ĪSUMĀ:
- Latviešu zinātnieks Indriķis Krams norāda – piemēram, kaimiņos Tartu vide ir krietni starptautiskāka.
- Latvijā situācija citādāka – rodas sajūta, ka visi Nobela prēmijas laureāti Latvijai palido garām.
- Krams atzīst, ka zinātnes lauciņā Latviju neatpazīst, bet par Igauniju pasaulē ir dzirdējuši.
- Profesors Amerikā, ārsts Uģis Gruntmanis Latvijā netika pie amata augstskolā, jo viņam nav zinātņu doktora grāda.
- Ārvalstīs lielāka loma ir Hirša indeksam, kas apliecina, cik publikāciju citējuši citi pētnieki.
- Latvijā profesora amata iegūšanas prasības pēc Hirša indeksa ir daudz zemākas nekā citur.
- Tomēr ārvalstu speciālistiem Latvija ir teju nepieejama prasību dēļ.
- Saeimā mēģināts mainīt kārtību, taču pašreizējai sistēmai ir arī daudz aizstāvju.
- Izmaiņas ir padomā, taču augstākās izglītības sistēma esot konservatīva, tāpēc var paiet gadi.
- Latvijas mācībspēki uzsver – protams, ka Latvijas zinātniekiem panākumu mazāk, jo mazāks ir arī finansējums.
- Tomēr pret pašreizējo kārtību noskaņotie norāda arī uz "savējo" interesēm.
Latviešu zinātnieks, bioloģijas doktors Indriķis Krams jau 20 gadus strādā Tartu Universitātē Igaunijā. Starptautiskajos zinātnes žurnālos viņš ir viens no viscitētākajiem latviešu zinātniekiem.
"Es aizbraucu uz Tartu, eju vakarā uz kādu restorānu, kafejnīcu paēst, tur ir pilns ar ārzemniekiem, pilns ar ārvalstu studentiem, pilns ar izciliem profesoriem. Lai tur nedēļā reizi neparādītos kāds Nobela prēmijas laureāts, nu, es nedomāju, ka tādas divas nedēļas ir iespējamas. Vienmēr tu vari tikt uz kādu lekciju. Ieejot Latvijas augstskolās, tāda sajūta, ka visas tās lidmašīnas, kas aizved tos Nobela prēmijas laureātus uz Igauniju, uz Helsinkiem, [Latvijai] palido garām," viņš sacīja.
Krams pastāstīja, ka kopā ar Somijas kolēģi teorijas līmenī attīsta ko tādu, kas varētu būt nākamā Nobela prēmija medicīnā. Somijā par to jau tiek nopietni runāts. "Ļoti patīkami, protams, par to dzirdēt. Ja tas tā būs, es neatteikšos nekādā gadījumā (smejas), bet mēs nekādā veidā nejūtamies tā, ka mēs esam izdarījuši kaut ko. Nē, mēs tā dzīvojam, tā elpojam," sacīja Krams.
Kā raksturo Krams, šie unikālie pētījumi ir par bipolārajiem traucējumiem, depresiju, šizofrēniju, ēšanas traucējumiem. Zinātnieki eksperimentē, izmantojot drozofilas jeb augļu mušiņas, kas ir populārs slimību pētīšanas veids.
Taču Krama starptautiskajai atpazīstamībai līdzi nāk nevis Latvijas, bet citu valstu universitāšu nosaukumi. Bez Tartu Universitātes viņš strādājis arī Somijā, ASV.
"Ja es būtu tikai Latvijā, tad neviens par to nekad neinteresētos (smejas)," atzina Krams.
Kramam gan ir pieredze arī Latvijas augstskolās. Viņš ir Daugavpils Universitātes pētnieks un Latvijas Universitātes (LU) asociētais profesors. Šī plašā pieredze viņu padarījusi par Latvijas augstskolu sistēmas asu kritiķi.
Lai gan mums ir daudz universitāšu, pēc Krama teiktā, zinātnes lauciņā Latviju nepazīst.
