ĪSUMĀ:
- Uz Rīgu emigrējuši arī Krievijas reģionālā izdevuma žurnālisti.
- Žurnālisti Krievijā sajutuši draudus no represīvajām struktūrām.
- Krievijas žurnālisti emigrē, lai varētu turpināt darbu.
- Ilgtermiņā Krievijas mediju žurnālisti Rīgā plāno rakstīt arī par šejienes notikumiem.
"Pskovskaja guberņa" no Rīgas informē par reģionā svarīgo
"Es principā varēju arī palikt Krievijā, bet es sev to jautājumu formulēju sekojoši – vai nu es braucu uz Rīgu, vai mainu savu profesiju. Bet es gribu joprojām būt žurnālists.
Jo, manuprāt, nevar tagad vienkārši sēdēt un neko nedarīt. Man tas ir šobrīd svarīgāk nekā fiziski būt Pleskavā, lai arī es mīlu savu dzimto pilsētu un man negribējās no tās aizbraukt," pastāstīja Krievijas Pleskavas reģiona izdevuma "Pskovskaja guberņa" žurnālists Pāvils Dmitrijevs.
Viņš galvenokārt izdevumā rakstījis par aktīvajiem tiesu procesiem. Laikraksta nelielā komanda, līdzīgi kā daudzi Krievijas mediji, kas ziņoja par karu Ukrainā, valsti pameta martā līdz ar tur pieņemto likumu par Krievijas armijas diskreditāciju. Sekojoši par jebkādām ar karu saistītām publikācijām, kas neatbilst varas pozīcijām, draud arī kriminālatbildība, norādīja izdevuma galvenais redaktors Deniss Kamaļagins.
"Tādus reālus draudus es personīgi sajutu piecas dienas pēc likuma pieņemšanas, kad mūsu mājaslapu Krievijā oficiāli nobloķēja par it kā nepatiesām ziņām pret bruņotajiem spēkiem. Tad es sapratu, ka perspektīvā mums draud 5 līdz 10 gadu cietumsods. Tāpēc mēs vienojāmies, ka ir jādodas prom. Esot cietumā, mēs diez vai varēsim strādāt, bet, esot šeit – brīvībā, mēs varam turpināt darbu," norādīja Kamaļagins.
Vaicāti par to, vai medija darbiniekiem izteikti tieši draudi, gan redaktors, gan žurnālists Pāvils atminas, ka īsi pēc pieminētā cenzējošā likuma pieņemšanas pie žurnālistiem redakcijā bija ieradušies arī varas iestāžu pārstāvji.
"Varbūt nevar teikt, ka tas bija tāds stingrs spiediens. Lai arī mēs laikam bijām vienīgā redakcija tieši saistībā ar karu Ukrainā, pie kuras fiziski arī ieradās policija. Ne konkrēti pie kāda cilvēka, bet tieši pie medija…" piebilda Kamaļagins.
Žurnālists Pāvils Dmitrijevs gan uzsvēra: "Mūs noguldīja ar seju zemē. Kā gan tas nav konkrēts spiediens? Pavisam ikdienišķa lieta žurnālistiem, ka tevi OMON ar rokām aiz muguras un seju uz leju iespiež zemē?"
"Nu, jā, tajā dienā tieši redakcijā bijām mēs ar Pāvilu un vēl divi studenti – praktikanti. Mūs visus noguldīja zemē. Savāca visu tehniku un iebiedēja, ka kādu aizsūtīs uz armiju, kādam ierosinās krimināllietu," kolēģim piekrita redaktors.
Piecu žurnālistu komanda no Pleskavas reģionālā medija tagad darbu turpina no Rīgas. Viņi pastāstīja, ka "Pskovskaja guberņa" jau 20 gadus raksta par politiku, ekonomiku, kultūru reģionā un valstī. Protams, tostarp uzdod neērtus jautājumus arī vietējām amatpersonām par nesamērīgajām algām, iepirkumiem, dārgiem lidojumiem vai automašīnām un tamlīdzīgi. Redaktors Kamaļagins uzskata, ka lielākoties problēmas medijam sākušās pēc 2014. gada, jo "Pskovskaja guberņa" rakstīja arī par Krievijas karaspēka darbību Austrumukrainā. 2016. gadā izdevums iekļauts arī Krievijas varai nelabvēlīgo "ārvalstu aģentu" reģistrā. Žurnālisti norādīja, ka amatpersonas pakāpeniski gadu garumā medijam pilnībā atteikušas komentārus.
"Mums ir traka administrācija. Ir gubernatora aparāts, un tur svarīgākajiem cilvēkiem algas ir 8 līdz 10 tūkstoši eiro mēnesī. Tās ir parastu ierēdņu algas Krievijas visnomaļākajā reģionā. Un mēs par to rakstījām," norādīja Kamaļagins.
