Rīta intervija

RSU pārstāve: Studiju maksa paceltā plānoti un atbilstoši notiekošajam ekonomikā

Rīta intervija

"Pasažieru vilciena" vadītājs: Pirmie vilcieni Latviju sasniegs 2020.gada beigās

Valsts kontrole: Cilvēkresursu pieejamība veselības nozarē ir kritiskā līmenī

VK pārstāve Vārava: Cilvēku trūkums veselības jomā tik ilgi bijis novārtā, ka to neatrisinās dažos gados

Valsts kontrole revīzijā par cilvēkresursu pieejamību veselības aprūpes nozarē secinājusi, ka noteiktas kvalifikācijas ārsti pacientiem, it īpaši reģionos, nav pieejami vispār vai ir pieejami ļoti ierobežotā skaitā. Līdzšinējie pasākumi 10 gadu garumā, lai situāciju uzlabotu, nav nesuši rezultātu. Mēs tik ilgi esam atstājuši šo jautājumu novārtā, ka to nevar atrisināt dažos gados, bet tagad tiek sperti pirmie soļi, un Valsts kontroles ieteikumi būs papildu stimuls situāciju risināt, intervijā  Latvijas Radio atzina Valsts kontroles revīzijas departamenta direktore Inga Vārava.

Kādi ir galvenie secinājumi, kas izdarīti pēc revīzijas veikšanas?


Dokumenti

Valsts kontroles ziņojums ""Cilvēkresursi veselības aprūpē"

Lejuplādēt

2.36 MB

Ja mēs raugāmies uz statistiku, tad Latvija atbilst visiem starptautisko organizāciju standartiem. Ārstu blīvums uz 1000 iedzīvotāju mūsu valstī ir līdzīgs kā citviet Eiropā, tomēr cilvēki, kam vajadzīga piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem, droši vien tam nepiekritīs. Un kopš 2006. gada Veselības ministrija (VM) ir izstrādājusi dažādas pamatnostādnes, programmas, konceptuālos ziņojumus, lai situāciju risinātu, un mūsu revīzijas mērķis bija novērtēt, vai VM veiktie pasākumi ir devuši pozitīvo efektu.

 

Un diemžēl mums jāsecina, ka šo pozitīvo efektu ir ļoti maz. Pirmkārt, jau ārstniecības personāla izvietojums nav optimāls.

Ārsti koncentrējas Rīgā, bet reģionos pieaug speciālistu trūkums visās specialitātēs. Un šo situāciju nav mainījuši arī VM pasākumi kopš 2013. gada, kad VM sāka rezidentus censties piesaistīt darbam ārpus Rīgas.

Vēl viens būtisks aspekts – nozarē kritiski trūkst medicīnas māsu un vecmāšu. Un māsu skaits nozarē turpina sarukt. Mēs aprēķinājām, ka Latvijā trūkst vismaz 3500 medicīnas māsu un 300 vecmāšu.

Un situācija noteikti tuvākajā laikā neuzlabosies, jo mēs ik gadu sagatavojam apmēram par 30% mazāk māsu, nekā nozarei ir nepieciešams.

Un vēl viena tendence – vairāk nekā puse ārstu un māsu ir vecumā virs 50 gadiem un jauno speciālistu skaits ir mazāks par to ārstu skaitu, kas sasnieguši 65 gadu vecumu. Arī pati VM atzīst, ka daudzās specialitātēs pakalpojumi tiek nodrošināti tikai tāpēc, ka ārsti, kas sasnieguši pensijas vecumu, turpina strādāt.

Mēs uzskatām, ka arī tuvākajā laikā nav gaidāma situācijas uzlabošanās, jo, apkopojot statistiku mēs secinām, ka tikai 65% no jaunajiem speciālistiem, kas ieguvuši kvalifikāciju, pēc diploma saņemšanas strādā specialitātē. Un tikai 52% māsu pēc diploma saņemšanas strādā nozarē.

Līdz ar to mums jāsecina, ka VM līdzšinējie pasākumi, kur veltītas 10 gadu pūles, lai situāciju uzlabotu, nav nesuši rezultātu. Gluži pretēji – statistika arvien uzrāda situācijas pasliktināšanos.

