Sedā ziemā nav apkures
Sarunas par auksto laiku šoziem Sedā bijušas īpaši aktuālas. Ne tāpēc, ka laiks auksts, bet tāpēc, ka apkure slikta. Tāpēc arī labākā ziņa šajā ziemā ir pavasaris.
Pieci, astoņi, desmit grādi – tās nav laika ziņas pavasarim, bet gan temperatūra pašvaldības apkurinātajos dzīvokļos un iestādēs Sedā, kur dzīvo ap tūkstoš cilvēku. Skolā auksti, dzīvokļus mēģina sildīt ar elektrību.
„Auksti, ļoti auksti. Sēdējām virsjakās un cimdos, jo bija ļoti, ļoti auksti. Bija pat ļoti grūti rakstīt. Apkures nebija,” stāsta Sedas skolas skolnieces Alīna un Zlata.
„Dažreiz bija auksti, bet mēs silti saģērbāmies. Radiatori mūs māna. Kad saģērbjamies silti – silda, bet, kad nē – nesilda,” arī Iļja Klimeta izjutis aukstumu.
Tikām Antoņinas kundze priecājas par pavasara sauli, kas izdarījusi to darbu, par ko patiesībā bija jārūpējas novada domei.
„Ļoti auksti. Plītiņa dega visu laiku, dienu un nakti. (..) - Nu parādiet, kā jūs te visu apsildāt. - Es nesildu, mani silda. Auksti radiatori. Tagad saulīte ir uzsildījusi. Dega dienu un nakti. Pagājušajā mēnesī 15 latus samaksāju. Plus vēl par apkuri. Es šomēnes nemaksāšu par apkuri. Jo nemaz jau nesildīja. Tad jau būs parāds?! Lai ir parāds! .. „
Sirmgalve ir dusmīga un saka – līdz šim nav bijis neviena parāda, bet nevarot taču maksāt par to, kā nav.
Jaunā katla pievienošanas izmaksas - nepaceļamas
Kad savulaik bankrotējis privātais apkures piegādātājs, pašvaldība izvēlējusies ogļu apkuri, bet ietaupījusi uz katla jaudu. Tā nu pēdējās četras ziemas, kad termometra stabiņš noslīdējis zem mīnus desmit grādiem, sedēnieši saluši.
Strenču novada Tehniskā nodrošinājuma nodaļas vadītāja vietnieks Vladimirs Jevsejevs taisnojas: „Bet tā kā viņš ir vienīgais katls, tad tā jauda un… tā nav paredzēta pilsētai. Paralēli bija domāts tieši tāds pats uzstādīšanai tepat blakus. Pamati otram katlam ir, bet nauda aptrūkās. Ne novadam, nevienam nebija, nu tad mēs cīnāmies.”
Strenču novads cerējis uz privātās partnerības projektu kopā ar Sedas kūdras purvu akcionāru, lai pilsētu kurinātu ar kūdru. Tomēr vērtēšanas process ieildzis, un investors galu galā atteicies. Visam punktu pielikuši regulārie elektrības pārrāvumi aizvadītajā ziemā, kas to pašu vienīgo katlu izsituši no ierindas. Izrādās, neviens nebija iedomājies parūpēties par ģeneratoru strāvas pārrāvumu laikā. Bojātais katls reizēm jāaptur pavisam, lai mazliet pielabotu. Sedēnieši ir nikni. Un pamatoti. Pērn dome cerējusi uz pagaidu risinājumu un, lai uzlabotu apkures jaudu, nopirkusi nelielu papildu katlu.
„Viņš ir tepatās. Tas maziņais. Lūk, kur tas katliņš ārā stāv. Zem tenta. Bet to mēs netaisāmies uzstādīt,” rāda Jevsejevs.
Iztērēja 12 tūkstošus latu un tikai pēc tam saprata, ka nav domāts, kā un par cik to pievienos esošajai sistēmai. Izrādījās – tas maksā piecreiz vairāk par pašu katlu – 50 tūkstošus, piedevām vēl kurināms ar rokām. Kāpēc vispirms darīts, pēc tam domāts - atbildes nav. Iekārta pirkta bez konkursa, bez attiecīgiem aprēķiniem. Vainīgo nav un neviens nemeklē.
Strenču novada domes priekšsēdētājs Jānis Pētersons: „Saprotot, ka koncesijas nebūs, izpilddirektoram bija dots uzdevums meklēt risinājumu..... Tas iepirkums nebija?... tas bija cenu... Tas nez vai kaut ko izšķirs – katrā ziņā likuma ietvaros, mēs to nepārkāpām. Un viņš atrada risinājumu.”
Kamēr viens risinājums stāv pie stūra, Sedā atrasts nākamais risinājums – par 100 tūkstošiem latu nolemts pirkt tādu pašu ogļu katlu, kā to, kas jau darbojas, un uzstādīt pēc apkures sezonas beigām. Šis iepirkums nupat kā noslēdzies.
Maldīšanos apkures risinājumu džungļos domes vadība sauc par darbu iedzīvotāju interešu vārdā. Sedā pagaidām ir viena no lētākajām apkures izmaksām Latvijā – 35 lati par megavatstundu. Tiesa, lai nenosaltu, dzīvokļu īpašnieki maksā vairāku desmitu latu lielus elektrības rēķinus.
„Mūsu mērķis bija panākt, lai neceļas tarifs,” saka Pētersons.
Saskaņā ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas datiem, šobrīd vislētākā apkure ir Balvos un Kuldīgā, kur megavatstunda maksā ap 35 latiem, bet visdārgākā – Rēzeknē un Cēsīs, kur par tādu pašu vienību jāmaksā 53 un 58 lati. Galvaspilsētā tie ir aptuveni 42 lati – tuvu vidējam rādītājam valstī. Bet iedzīvotāju ziņā ir novērtēt, vai pašvaldība pieņēmusi optimālu lēmumu, cik daudz resursu šai funkcijai atvēlēt. Novadu centros centralizēto siltumapgādi parasti izmanto aptuveni puse iedzīvotāju.
„Te ir jautājums, vai pašvaldība tiem 40% ir paprasījusi, vai tā ir prioritāte. Tas ir pirmais. Otrs - ja pašvaldība šo siltumapgādes funkciju deleģē privātajam, varbūt, ka šis pakalpojums ir dārgāks, bet no otras puses – atbrīvojas pašvaldības līdzekļi, var risināt citu jautājumus - kā skolas, kā ielas. Faktiski to prioritāti pēc 4 gadiem novērtē vēlētājs.(..) Ja pašvaldība nav uzminējusi ar prioritāti, tad to pēc 4 gadiem novērtē vēlētājs. Tā kā vēlētājs katrā gadījumā pateiks, vai šī prioritāte bija nepareiza un vai nākamajam pašvaldības sastāvam tā prioritāte ir jāmaina,” secina Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks Aino Salmiņš.
Pašvaldību savienībā norāda, ka ne viena vien pašvaldība strādā ar pārāk lielām siltumapgādes jaudām. Cilvēku kļūst mazāk, bet pakalpojums – dārgāks. Otra problēma esot ilgtermiņa plānu trūkums valsts līmenī, un līdz ar to pašvaldības ne vienmēr spēj pieņemt lēmumus atbilstoši ilgākam laika posmam.