"Iepriekšējais Pleskavas gubernators pat lasīja mūsu izdevumu. Tas pat regulāri stāvēja uz viņa galda. Tad viņš to pārstāja lasīt, bet vēlāk mums pārstāja atbildēt. Pēc tam mums atņēma oficiāla medija statusu, un tikt pie komentāra bija vēl grūtāk. Proti, tā situācija arvien pasliktinājās," piebilda Dmitrijevs.
Kamaļagins arī norādīja, ka vēlāk – 2021. gadā – parādījās mēģinājumi ierosināt krimināllietas. "Tas tiešām notika pakāpeniski, un mēs tam tā nepievērsām uzmanību. Bet, kad sākās karš Ukrainā, tad tu apstājies un apdomā, kāpēc viss tā notika. Un tad saproti, cik ļoti situācija ar medijiem kopumā Krievijā pasliktinājās. Tikai atšķirībā no citiem neatkarīgajiem medijiem ar mums tas vairāk notika tieši pēdējo divu gadu laikā," skaidroja redaktors.
Rīgā medijs turpina darbu un auditoriju nav zaudējis. Runājot par attālināta darba izaicinājumiem, lai turpinātu informēt sabiedrību Krievijā, laikraksta pārstāvji pastāstīja, ka viņiem ir saglabājušies vietējie avoti Krievijā un pamatā darbs notiek, pētot kādus dokumentus. Un to var darīt, sēžot pie datora jebkurā vietā. Būtiskākā atšķirība ir iespēja sarunāties ar sabiedrību. Medijs turpmāk plāno rakstīt par notiekošo savā dzimtajā reģionā, bet arī vairāk rakstīt par Baltijas valstīs notiekošo.
"Tas ir pluss, ka no šejienes mēs varēsim parādīt arī cilvēkiem, kas dzīvo Krievijā, ka šeit ir normāla dzīve. Ka šeit neizturas slikti pret krieviem arī pēc kara sākuma, ka Latvija nenomirs šajā apkures sezonā, ko savukārt apgalvo Krievijas propaganda. Šie stāsti mums ir viņiem jāizstāsta. Bet Latvijā auditorijai mums ir jāstāsta, kāpēc Krievijas iedzīvotāji kļuvuši tādi kā tagad. Mums ir plāns arī veidot dokumentālu stāstu. Mēs runāsim ar cilvēkiem tur, kas skatās Krievijas propagandu un atbalsta karu Ukrainā," pastāstīja medija pārstāvji.
Arī citi žurnālisti neredz iespēju turpināt darbu Krievijā
No Rīgas turpmāk strādā arī Krievijas medijs "Doždj", kas pirms nedēļas atsāka darbu pēc četru mēnešu pārtraukuma. Programmas atgriešanās ēterā notiek pakāpeniski – sākumā plānoti ziņu izlaidumi, bet ar laiku saturu paplašinās. Kanāla galvenais redaktors Tihons Dzjadko norādīja, ka šobrīd medijs veido sistēmu, kurā žurnālisti, kas atrodas Krievijā, strādās anonīmi, lai mazinātu riskus viņu drošībai.
"Es domāju, ka tuvākajā laikā neatkarīgie mediji diemžēl strādās ārpus Krievijas un meklēs iespējas sasniegt savu auditoriju Krievijā dažādos veidos – tā būs tāda partizānu cīņa.
Taču es esmu optimistiski noskaņots un ticu labajam. Es uzskatu, ka esošā situācija nav mūžīga un tā mainīsies vidēja termiņa perspektīvā, bet tas citstarp atkarīgs arī no medijiem. Jo labāk tie strādās un arvien vairāk cilvēku Krievijā saņems patiesu informāciju, jo ātrāk situācija mainīsies un arī žurnālisti varēs atgriezties mājās," uzsvēra Dzjadko.
Daļa laikraksta "Novaja gazeta" darbinieku uz Rīgu pārcēlās martā, redakcijā Rīgā šobrīd darbojas 30 žurnālistu, lielākoties jaunā paaudze. Arī Maskavā darbu turpina redakcija, bet tur izdod žurnālu cenzūras apstākļos. Šeit medija jaunais izdevums pieejams gan latviski, gan krieviski lasošajai auditorijai. Pirmie izdevumi pamatā bijuši par Ukrainas kara tēmu, bet medijs plāno arvien iedziļināties Latvijas procesos un rakstīt arī par tiem.
