Sieviete, kura “Panorāmai” uzticēja savu stāstu par piedzīvoto vardarbību, varmākas dēļ pameta savu māju un pat pārcēlās dzīvot uz citu pilsētu. Viņa šādi rīkojās, jo uzskatīja, ka nav drošībā.
Sieviete stāstīja, ka apprecoties abiem jau bija bērni no citām attiecībām. Laikā, kad viņa gaidījusi pirmo abu kopīgo bērnu, vīrs sācis kļūt vardarbīgs.
“Grūda mani pret sienu, uzstādīja noteikumus - tas ir mans, tas nav tavs, sāka šķirot mantas,” stāstīja sieviete.
Vardarbība ar laiku kļuvusi arvien izteiktāka, un tā sākusi skart arī sievietes bērnus no viņas iepriekšējām attiecībām. Atnākot mājās, bieži konstatējusi bērniem zilumus un nobrāzumus.
“Ēst nedeva, pie ledusskapja nelaida, nevienu ārā nelaida, nu regulēja, kā grib, visu, kā viņam vajadzēja. Ja neklausīja, vai nu sita vai nu bļāva, raustīja,” stāstīja sieviete.
Par lūzuma punktu kļuvušas nopietnas veselības problēmas. Tad sieviete sapratusi, ka tā turpināties nevar. Viņa vērsusies sociālajā dienestā pēc palīdzības. Iesaistīta bāriņtiesa un uzrakstīts arī iesniegums Valsts policijai.
Bāriņtiesā norādīja – pusotru gadu ilgā izmeklēšana beigusies ar administratīvo sodu.
“Policija ir saskatījusi administratīvā pārkāpuma pazīmes, nevis kriminālprocesu, lai gan bija aizdomas par seksuālo vardarbību,” pastāstīja Bāriņtiesu asociācijas priekšsēdētāja, Smiltenes bāriņtiesas priekšsēdētāja Aurika Zīvere.
Valsts policija nekomentē konkrēto kriminālprocesu. Vien norāda, ka izmeklēšanas darbības esot slepenas un informācijas trūkums pārējām iestādēm radot maldīgu priekšstatu par bezdarbību.
“Bāriņtiesas, sociālie dienesti par izmeklēšanas gaitu tiek informēti likumā noteiktajā kārtībā. Un bieži vien varbūt ir šī neizpratne par kaut kādām darbībām, kaut kādu rīcību, kaut kādu periodu, kurā it kā liekas, ka darbības nenotiek. Bet tas nenozīmē, ka visos gadījumos tiek, es nezinu, mērķtiecīgi novilcinātas lietas,” pauda policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes galvenā inspektore Dace Landmane.
Vardarbību pierādīt ir grūti, bieži vien vienīgie pierādījumi ir bērnu liecības.
Tiesu psihologi norāda – bērni nav pieaugušie. Bērns visai ātri no atmiņas var izstumt izmeklēšanai būtiskas detaļas.
Tiesu psiholoģijas eksperte Inga Lubāne intervijā “Panorāmai” iepriekš norādīja, ka ekspertīzei vislabākais laiks būtu mēnesis no kriminālprocesa sākuma.
Šo bērnu māte stāstīja – policija bērnus nopratinājusi piecus mēnešus pēc notikušā, bet tiesu psiholoģiskā ekspertīze notikusi gadu pēc notikušā.
“Manā ieskatā, ka pamats nebija izbeigt kriminālprocesu, problēma bija tajā, ka tiesu psihiatriskā ekspertīze tika noteikta pēc ļoti ilga laika, kad bērni bija rehabilitēti, līdz ar to ciešanas konstatēt viņiem vairs nevar. Nu jā, un mēs pārsūdzējām šo lēmumu šobrīd. Divi prokurori, divas prokurora atbildes par to, ka policija rīkojusies tiesiski,” stāstīja Zīvere.
Bāriņtiesu asociācijas vadītāja norādīja, ka līdzīgas sūdzības par gausu izmeklēšanu gadījumos, kad bērni cietuši no vardarbības, izskan arī no citu bāriņtiesu vadītājiem.
Skaļākais gadījums par zīdaini ar galvaskausa lūzumu nesen izskanēja “Panorāmā”. Smago traumu zīdainis guva, būdams divatā ar tēvu, bet policija divreiz izbeidza kriminālprocesu pierādījumu trūkumu dēļ. Tikai trešais procesa virzītājs lietu noveda līdz tiesai.
Valsts policija gan vērš uzmanību, ka dažkārt iestādes, kas redz vardarbības pēdas pret bērniem, tās nenofiksē un policijā vēršas tikai tad, kad pierādījumi izzuduši.
Labklājības ministrija kopā ar Valsts policiju reģionos veic speciālistu izglītošanu. Abās iestādēs novērots, ka atkarībā no pašvaldības nopietns klupšanas akmens daudzās institūcijās, ieskaitot policiju, ir izpratne par to, kas ir uzskatāms par vardarbību, kā arī nav vienotas izpratnes par to, kā jāreaģē.
Konkrētā kriminālprocesa izbeigšanu par vardarbīgo izturēšanos pret sievieti un viņas bērniem bāriņtiesa ir pārsūdzējusi.