Viņš norādīja: "Latvija ir tik eksotiska, par Igauniju ir visi dzirdējuši – arī Bostonā un Kalifornijā, un kur vēl ne, bet par Latviju tā, mm… Kas par valsti, ir zināms, nav jau tur cilvēku muļķi, bet, lai būtu satikuši kādu zinātnieku no Latvijas un viņš būtu te aktīvi strādājis? Nē, nē."
Tartu Universitāte pasaules augstskolu topos ir ap 200.–300. vietu un tikusi tālāk nekā jebkura no Latvijas mācību iestādēm, kuras labākajā gadījumā grozās ap 500. vietu.
Spriežot par to, kāpēc Tartu Universitāte ir galvas tiesu pārāka par Latvijas universitātēm, Krams sāk ar pavisam senu vēsturi – sava loma ir tam, ka Tartu Universitāte tapa jau cariskās Krievijas laikā. Taču vēl būtiskāk – igauņi pēc neatkarības atgūšanas, pirms 30 gadiem, skaidri definēja, ka izglītība un zinātne ir viens no viņu valsts stūrakmeņiem. Un tas nozīmē, ka Tartu Universitāte ir atvērta konkurencei.
Krams uzsvēra, ka liela daļa pasniedzēju Latvijas augstskolās strādā godprātīgi, taču viņiem nav starptautiskas pieredzes. Citu zemju zinātnieki viņus nepazīst un neaicina uz disertāciju aizstāvēšanu ārzemēs. Un, kas pēc Krama domām ir svarīgi, viņiem nav izpratnes, kāpēc šī pasaules elpa ir vajadzīga.
Igaunijā un Skandināvijā katrs otrais, trešais profesors ir ārzemnieks. Turpretī Latvijas augstskolas darbojas noslēgti.
"Tas princips, ka mēs izmantojam tikai vietējos kadrus, – pasaulē ir pierādīts, ka tas ir visneefektīvākais veids. Jūs maksājat mazu algu, bet iegūstat mazu pievienoto vērtību," viņš uzskata.
Latvijā ārzemju mācībspēku uzņemšanai ir divas barjeras. Pirmā ir likums, kurš nosaka, ka ārzemnieku var pieņemt darbā tikai par vieslektoru. Un tikai uz laiku.
Krams skaidroja: "Tātad likumdošana mums neļauj pievienoties starptautiskajai darba dalīšanai zinātnē. Otrā barjera ir finansiālā. Ja es pasaku, kādas ir algas Latvijas zinātniekiem, augstskolu pasniedzējiem, – nu, es cenšos par to nestāstīt, – tad kurš uz tādām algām nāks? Kurš Nobela prēmijas laureāts te atlidos? (smejas)"
Krams uzslavē Latvijas Universitāti, Rīgas Stradiņa universitāti (RSU) un Rīgas Tehnisko universitāti (RTU), kuras starptautiskajos reitingos kāpj. Taču, pēc viņa domām, tas ir atsevišķu cilvēku nopelns.
"Viena liela daļa... es vienkārši skatos un nesaprotu, kā šis cilvēks varēja kļūt par profesoru. Kā viņš to dabūja gatavu? (smejas) Ne pēc kādiem starptautiskajiem standartiem viņš nevarētu to dabūt gatavu," Krams norādīja.
Pasaulē ir dažādas mērauklas, kā mēra izcilību. Latvijā visa pamatā ir doktora grāds. Augstskolu likumā noteikts, ka bez doktora grāda nevar iegūt ne profesora amatu, ne pretendēt uz augstskolas administratīvajiem amatiem, piemēram, kļūt par rektoru. Un tā ir vēl viena barjera, kas Latvijas augstskolas tur aizslēgtas.
Tās kļūst nepieejamas speciālistiem no gandrīz visām anglosakšu valstīm, kur ir citas prasības. Piemēram, ASV un dažviet Eiropā vairākās pētniecības jomās pieļauj profesūras amatus, kur doktora grāds nav obligāts.