Tāpēc mēs domājam, ka VM jāveido kardināli jauna cilvēkresursu plānošanas pieeja. Tāpat ir būtiski panākt optimālu ārstu un māsu līdzsvaru, tāpat ir jāmeklē risinājumi, lai jaunos speciālistus pēc izglītības iegūšanas motivētu palikt profesijā un sākt strādāt Latvijā.

Protams, ka viens no cēloņiem, kādēļ šāda situācija ir izveidojusies, ir ārstu algu jautājums. Algas ir zemas, līdz ar to arī zems nozares profesijas prestižs.

Jāsaka gan, ka 2018. gadā ir sperti pirmie nozīmīgie soļi situācijas uzlabošanā. Lai sasniegtu VM mērķi līdz 2021. gadam nodrošināt, ka ārsti saņem divas minimālās mēnešalgas valstī, tad katru gadu tas pieaugums jānodrošina par 20%. Domājam, ka tikai ar algām situāciju uzlabot nevarēs. Mūsuprāt, ir steidzami jārisina tās problēmas, ko mēs secinājām veselības izglītības jomā. Pirmkārt, ir jāpārskata reglamentēto profesiju saraksts.

Mēs revīzijā konstatējām, ka Latvijā veselības nozarē ir divreiz vairāk reglamentēto profesiju nekā, piemēram, Lietuvā vai Igaunijā. Lai gan cilvēkresursu trūkums, mūsuprāt, prasa sagatavot pēc iespējas universālākus speciālistus, mēs šīs profesijas sadrumstalojam, un sekas ir tādas, ka ārstiem ir ilgāk jāmācās, viņi vēlāk ienāk darba tirgū, un tas, protams, ir dārgāk. Tas arī nozīmē, ka, ja speciālists darbojas ļoti šaurā jomā, risks ir, ka viņam pat var nepietikt pacientu, ar ko strādāt.

Otra lieta ir tā, ka valstī arvien netiek īstenota, organizēta, koordinēta nozares vajadzībām atbilstoša medicīnas pamatstudiju vietu plānošana. Par to jau ilgstoši tiek diskutēts, ka, divām augstskolām sagatavojot ārstus, nav iespējams koordinēt šo pamatstudiju vietu skaitu un to sabalansēt ar rezidentūras studiju vietu skaitu.

Un, mūsuprāt, ja mēs valsts budžeta līdzekļus šīm pamatstudijām tērējam daudz vairāk, nekā pēc tam varam piedāvāt vietas rezidentūrā, tas tomēr nav efektīvi.

VM ir jāatrod instrumenti, kā nodrošināt koordinētu pamatstudiju vietu plānošanu, lai šīs vajadzības sabalansētu. Analizējot studiju ilgumu, mēs norādām uz vēl vienu būtisku šķērsli ārstu ienākšanai tirgū. Latvijas jaunie ārsti darba tirgū nonāk vēlāk nekā citās Baltijas valstīs, jo mēs studējam ilgāk. Latvijā daudzu ārstu specialitāšu rezidentūras studiju ilgums pārsniedz direktīvā „Par profesionālo kvalifikāciju” noteikto minimālo ilgumu. Savukārt Lietuvā un Igaunijā tas atbilst šīm minimālajām prasībām. Un mūsu skatījumā tam nav pamatojuma, jo mēs salīdzinājām studiju saturu un teorētisko un praktisko apmācību sadalījumu un konstatējām, ka tas neatšķiras.

Arī māsu mobilitāti un ienākšanu darba tirgū apgrūtina sarežģītā medicīnas māsu profesijas iegūšanas un sertifikācijas sistēma. Māszinību izglītība šobrīd sagatavo dažāda līmeņa māsas, un specializācija arī ir ļoti sadrumstalota.

Jāsaka, ka VM sadarbībā ar māsu asociāciju ir uzsākusi pasākumus, lai situāciju risinātu. Ir izveidota programma „Vispārējās aprūpes māsa”, tomēr jāatzīst, ka pozitīvā ietekme nav gaidāma tuvākajā laikā, [jo tuvākais šīs profesijas absolvents gaidāms ne ātrāk kā 2025. gadā.]. Mēs arī vērtējām māsu studiju saturu un secinājām, ka tas neatbilst direktīvas prasībām. Latvijā ir šis klīnisko apmācību īpatsvars par trešdaļu mazāks, nekā prasa direktīva.