Lēmumu pamest Krieviju komentēja jaunizveidotās avīzes galvenais redaktors Kirils Martinovs: "Man šķiet, ka labs piemērs ir tas, kas Krievijā šobrīd notiek ar politiķi Iļju Jašinu. Viņu tiesā burtiski par to, ka viņš publiski stāstīja par notikumiem Bučā. Tas ir tas, kā tagad strādā cenzūra. Jašinu šajā gadījumā izsekoja kā publisku personu, kas izsakās "Youtube" platformā. Bet, ja tu esi žurnālists un tava redakcija atrodas Krievijā, tad sanāk, ka visa komanda var būt pakļauta apsūdzībai, ja tā nepiekrīt Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas paustajam viedoklim par situāciju Ukrainā. Tas viss ir zem šiem slavenajiem likumiem par "feikiem" un Krievijas armijas diskreditāciju.
Šajos apstākļos, manuprāt, nav iespējas strādāt par žurnālistu.
Protams var rakstīt par tēmām, kas nav saistītas ar karu, bet realitāte ir tāda, ka viss Krievijā notiekošais šobrīd tā vai citādi ir saistīts ar karu, kuru ir sācis Putins."
Martinovs pēc pāris mēnešiem dzīves Latvijā vērtē, ka šeit ir veselīga sabiedrība, kas nav tik polarizēta kā Krievijā.
"Krievijā cilvēkiem sabiedrībā nav savstarpēja dialoga. Vai nu tu esi par Putinu, vai pret. Un abas šīs sabiedrības grupas Krievijā savā starpā nesarunājas, un tas stipri atšķiras no tā, kāda situācija ir Latvijā parlamenta līmenī vai mediju vidē, piemēram, priekšvēlēšanu laikā. Tāda līmeņa sabiedrības šķelšanās Latvijā nav. Manuprāt, ir īpaši svarīgi, ka cilvēki ar atšķirīgiem politiskiem uzskatiem saglabā platformu, kurā viņi joprojām viens otru var kritizēt un uzklausīt," norādīja Martinovs.
Arī "Novaja gazeta" saglabājusi anonīmus avotus Krievijā, kas ziņos par situāciju tur. Liela daļa auditorijas joprojām ir Krievijā, cilvēki, kas izmanto "Telegram" vai VPN, lai varētu lasīt tur bloķētos medijus.
"Man šķiet, ja vien Krievijas varas iestādes neizdomās kaut ko ļoti viltīgu cenzūras jomā, tad septembrī mums tieši Krievijas iedzīvotāju auditorija pieaugs, jo tagad uz vasaras fona daudzi cilvēki cenšas nedomāt par notiekošo karu Ukrainā. Taču, domāju, rudenī būs liela interese par neatkarīgajiem medijiem tieši no Krievijas pilsoņiem, kas līdzīgi kā padomju laikā meklēs neatkarīgus informācijas avotus arī ārpusē, kā tas tolaik bija klausoties "Radio Svoboda"," norādīja avīzes redaktors.
Runājot par nākotni, Rīgā mītošie Krievijas mediju žurnālisti izteicās, ka turpinās darbu emigrācijā, līdz Krievijā mainīsies režīms. Martinovs arī pārliecināts, ka pieprasījums pēc necenzētās avīzes un citu emigrējušo mediju satura Krievijas iekšienē pieaugs rudenī.
"Saprotiet, kamēr valstī ir kultūra, kurā ir cilvēki, kas nevēlas būt Putina īpašums, bet saglabāt kaut kādu domāšanas brīvību, tik ilgi arī mums ir nākotne.
Mēs neaizbraucām no Krievijas komforta dēļ, bet tāpēc, ka nav citas iespējas turpināt darbu žurnālistikā. Un mēs to darām, jo mums šķiet, ka daudziem Krievijā tas joprojām šķiet svarīgi. Dienās, kad izdevuma "Novaja gazeta" darbība Krievijā tika izbeigta, mums bija 3 miljonu liela auditorija ik dienu. Un citi neatkarīgie mediji arī šajā martā fiksēja rekordlielus interneta lapu apmeklējumu radītājus. Visiem bija skaidrs, cik būtiski ir informācijas avoti, kas kara un katastrofas apstākļos neatkārto tikai Krievijas propagandu. Ja pat pieņem, ka 70 līdz 80% Krievijas iedzīvotāju ir apmierināti ar propagandas saturu, tad paliek vēl vairāki desmiti miljoni cilvēku, kam ir svarīgs arī mūsu darbs," stāstīja Martinovs.
Trimdā esošo mediju atbalsta centra Rīgā informācija liecina, ka kopš februāra beigām uz Latviju emigrējuši vairāk nekā 200 Krievijas žurnālisti un 23 mediju organizācijas.