Ārsta Gruntmaņa pieredze
Pret atšķirīgo izcilības mērauklu savulaik atdūrās ārsts Uģis Gruntmanis, kurš ir profesors ASV, bet, atgriezies Latvijā, pie amatiem augstskolās netika, jo viņam nav zinātņu doktora grāda.
Gruntmanis, tāpat kā lielākā daļa Amerikas medicīnas fakultāšu pasniedzēju, ir ārsts, kuriem ir profesionālais doktora grāds jeb "Medical doctor" (MD). Zinātnes grāds ASV ir tikai nedaudziem mediķiem. Savukārt Latvijā, lai kandidētu uz amatiem augstskolās, nepietiek ar profesionālo doktora grādu, ir jābūt zinātniskajam.
Ārvalstu universitātēs daudz lielāka loma ir citam kvalitātes kritērijam – Hirša indeksam. Tas apliecina, cik daudz zinātniekam ir publikāciju un cik bieži tās citē citi pētnieki.
Latvijā, lai iegūtu profesora amatu, Hirša indeksam ir jābūt vismaz 3. ASV minimālā prasība ir 12 profesoram un 6 – asociētajam profesoram. Kā vienā no savām publikācijām šopavasar norādīja Gruntmanis, tas ir pierādījums, ka kļūt par profesoru anglosakšu valstīs ir daudz grūtāk nekā Latvijā.
Tam piekrīt arī bioloģijas zinātņu doktors Indriķis Krams.
"Ar 4 var kļūt par profesoru? Ar 4 nevar kļūt pat par asistentu Amerikā. Bet te var kļūt par profesoru," viņš pauda, atklājot, ka viņa indekss pašlaik ir 34.
"LU es esmu pirmajā desmitniekā. Mani pavisam nesen apdzina profesors [Uga] Dumpis," teica Krams.
Krams par Ugu Dumpi, profesoru infekciju slimībās, saka: "Skaidrs, ka Covid-19 [sakarā] viņu citē daudz vairāk nekā mani, ar visiem maniem neaktuālajiem pētījumiem uz Covid-19 fona. Igaunijā, Tartu universitātē, es esmu kaut kādā labi ja septītajā vai astotajā desmitā."
Viņš piebilda: "Un tad, kad tu paskaties dažu cilvēku Hirša indeksu, tu saproti to, ka viņš nav zinātnieks, nekad nav tāds bijis, kaut gan ir Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis. Paskaties uz Hirša indeksu, nav viņš zinātnieks (smejas), viņš ir labs makaronu karinātājs."
Krams uzskata – ja tevi necitē, tad no zinātnes jāiet prom.
"Jūs varat publicēt visādus rakstus, bet, ja jūs necitē, jūsu zinātne nevienam nav vajadzīga, tas ir visapkaunojošākais," uzskata Krams.
Viņš arī apšauba Latvijā iegūtu doktora grādu kā izcilības kritēriju. Latvijā doktorantūrai pietiek ar trim gadiem. Taču pēc Krama domām tik īsā termiņā nevar uzrakstīt doktora disertāciju. Piemēram, Hārvarda universitātē, kurā Krams ir biežs viesis, cilvēki savus doktora darbus raksta piecus, pat septiņus gadus.
Noturēt barjeru
Barjeras ārvalstu pasniedzēju piesaistei mēģina brucināt Saeima. Taču tām ir daudz aizstāvju.
"Attīstībai/Par!" Saeimas frakcija šopavasar rosināja pieņemt likuma grozījumus, kas atvērtu Latvijas augstskolas profesoriem un zinātniekiem no visas pasaules.
Pašreizējā iekšlietu ministre Marija Golubeva ("Attīstībai/Par!") Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē šogad pavasarī sacīja: "Latvijas augstskolām ir nepieciešams piesaistīt izcilus zinātniekus gan kā pasniedzējus, gan kā doktora darbu vadītājus, un ir ļoti būtiski, lai mēs varam piesaistīt arī tos izcilos zinātniekus, tai skaitā no mūsu diasporas, kas strādā anglosakšu valstu augstskolās."