Tas nozīmē, ka māsas nav pietiekami praktiski sagatavotas, un sekas varētu būt, ka māsām var rasties grūtības ar izglītības atzīšanu citās valstīs.

Tāpēc mēs domājam, ka VM jāuzņemas aktīva koordinējošā loma pār izglītības attīstību un jāpanāk līdzsvars par veselības aprūpes vajadzībām nepieciešamo speciālistu sagatavošanu un jāpārskata arī studiju ilgums, veicinot jauno speciālistu sagatavošanu.

Un vēl viens aspekts, kam mēs pievērsāmies šajā revīzijā, ir ārstu sertifikācija un resertifikācija, kas ir process, kam vajadzētu garantēt veselības aprūpes kvalitātes uzlabošanos un ārstu attīstību. Arī šajā jomā mēs konstatējām lietas, kas būtu pārskatāmas un uzlabojamas. Pirmkārt, jāsaka, ka ārsti, pabeidzot augstskolu, ir spiesti nekavējoties arī sertificēties. Viņi pabeidz studijas, iegūst diplomu, ārsta kvalifikāciju, var reģistrēties ārstniecības personu reģistrā, bet tūlīt pat viņiem jākārto arī sertifikācijas eksāmens. Principā šis process ir formāls, jo eksāmens parasti tiek kārtots nākamajā dienā un nekādas kvalifikācijas prasības vai zināšanas ārstam papildus netiek izvirzītas.

Mēs uzskatām, ka tas ir vienkārši nevajadzīgs slogs jaunajam speciālistam un šāda prakse būtu jāpārtrauc.

Savukārt, ja runājam par resertifikāciju, tas ir ārkārtīgi nozīmīgs process, tomēr mēs saredzam, ka šis process ir vairāk formāls, jo mēs revīzijā konstatējām, ka daudzas sertifikācijas prasības netiek ievērotas. Piemēram, ne visas sertifikācijas institūcijas pārbauda, vai ārsti uzrāda precīzu informāciju par darba pieredzi specialitātē. Arī ne visām ārstniecības personu specialitātēm ir izstrādāti profesionālās darbības vērtēšanas standarti. Nav arī skaidri definēti sertifikācijas un resertifikācijas mērķi.

Un, ja mēs nedefinējam šīs prasības, kādas ir ārsta profesionālās kvalifikācijas uzturēšanai, tad, mūsuprāt, šim procesam ir formāls, dokumenta izsniegšanas mērķis, nevis mērķis uzlabot ārstniecības procesa kvalitāti.

Mēs vēl arī norādām, ka šobrīd nav iespējams anulēt sertifikātu ārstniecības personai, ja būtiski tiek pārkāpti normatīvie akti, ētikas normas vai, teiksim, veselības inspekcija (VI) ir atzinusi, ka ārsts ir kļūdījies, jo nav nodrošināta informācijas aprite starp VI un sertifikācijas institūcijām.

Kopumā mēs esam VM šajā revīzijā snieguši 19 ieteikumus, tie jāievieš līdz 2022. gadam.

Vai jau tagad ir redzami kādi ieteikumi, ar kuriem varētu rasties problēmas – tos sakārtot līdz 2022. gadam?

Viens no lielajiem izaicinājumiem noteikti ir VM un pašvaldību sadarbība. Pašvaldības nav diez ko atsaucīgas.

Mēs jau VM pirms diviem gadiem revīzijā par ambulatoro veselības aprūpi norādījām, ka ministrijai beidzot ir jāvienojas par to, kāds būs tas funkciju apjoms, ko pašvaldības uzņemsies, ņemot vērā to, ka pašvaldībām ir pienākums nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību savas teritorijas iedzīvotājiem.

VM par šī ieteikuma ieviešanu ziņos mums līdz šī gada beigām, bet arī šīs revīzijas saskaņošanas laikā mēs no VM sapratām, ka pašvaldību atsaucība nav pārāk liela.

Diemžēl mums ir pašvaldības, kuras ir turīgākas vai mazāk turīgas, bet šajā gadījumā mēs runājam par to, ka iedzīvotājiem jau neatkarīgi no tā, vai viņš dzīvo turīgā vai mazāk turīgā pašvaldībā, gribētos saņemt vienādas kvalitātes pakalpojumus. Un lai viņam būtu vienlīdzīgas iespējas šiem pakalpojumiem piekļūt.

