iestādes, pēc sieviešu domām, pietiekami nesadarbojas, tādēļ smagi slimie pacienti nepārtraukti jātransportē no vienas iestādes uz otru.

Visu raidījuma varoņu stāsti ir par situācijām atšķirīgos laikos, tomēr problēmas ir vienas un tās pašas.

Tas liek domāt – kas ir darīts un vai vispār kaut kas ir darīts, lai smagi slimu un kopjamu cilvēku dzīvi padarītu vieglāku un cieņpilnu.

2 komentāri
Anonīms lietotājs 34808
Es pati esmu tam cauri esmu izgājusi vairākas reizes. Kad guļošu tēvu, kurš faktiski ir bezsamaņā izliek no slimnīcas, jo stāvoklis esot stabilizējies un tu stāvi domā, ko darīt, kā dabūt mājās, kur likt, kā veikt aprūpi, kā dabūt uz ceturto stāvu. Un neviens, neviens nedod padomu, ko darīt. Nevienam neinteresē, ka tikt galā. Mammai uztaisīja operāciju gūžai, pēc operācijas pasaka, pēc 10 dienām ārā no slimnīcas, bet staigāt nevarat 2,5 mēnešus. Ko darīt? Kā dabūt mājās? Kā aprūpēt? Kā nomazgāt? Kā uzlikt pamperu? Kā veikt aprūpi? Tādi jautājumi rodas. Kulies pats kā gribi. Visu mūžu strādā, maksā nodokļus, faktiski neslimo un, kad paliec vecs, tad iznāk, ka nekāda palīdzība nepienākas, pat padoms nepienākas. Tikai un vienīgi visu izdarīju pateicoties google.lv, jo pat sakari nekur nebija, lai varētu, ko sakārtot. Drausmīgā zvanīšanās, informācijas ievākšana, vājprātīgās naudas summas par pārvešanu no slimnīcas uz māju. Lielas summas. Mammas pansionātā uz 2,5 mēnešiem. Šausmas.
Anonīms lietotājs 22483
Šeit ir viena nianse, kas gan būtu jāpēta atbildīgajām iestādēm: kā var būt tā, ka medicīnas iestādē nav nodrošināta vides pieejamība cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībās. Medicīnas iestādē!!! Tālāk - specializētie līdzekļi (gulta, pārējais aprīkojums, lai cilvēku varētu kopt mājās), tiek pareizi norādīts, ka ģimenei tas ir jāsagādā pašiem un 10 dienu laikā, līdz brīdim, kad to cilvēku "izmetīs" no slimnīcās. Bija ierosinātas izmaiņas likumā par specializētajiem palīglīdzekļiem, bet tā pati brašā Zālīte-Grosa no JKP, kas sazin kāda pārpratuma pēc ņemas pa Saeimas Sociālo lietu komisiju, sazin kāda lobija ietekmē ņēmās, lai nekādu izmaiņu nebūtu. Rezultāts - kam ģimene var sakasīt un atrast to slimnieka gultu, kruķus, staigulīti vai, piedošanu, poda aprīkojumu ar balstiem, tam ir, kam nav, tam nav. Attieksme no mediķu puses... nav normāli, ka ir, kā paveicas. Jā, ir daži iejūtīgi, bet gadās arī attieksme pret tuviniekiem, kas klasificējama kā psiholoģiska vardarbība.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ziņu analīze
Ziņas
Jaunākie
Interesanti