Satumsis vakars. Visapkārt mirdz svecītes. Cilvēki nopietni un iegrimuši domās. Tā mirušo piemiņas dienu raksturo Egīls, kurš to atzīmē jau no agras bērnības:
„Mana vecmāmiņa, kā arī vecāki to ir darījuši, es arī līdz ar to, teiksim, esmu bijis iesaistīts. Nu, kad biju mazāks, tad tas ir bijis neapzināti, mammas pavadībā. Bet, kad esmu liekāks, man ir brīva iespēja izdarīt savu izvēli un vismaz vienu dienu gadā varu tam veltīt, ja ne pat vēl citos datumos."
Mirušo piemiņas diena jeb mūžības vakars ir kristīgās ticības ieviesta tradīcija, ko Luterāņu baznīcā parasti atzīmē vienu nedēļu pirms Adventes jeb pēdējā novembra svētdienā.
„Tā ir diena, kad, tā vienkārši sakot - domāt par mūžību. Par to, ka pasaule nav mūžīga, nav bezgalīga, bet tā ir galīga, ka pasaule, ko mēs pazīstam, kādreiz beigsies - līdzīgi kā cilvēka mūžs. Tā ir reize, kad mēs pieminam savus aizgājušos tuviniekus, bet tikai ne ar to domu, ka mēs skatāmies no šīs puses, - ka ir bijis labi ar viņiem kopā dzīvot, ka mēs pieminam ne tikai tās dienas, kad esam bijuši kopā, bet ka mēs raugāmies tālāk uz mūžību, proti, kā Bībele mums atklāj - kas sagaida tos, ko mēs esam pavadījuši, un kas tad sagaida mūs," skaidro Rīgas Doma dekāns Elijs Godiņš.
Taču katoļticībā Mirušo piemiņas dienu jeb Visu svēto dienu atzīmē no 1. līdz pat 8. novembrim, šo laiku dēvējot par oktāvu, stāsta Daugavpils Jēzus sirds katoļu baznīcas prāvests Andris Ševels:
„Un šī tradīcija ir cēlusies jau no 16. gadsimta no Tridentas koncila, kad ticīgie tiek mudināti apmeklēt kapsētas un baznīcu. Arī skatoties uz pieredzi, ir tāds iekšējs gandarījums un prieks, ka daudzi cilvēki atnāk uz baznīcu, ka viņi lūdzas, kad viņiem ir svarīgas šīs lūgšanas par saviem tuviniekiem."
Savukārt latviešu folklorā mirušo pieminēšana saistās ar veļu laiku, kad saimnieks pie svētku mielasta aicina ciemoties veļus jeb mirušo cilvēku dvēseles.
Nav nekādu šaubu par to, ka kultūras, kas ir organizētas uz kapiem, acīmredzot daudz vairāk ir orientētas arī uz pagātni - ne tādā šaurā šī vārda nozīmē, drīzāk uz paaudzēs pārmantoto ieražu saglabāšanu, vairāk raudzīšanās pagātnē nekā nākotnē," saka filologs Pauls Daija.
Viena no pārmantotajām tradīcijām ir svecīšu likšana pie kapu kopiņām. Un kā uzskata Rīgas Doma dekāns Elijs Godiņš, iespējams, tādēļ nereti mirušo piemiņas dienu tautā dēvējam arī par svecīšu vakaru:
„Ar svecīšu vakaru gan tajā šaurākajā nozīmē saprata kādreiz padomju laika iestādījumu, kas bija tā kā alternatīva Mirušo piemiņas dienai jeb Mūžības svētdienai, kad ar dažādām uzrunām, līdzīgi kā kristīgai izvadīšanai, tika radīta ateistiska rakstura izvadīšana bez mācītāja, tad kapusvētkiem un mirušo piemiņai tika radīti svecīšu vakari."
Lai gan svecīšu vakars jeb mirušo piemiņas diena ir svētdien, Priekulē to atzīmēja jau sestdien, stāsta Priekules Evanģēliski luteriskās draudzes pārstāvis Voldemārs Vilerts:
„Parasti svētdien ir Mirušo piemiņas dienas dievkalpojums, ar to noslēdzas baznīcas gads. Mēs nolēmām šo Mirušo piemiņas dienu atzīmēt jau sestdien, kad varam jau tādā puskrēslā pabūt kopā pie saviem mirušajiem, aizdedzināt svecītes, pieminēt viņus, veltīt varbūt vairāk laika svētdienas dievkalpojumam."
Mūžības svētdienu jeb Mirušo piemiņas dienu Rīgas kapsētās un citviet Latvijā atzīmēsim svētdien. Taču pirmdien pulksten 10 ar klusuma brīdi pieminēsim Zolitūdes traģēdijā bojāgājušos.