Piedāvātie likuma grozījumi paplašinātu kandidātu loku, kas var pieteikties konkursos uz akadēmiskiem amatiem. Proti, uz docenta, asociēta profesora un profesora vietām varētu pretendēt arī tie, kuri ir docenti, asociētie profesori vai profesori bez doktora grāda Eiropas Savienībā un vēl citās noteiktās valstīs.
"Piemēram, arhitektūras vai klīniskās medicīnas profesors no izcilas Amerikas vai Austrālijas universitātes: ja viņš grib strādāt Latvijā un universitāte viņam var nodrošināt darba vietu un atalgojumu, kāpēc lai mēs izveidotu šo formālo vai drīzāk noturētu šo formālo šķērsli, ka viņam tomēr jābūt doktoram?" vaicāja Golubeva.
Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības departamenta vadītājs Dmitrijs Stepānovs komisijā sacīja, ka ministrija atbalsta priekšlikumu. Tolaik izglītības un zinātnes ministre bija Ilga Šuplinska.
Tomēr jau tad bija skaidrs, ka ar lielu sajūsmu izmaiņas augstākajā izglītībā neuzņems. Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Andris Teikmanis aicināja nepieņemt kādu citu valstu zinātniekiem diskriminējošas normas.
"Tām ir jābūt tādām, kas paredz iespēju [strādāt] pētniekiem vai pasniedzējiem no visām pasaules valstīm. Nenosakot valstu ierobežojumus," viņš teica.
Teikmanim arī nebija skaidrs, kā doktora grādu neieguvis cilvēks varētu vadīt doktorantus. Viņš piedāvāja kompromisu – ļaut augstskolām pašām noteikt kritērijus, kā piesaistīt mācībspēkus, tai skaitā no citām valstīm.
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) rektors Aigars Pētersons deputātiem stāstīja, ka viņam savulaik bijusi iespēja palikt strādāt Norvēģijā un Austrijā, bet viņš izvēlējies Latviju, kur desmit gadus aizstāvējis divas doktora disertācijas. Un neesot tā, ka ārzemju speciālisti netiek piesaistīti mācību procesā RSU.
"Bet es nedomāju, ka vienkārši pielīdzinot visus ārvalstu diasporas kolēģus, kuriem ir publikācijas, mūsu profesoriem, asociētajiem profesoriem. Tas diskriminē zināma mērā tos kolēģus, kuri daudzu gadu garumā izstrādā, mācās doktorantūrā, kārto eksāmenus, raksta publikācijas, aizstāv grādus un kāpj pa šo karjeras pakāpienu ceļu," teica Pētersons.
Viņš pieļāva, ka grādus varētu pielīdzināt, bet katru gadījumu vērtējot individuāli.
"Vienkārši izrullēt sarkano tepiķi un tagad – lūdzu, visi! Un ticiet man, tur nebūs tikai Hārvardas profesori, tur būs ASV trešā simta, piektā simta koledžu," viņš teica.
Pašreizējā izglītības un zinātnes ministre Anita Muižniece (Jaunā konservatīvā partija) balsojumā atturējās. Viņa piekrita, ka jāmeklē ceļi, kā Latvijas profesūrai piesaistīt jaunus spēkus, bet…
"Man pilnīgi noteikti nebūtu pieņemami, ka mēs, domājot, kā šos nozīmīgos cilvēkus piesaistīt mūsu augstākās izglītības telpai, zinātnei, ka mēs ar šādiem izņēmumiem, iespējams, mazinātām prasībām, devalvētu doktora grādu Latvijā," viņa teica.
Ko ministre par likuma izmaiņām domā tagad, raidījuma tapšanas laikā neizdevās noskaidrot, jo ministrijā nevienam neatradās laika par šo tematu runāt.