Otrs smagnējs jautājums, par kura risināšanu VM cīnās gadiem, ir koordinējošās lomas uzņemšanās par izglītības sistēmas attīstību, jo ministrijai, ņemot vērā augstskolu likumā noteikto, ir ļoti mazas iespējas ietekmēt Latvijas Universitātes mērķus un ieceres jauno speciālistu sagatavošanā. Ir jāņem vērā, ka izglītība ir galvenais aspekts, pie kā ir jāstrādā, jo ārstu un māsu sagatavošana ir ļoti ilgs process.

Māsas mācās četrus gadus, ārsti vairāk nekā 10. Tā kā, ja mēs šobrīd redzam, ka mums speciālistu trūkst, tad situācija var uzlaboties tikai pēc 10 gadiem, ja mēs šobrīd sākam jau intensīvi strādāt.

Situācijā, kad trūkst jauno cilvēkresursu, tieši jaunie cilvēki, studējošie ir tie, kas situāciju varētu uzlabot. Kā jau minējāt – šobrīd rezidentūras vietu ir mazāk nekā budžeta vietas veselības aprūpes studijās. Tad arī šis jautājums ir tas, kas līdz 2022. gadam noteikti būtu jāsakārto?

Mēs nevaram viennozīmīgi pateikt, ka VM tūlīt pat ir jāgarantē tieši tik rezidentūras vietas, cik studentu šogad pabeidz augstskolas pamatstudijas. Noteikti nē, jo VM ir jāzina tieši cik speciālisti un kādās jomās speciālisti ir vajadzīgi.

Arī pati VM norāda, ka ir dažas jomas, kurās jaunie ārsti nav gatavi specializēties.

Šī profesija kaut kādu iemeslu dēļ nav pievilcīga. Viens no argumentiem noteikti ir atlīdzības līmenis, bet gan jau ir arī citi aspekti, kas ir jāizpēta un pie kā ir jāstrādā. Tas, ko mēs sagaidām, ir šī sabalansētība, jo, protams, arī rezidentūras vietas, VM saka, ka „mēs piedāvājam tik, cik mums speciālisti valstī ir vajadzīgi, bet, protams arī valsts budžeta ietvaros”.

Noteikti ir jomas, kur vajadzētu sagatavot vairāk speciālistu, bet līdzekļi ir tik, cik to ir. Tātad jautājums ir par to, kā mums ir sabalansēts līdzekļu izvietojums izglītībā.

Kā tiks uzraudzīts, lai visas jūsu norādes tiktu pildītas? Kāds ir tālākais plāns? Vai tiks veiktas papildu pārbaudes, un kas gaidāms, ja labojumi netiks veikti?

Es domāju, ka VM pati jau ir uzsākusi savus pirmos soļus un  labi saprot, ka attiecībā uz cilvēkresursiem nozarē mēs esam tādā situācijā, ka jārīkojas ir nekavējoties.

Mēs arī uzskatām, ka mūsu ieteikumi ir papildu stimuls. Tāpat tas, ka šīs VM darbības tiks monitorētas no ārpuses un par rezultātiem mēs ziņosim publiski. Mēs sagaidām, ka pēc šīs revīzijas ieteikumu ieviešanas termiņa, atkārtoti analizējot statistiku, redzēs situācijas uzlabojumus, jo, protams, nebūs tā, ka pēc trīs gadiem, 2022. gadā, notiks brīnums un pēkšņi visur būs visi nepieciešamie ārsti un ārstu/māsu proporcija būs ideāla, ārsti būs apmierināti ar savu algu.

 Mēs tik ilgi esam atstājuši šo jautājumu novārtā, ka to nevar atrisināt dažos gados.

Tas nozīmē, ka līdz tam 2022. gadam vajadzētu redzēt, ka vismaz tiek risināti visi šie problēmjautājumi?

Jā, ka ir iedarbināti visi pasākumi, lai risinātu šīs trīs galvenās problēmas, tātad izvietojums, medicīnas māsu trūkums un novecošanās problēmas.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti