Kabiles pamatskola pieskaitāma nelielajām, un sistēma “nauda seko skolēnam” šeit finansiāli ir visai mokoša. Tādēļ idejiski šeit atbalsta pāreju uz ministrijas iecerēto 36 stundu darba nedēļas apmaksas modeli. Taču Līgas Bergmanes direktores karjerā ir bijis tik daudz plānu un modeļu, kas iesākti, bet tā arī nekad nav īstenoti, ka jūtama piesardzība.
„Man jau šķiet, ir tā – kamēr līdz galam tas nav padarīts un kamēr ir tikai plāna veidā, es neteiktu, ka es tam ticu par 100%,” atzīst Kabiles pamatskolas direktore Bergmane.
Juglas vidusskolas direktore Aija Melle, kura darbojas jaunā apmaksas modeļa izstrādes darba grupā, ir vēl kritiskāk noskaņota. Viņasprāt, Izglītības ministrija modeļa ieviešanu dzenot uz priekšu pārāk ātri.
„Ir ļoti daudz nezināmo, ļoti daudz vēl neskaidra. Un teikt, ka kaut kas ir sasniegts, manuprāt, ir pāragri. Ir ar steigu jāsāk runāt par nepieciešamo finansējumu šīm reformām, jo citādi viss paliks tikai aprobācijas līmenī. Manuprāt, nav pieļaujama tāda situācija, ka mēs pasliktinātu daļai esošo pedagogu atalgojumu: vēloties vieniem pielikt algu, kādam citam ņemsim nost,” saka Melle.
Lai kurā skolā ar pedagogiem runātu, galvenā vēlēšanās ir sagaidīt kaut drusku stabilitātes. To nav nesis ne pašreizējais, ne daudzi iepriekšējie politiskie cikli. Ja par vienu iesākto ideju atmešanu skolotāji atviegloti nopūšas, tad citu nerealizēšanās pāraug ilgtermiņa problēmās.
„Kādreiz mēs runājām par mazo lauku skolu programmu, kas arī šobrīd ir kaut kur izplēnējusi. Es domāju, ka deputātiem ir kopā ar dažādām ministrijām jādomā par to, lai laukos veidotos izglītības, kultūras centri, lai lauku skolas nevajadzētu likvidēt, jo tikko nav skolas, tā nav arī visa pārējā pagastā,” spriež Melle.
Melles vērtējums pašreizējiem izglītības politikas pārraudzītājiem nebūtu apmierinošs. Bet Kabiles skolas direktore gribētu, lai nākamie nozares vadītāji pievērstos dārgo mācību grāmatu jautājumam. Viņa rosina apsvērt katrā priekšmetā izdot vienkāršas, lētas grāmatas, kurās kompaktā un skaidrā veidā būtu apkopotas visas pamatlietas, bet skaistie ilustrētie izdevumi kalpotu kā papildu līdzekļi. Turklāt, viņas ieskatos, cena nav vienīgā jauno grāmatu problēma.
Viņa skaidro, ka grāmatas pilnas ar papildu informāciju, bet bērnam, ja viņš atver grāmatu, „ir tas viss priekšā, un tad viņš vairs īsti nesaprot, kas ir tas, ko viņam svarīgi iegaumēt, kas būtu tas svarīgākais”.
Skolotāju arodbiedrībā vērtē, ka aizvadītajā politiskajā ciklā daļa solītā ir īstenojusies, piemēram, nopietnās diskusijas par jauno darba samaksas modeli.
"Bet ir daudzas no gadiem nerisinātām lietām, kuras joprojām netiek risinātas. Gan mazo lauku skolu eksistence, gan zinātniskās darbības likuma izpilde, augstskolu likums, jauno pedagogu iesaiste izglītībā un lērums ar citām problēmām, kuras mēs nevaram atrast arī jaunajās programmās priekšvēlēšanu solījumos,” atzīst Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības pārstāvis Edgars Grigorjevs.
Neredzot konkrētas apņemšanās partiju programmās, arodbiedrība ņēmusi iniciatīvu savās rokās un ar piecām partijām noslēgusi individuālas vienošanās par vairākiem ļoti konkrētiem darbiem. Tā, piemēram, visas partijas parakstījušās, ka valdības deklarācijā izglītību pasludinās par prioritāti, visas solījušas ikgadēju finansējuma palielinājumu gan izglītībai, gan zinātnei, tomēr daļa partiju vairījās parakstīties zem konkrētiem arodbiedrības prasītajiem palielinājuma apmēriem.
Arodbiedrība arī novērojusi – pašreiz pie varas neesošās partijas gatavas skolotājiem solīt vairāk, turpretim pašreizējo valdošo partiju solījumi esot skopāki, bet, iespējams, reālāki.