Saeimas Izglītības komisijas vadītājs Arvils Ašeradens ("Jaunā Vienotība") pastāstīja, ka ministrijas darbinieki ir noslogoti ar citu paralēlu procesu – augstskolu reformu. To Saeima jau apstiprinājusi. Reforma paredz vairākas būtiskas izmaiņas, piemēram, iedalīt augstskolas četros dažādos tipos un arī reformēt pārvaldību, izveidot jaunu augstāko lēmējinstitūciju – augstskolas padomi. Taču tagad ir problēmas tās nokomplektēt. Pašas augstākās izglītības iestādes ar reformu nav apmierinātas, un uz visa šī fona jautājums par ārvalstu mācībspēku piesaisti ministrijai nav prātā.
"Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ir paziņojusi, ka viņi ātrāk par 2024. gadu šo jautājumu nerisinās. Un to viņi risinās kontekstā ar akadēmiskās karjeras jautājumiem. Tātad šis iziet jau ārpus šīs Saeimas ietvara. Nu, tas mūs tā ļoti neiepriecina, jo īpaši tāpēc, ka IZM iesniegusi priekšlikumu, ka šo visu par ārvalstu profesoriem noregulēs Ministru kabineta noteikumi. Šī ir tradicionālā formula, kurā ministrija saka "liekat mums mieru" (smejas). Mēs kaut kad, kad mums būs laiks, tad mēs to izdarīsim," viņš skaidroja.
Pirmajā lasījumā Saeimā priekšlikums tomēr ir atbalstīts. Viens no tā autoriem deputāts Aigars Bikše ("Attīstībai/Par!") pastāstīja, ka otrajam lasījumam ir iesniegti vairāki priekšlikumi, tai skaitā no ministrijas, kas piedāvā augstskolām pašām lemt par šo kārtību.
Viņš norādīja: "Nav jau tā, ka mēs gribam iznīcināt to kvalitātes kontroles sistēmu profesoriem. Mēs vienkārši cenšamies to padarīt atvērtāku."
Taču starp grozījumu izskatīšanu pirmajā un otrajā lasījumā Bikše izraisīja skandālu ar publisku paziņojumu, ka Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Kristaps Zariņš mēģinājis ietekmēt to virzību. Grozījumu dēļ Bikše saņēmis draudus savam akadēmiskajam darbam Latvijas Mākslas akadēmijā, kur viņš ir profesors.
"Es neko daudz nevaru stāstīt, esmu iesniedzis arī iesniegumu KNAB, jo es uzskatu, ka tas ir korupcijas sargu gadījums," viņš pauda.
Zariņš apgalvojis, ka ietekmēt Bikšes balsojumu viņam lūdzis RSU rektors Aigars Pētersons. Mākslas akadēmijā par šo gadījumu komentārus nesniedz, jautājums ir nodots izskatīšanai akadēmijas šķīrējtiesā.
Tikmēr Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) secināja, ka Latvijas Mākslas akadēmijas rektors, iespējams, rīkojies neatbilstoši labas pārvaldības principiem, taču tas nav pietiekams pamats kriminālprocesa uzsākšanai, jo deputātam par balsojumu netika piedāvāts kukulis. Arī citu noziegumu KNAB nesaskatīja.
"Tās noslēgtās sistēmas – kaut kādā ziņā viņas ir tādas komfortablākas tiem cilvēkiem, kas tajās ir iekšā, kas nodrošina: vieni ievēl vienu, nu vieni atkal ievēl vienus. Droši vien nodrošina tādu pasargātības zonu, kurā dzīvo," teica Bikše.
Ašeradens domā, ka izmaiņas prasīs laiku, jo augstākās izglītības sistēma ir konservatīva. Igaunijā, par kuras pieredzi dalījās Indriķis Krams, cilvēki ir liberālāki. Tur katra augstskola pati nosaka, ko atzīt par profesoru.
"Es gribu teikt, ka es saprotu, ka te var zināma spriedze būt par šo. Es domāju, ka šī komisija patiešām ir laba komisija, un mēs komisijā esam meklējuši risinājumus visām problēmām. Atradīsim arī šīm [problēmām risinājumu]," viņš uzskata.
