“Mēs cenšamies, lai neatkārtotos skati, meklējam visādas kartes, bet vienalga ar visām kartēm mēs nomaldāmies. Bija gadījums, kad bija 31 kilometrs jāiet, un mēs nomaldījāmies par pieciem kilometriem, tas ir daudz,” stāsta priesteris Felikss Šņeveļs.
Svētceļnieki ir smaidīgi un pozitīvi noskaņoti, nesūdzas pat par to, ja teju visu dienu ir lijis lietus. Annai šis ir jau desmitais svētceļojums uz Aglonu, savukārt Sabīnei astotais.
“Manuprāt, tas ir kā gada sākums, jo mēs gājām, kamēr skolā mācījāmies, tad augusts bija sākums pirms skolas. Sākumā pirmajos gados, kad esi mazāks, tad vēl nesaproti nozīmi, bet ar katru gadu ir kaut kāds nodoms, un Dievs ļoti darbojas mūsos. Īpaši pēc svētceļojuma var redzēt, kā Dievs uzklausa visus lūgumus, kas ir izteikti svētceļojumā,” stāsta Anna un Sabīne.
Jaunietes ir studentes, svētceļojumā dodas ar nodomu, lai izdotos labi nokārtot un uzrakstīt gala pārbaudes darbus.
Savukārt grupas jaunākajai dalībniecei Annai ir 12 gadi. Anna dodas uz Aglonas baziliku ar kājām jau trešo gadu:
“Tas ir interesanti, un tā jau ir maza atkarība. Mēs esam liela kompānija, ejam, lūdzam Dievu un nonākam Aglonā.''
Svētceļnieki jūtas kā liela ģimene, kurā viens otru atbalsta, uzmundrina, kopīgs mērķis vieno.
“Sadraudzība, mīlestība savā starpā, sākumā to nevar tā just, katrs atnāk savādāks, bet ejot katru dienu viņi mainās, paliek savstarpēji draudzīgāki un mīlīgāki.
Tas laikam ir tas, ka Dieva mīlestība iedarbojas, sadraudzē. Mums ir paši labākie svētceļnieki, paši muzikālākie, paši dziedošākie, paši labākie mums ir,” stāsta Rudīte.
Jau pirmdienas vakarā svētceļnieku grupa sasniegs Aglonas baziliku, ceļā pavadījusi septiņas dienas ar dziesmām un lūgšanām.
