Labrīt

Leģendārā horeogrāfe, TDA "Zelta sietiņš" vadītāja Baiba Šteina svin 80.jubileju

Labrīt

Patērētāju tiesību aizsardzības centrā pieaudzis sūdzību skaits par parādu piedzinējiem

Latvija pasaules mediju uzmanību iegūst ar lieliem satricinājumiem. Vērtē Rita Ruduša

Uzticamāko informāciju meklē sabiedriskajos medijos. Intervija ar LTV programmu daļas vadītāju Ritu Rudušu

Meklējot uzticamu informāciju ārvalstu medijos, visdrošāk ir sākt ar šo valstu sabiedriskajiem medijiem - tā sarunā Latvijas Radio atzīst mediju eksperte un LTV programmu daļas vadītāja Rita Ruduša. Tieši sabiedriskajos medijos ir definēti skaidri žurnālistikas un ētikas principi. Savukārt, lai ārvalstīs biežāk pamanītu Latvijas vārdu, svarīgi ir ne tikai veidot veiksmīgu nācijas tēlu, bet arī žurnālistiem vairāk jākomunicē ar ārvalstu kolēģiem.

Daira Zīle: Jūs arī pati savulaik darbojāties ''Radio Brīvā Eiropa''. Kādēļ 2004. gadā ''Radio Brīvā Eiropa'' un ''Amerikas balss'' pārtrauca raidīt latviski, un kādēļ mūsdienu apstākļos Latvijas informatīvajā telpā tiem vairs neatradās vieta?

Rita Ruduša: Patiešām, es arī daudz savus profesionālās žurnālistes dzīves gadus pavadīju ''Radio Brīvā Eiropa'', un, klausoties sižetu, bija nostaļģiskas atmiņas, jo arī es esmu turējusi mikrofonu rokā un teikusi „Šeit runā Radio Brīvā Eiropa”. Es domāju, ka tas ir likumsakarīgs lēmums, ka gan ''Radio Brīvā Eiropa'', gan ''Amerikas balss'' latviešu redakcijas tika slēgtas. Jo abu šo redakciju uzdevums bija piedāvāt brīvu, objektīvu informāciju apstākļos, kad tā nav pieejama šeit dzīvojošajiem. Un tajā brīdī, kad Latvija kļuva brīva, ieguva preses brīvību un informāciju varēja brīvi iegūt, tad radiostacijas bija savu funkciju jau izpildījušas.

Ne tikai latviešu redakcijas slēdza, visu Baltijas valstu redakcijas tika slēgtas, jo viņas bija savu darbu padarījušas un devušas ieguldījumu tajā, lai sabiedrības kļūtu brīvas un preses brīvība būtu šeit uz vietas, un tā nebūtu jāsaņem no ārzemēm.

Radiobalsis aiz dzelzs priekškara

Uzzini vairāk par “Amerikas balsi”, gan “Radio Brīvā Eiropa” un citām Rietumu radio stacijām, kas padomju laikos slepus skanēja daudzās mājās.

Kā ir šobrīd? Cik ļoti dažādus ārvalstu medijus interesē Latvija mūsdienās?

Tas ir atkarīgs no tā, kas notiek, no aktuālā konteksta. Ja mēs runājam par lielajiem, ietekmīgajiem pasaules medijiem, tad Latvija nonāk viņu uzmanības lokā saistībā ar lieliem satricinājumiem. Pirms dažiem gadiem tā bija finanšu krīze, Krievijas propagandas jautājums, arī Ukrainas notikumi pievērsa uzmanību Latvijai. Ir arī priecīgāki notikumi, kas pievērš pasaules mediju uzmanību, piemēram, sporta panākumi.

Kam ir jānotiek, ņemot vērā globālo dienaskārtību, lai vispār nokļūtu pasaules lielāko mediju ziņu virsrakstos?

Ir jāņem vērā, ka te ir divi jautājumi. No vienas puses, tā ir redakcionālā izvēle, kuru izdara paši mediji. Un tie principi neatšķiras, vai tas būtu "The New York Times" vai CBS, vai Latvijas Radio. Jo primāri mēs apkalpojam sabiedrību, kurā mēs dzīvojam un strādājam. Un tā ir mūsu galvenā mērķauditorija. Tāpēc mūsu redakcionālās izvēles izriet no tā. Mēs galvenokārt interesējamies par to, kas interesē mūsu auditoriju. Tie ir iekšējie notikumi, reģions, starptautiskās organizācijas, kurās mūsu valsts piedalās, pasaules ietekmīgie spēki; un valstis, kuras neietilpst nevienā no šīm grupām, tā jau ir piektā prioritāte. Mēs tieši tāpat rīkojamies. Mēs vairāk runāsim par reģionu, par Eiropu, par NATO.

