Elektrovelosipēdu konferences organizatori no Latvijas, sadarbojoties ar elektrisko velosipēdu ražotājiem no Slovākijas un elektroiekārtu ražotājiem no Taivānas, pulcējot aktīvā tūrisma un riteņbraukšanas entuziastus, iepazīstināja ar elektrovelosipēdu sniegtajām iespējām. Kā atzina organizatori, Latvijā pieprasījums pēc šādiem velosipēdiem ir zems, tomēr intereses raisīšanos pamazām var novērot.
“Tā droši vien ir nākotne, un tas atkarīgs arī lielā mērā no veloinfrastruktūras pilsētās, starp pilsētām. Atkarīgs droši vien arī no cilvēku domāšanas par to, kas viņiem būtu elektrovelosipēds – vai alternatīvs pārvietošanās veids, vai ekonomiskāks risinājums, nomainot mašīnu,” saka konferences organizators Jānis Melbārdis.
Elektrovelosipēds nenozīmē to, ka tā braucējam vairs pašam nebūs fiziski jākustas. To apstiprināja arī Mārtiņš Malcenieks, kurš aizvadītajā vasarā devies elektrovelosipēdu izmēģinājuma braucienā, apceļojot Ziemeļigaunijas dabas parku.
“Visu laiku ir jāminas, lai viņš kustētos. Ja negrib mīties, tad jāpērk kaut kāds skūteris, ar viņu visu laiku kājas jākustina, nevar nekustināt. Taču tu iegūsti laiku, jo tad, kad tu brauc ar elektrovelosipēdu, tu vairāk paspēj izdarīt, vairāk redzēt un vairāk būt. Bet ar tādu pašu komfortu, kā tu brauktu ar velosipēdu,” klāsta Malcenieks.
Laika taupīšana īpaši nozīmīga ir velokurjeru darbā, tāpēc elektriskie velosipēdi lieti noder viņu ikdienā, un, lai arī joprojām pašiem ir jāminas, tomēr atspaids ir jūtams.
“Mēs ietaupām laiku, bet mēs esam fiziskā formā, mēs strādājam ar kājiņām, mums ir tāda pati fiziskā forma, mēs esam maksimāli zaļi un tērējam savu enerģiju. Bet laiku mēs nevaram nopirkt. Es ļoti mīlu elektriskos velosipēdus, un viņiem ir milzīga nākotne, jo viņi mums dāvina laiku – visdārgāko, kas mums ir,” uzsver velokurjers Oļegs Stoļarovs.
Tomēr, lai elektrisko velosipēdu joma Latvijā attīstītos straujāk, sākotnēji ir nepieciešams sakārtot kopējo veloinfrastruktūru, kas velosipēdistiem ļautu justies kā pilnvērtīgiem satiksmes dalībniekiem.
