„Pirmo reizi dienesta vēsturē ir tā, ka šie puiši piekrīt. Vienmēr ir bijis tā, ka „mēs nekad un neko, un priekš kam, mēs taču esam stipri". Tā sapratne ir, ka neviens neuzskata, ka viņi tagad jūk prātā, bet vienkārši, lai pašiem būtu vieglāk un apkārtējiem, jo, protams, tas viss tiek nests mājās," stāsta Vetere.
Glābēju pārstāve neslēpj, ka daudzi stāsta par sapņiem, kuros rādās pārdzīvotais. „Tiem, kas tur bija klāt, blakus, ir šīs emocijas ļoti dažādas. Tie, kuri ir guvuši pat ievainojumus, viņiem ir vainas sajūta par kaut ko. Kaut gan, nu, tiešām, cik ir runāts ar cilvēkiem, ar pašu bojāgājušo piederīgajiem, viņi šos puišus apbrīno un nevienu nevaino. Bet, nu, katrā brīdī vienmēr mums ir bijis līdzās cilvēks, kam liekas – varēja būt savādāk, es tur varēju pavilkt nost, es tur varēju paglābt..." stāsta Vetere.
Tikšanās ar krīžu centra "Skalbes" profesionāļiem Zolitūdes glābšanas darbos iesaistītajiem notiek grupās. To laikā psihologi izvērtē, vai nepieciešams ar kādu aprunāties arī individuāli, bet aicina glābējus šajās dienās arī pašiem pieskatīt savus biedrus. „Tas nenozīmē vest aiz rociņas, bet paskatīties, kāda reakcija. Un varbūt īstajā brīdī pieiet otram un uzsist uz pleca," saka Vetere.