Otrs jautājums ir – ko valsts var pati darīt savas atpazīstamības veicināšanā? Tur no vienas puses ir nācijas zīmolvedība. Un dažām nācijām tā vedas labāk, tām ir izveidojies noteikts tēls. Tad, pieņemot redakcionālos lēmumus, ienāk prātā, ka mēs minēsim, piemēram, Igauniju kā digitālo pionieri, tāpēc ka tur ir nācijas zīmolvedības aspekts.

Vēl viens jautājums ir tas, cik efektīvi, cik harismātiski ir konkrētās valsts vēstneši – cilvēki, kas asociējas ar šo valsti, kas nonāk mediju uzmanības lokā. Arī žurnālistu aktivitāte. Ja Latvijas žurnālisti ir aktīvi starptautiskajos forumos un komunicē ar kolēģiem ārzemēs, tad interese par Latviju varētu būt lielāka.

Cik mūsu pašu žurnālisti, kas atspoguļo ārvalstu notikumus, rūpīgi izvēlas medijus, kuros ņemt informāciju?

Es negribētu vispārīgu diagnozi tagad izteikt, jo nav vienas latiņas. Katras redakcijas iekšienē ir atšķirti gan kompetences, gan valodu zināšanu līmeņi. Ja mēs paskatāmies virspusēji, ko gan nevajadzētu darīt – man šķiet, ka Latvijā žurnālisti iekrīt tādā lokā, ka viņus, galvenokārt, aizķer pavisam lielie mediji, piemēram, BBC un "New York Times". Viņi nepievērš uzmanību tai informācijai, kura ir pieejama arī tādās valodās, kuras mēs pārvaldām, arī tuvāk un mazākās valstīs. Piemēram, informācijas par Eiropu varētu būt vairāk un tā varētu būt daudzveidīgāka, ja mēs labāk pārzinātu tos avotus, no kuriem mēs to varam iegūt. Mēs iekrītam cilpā, patērējot tos medijus, kas ir lieli un ietekmīgi. Kuriem pretī ir mazāki mediji, kas mums ir tuvāk, kurus mēs arī varētu tikpat efektīvi izmantot.

Un vēl viens aspekts ir tas, ka strādājot Baltijas Mediju izcilības centrā, es daudz kontaktējos ar novadu, reģionu medijiem. Tur savukārt, ja vispār tiek runāts par pasaules procesiem, izvēles lielā mērā nosaka valodu zināšanas. Un, ja vienīgā svešvaloda, kuru cilvēks pārvalda, ir krievu, tad tas ietekmē informācijas avotu izvēli un to, kā un no kāda skatu punkta redz pasaules procesus.

Pēc kādiem parametriem var noteikt, cik ārvalstu medijs ir uzticams?

Tie parametri ir līdzīgi visur, ja izmanto mediju pamatus. Visdrošāk ir sākt ar sabiedriskajiem medijiem, izņemot, ja mēs zinām, ka konkrētajā valstī tie ir novājināti, kā, piemēram, Polijā. Bet Eiropā lielākoties var sākt ar sabiedriskajiem medijiem. Jo tie ir tie, kuros ir skaidri žurnālistikas un ētikas principi. Un tie ir atbildīgi savas auditorijas priekšā. Mediji, kuri skaidri definē savus redakcionālos principus, arī ir jāņem.

Esmu novērojusi, ka Latvijā ārzemju ziņās reizēm atsaucas uz medijiem, par kuriem ir skaidri zināms, ka tā ir bulvāru prese. Piemēram, "The New York Times" un "New York Post" dzīvo pilnīgi dažādās pasaulēs. Un var veikt vienkāršu izpēti ar "Google" palīdzību, lai saprastu, kas tas ir par avotu. Tostarp, arī paskatoties, piemēram, mediju kritikas rakstos, kas tiek par mediju teikts. Bet parasti pirmais pieturas punkts ir paša medija deklarētie žurnālistikas principi un ētikas kodekss. Un Eiropā tieši sabiedriskie mediji ir pirmais un uzticamākais avots tad, kad nezina, kāda ir mediju vide konkrētajā valstī.

*2020.gada 4. maijā – apritēs 30 gadu, kopš Augstākā Padome nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Gaidot šo gadadienu, Latvijas Radio turpina stāstīt par mediju lomu ceļā uz brīvību. Ierakstu sērija top sadarbībā ar Baltijas Mediju izcilības centru.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Medijpratība
Ziņas
Jaunākie
Interesanti