Ašeradenam radusies ideja šo jautājumu atrisināt ar profesionālās kvalifikācijas līmeņiem, kas noteikti profesionālas izglītības likumā.
Viņš skaidroja: "Piemēram, kā mākslās ir: mēs konstatējam, ka ir kāds mākslinieks, kas to var izdarīt, viņam neliek aizstāvēt akadēmisko doktorgrādu, viņam pietiek ar to, ka viņš prot to lietu darīt, teiksim tā. Nu, un ja Saeima nobalso par šiem astoņiem kvalifikācijas līmeņiem, tad šāda sistēma var rasties arī pārējās nozarēs."
Ašeradena ierosinājumu atbalsta "Attīstībai/Par!" pārstāvis Ilmārs Dūrītis. Viņš ir veterinārmedicīnas doktors, ilgus gadus strādājis Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
Dūrītis argumentēja, ka, no vienas puses, jā, nav problēmu aizstāvēt grādu, ja ir vēlme. Taču jāņem vērā, ka pasaulē ir dažādas sistēmas, un medicīnas nozarē cilvēki sevi mēdz vairāk attīstīt klīniskajā jomā.
"Ja man jautātu par manu nozari, es esmu strādājis un vadījis fakultāti kā dekāns vairāk nekā septiņus gadus. Es būtu ļoti priecīgs, ja būtu tāds regulējums. Jo mums patiesi arī ir cilvēki, kas ir ļoti sevi attīstījuši, bet viņiem nav tas doktora grāds, bet viņi ir fantastiski mācībspēki un viņus piesaistīt fakultātei būtu izcili priekš studentiem," viņš sacīja.
Dūrītim piekrīt medicīnas profesore Santa Purviņa no RSU. Viņa uzskata, ka mediķiem jāseko mākslas nozarei, kur profesionālais doktora grāds jau akceptēts un ar to pietiek, lai kļūtu par akadēmijas rektoru.
"Dotajā momentā tas attiecas uz medicīnu, diemžēl tā tas ir, tā ir sfēra, kurā es strādāju, un tas ir pats nožēlojamākais, ka medicīnas sfēra ir palikusi tā, kur, lai tiktu par profesoru un varētu kandidēt uz rektora amatu, tad ir jābūt šim te zinātniskajam doktora grādam medicīnas zinātnēs," sacīja Purviņa.
Ierosinājumu paplašināt to kandidātu loku, kas var pretendēt uz akadēmiskajiem amatiem, iekļaujot pretendentus bez doktora grāda, bet ar izciliem sasniegumiem, atbalsta arī Latvijas Jauno zinātnieku apvienība. Tās Politikas darba grupas vadītāja Antra Boča uzsver, ka runa ir par iespēju piedalīties atklātā konkursā.
Viņa norādīja: "Drīzāk tas būtu caur pielīdzināšanas procesu, bet to tad varētu darīt kopā šī vakantā amata konkursa gaitā, tas ir, komisija, kas vērtē, vērtētu visus pretendentus un varētu izvērtēt, vai kandidāts atbilst ieņemamā amata prasībām un ir labāks nekā citi kandidāti, kuriem ir doktora grāds."
Bet vai profesionālā doktora grāda ieviešana augstskolas patiešām atvērs?
Savējie
Rīgas Stradiņa universitāte sarunai deleģē zinātņu prorektori Agritu Kiopu. Viņa Latvijas augstskolu pasniedzējus aizstāv.
"Mūsu sistēmās H [Hirša] indeksi, protams, ka ir zemāki, nekā tanīs valstīs, tanīs sistēmās, kur ir daudz lielāks zinātnes finansējums. Cilvēki daudz vairāk, daudz intensīvāk ir varējuši nodarboties ar zinātni un publicēties, un ielauzties šajos pasaules žurnālos, kuri tomēr neatrodas šeit Latvijā un kuros jau ir tā sava kopiena izveidojusies. Bet paskatieties, mūsu profesūra ir ar ļoti solīdu publikāciju skaitu, zinātnisko darbību un solīdiem Hirša indeksiem. Man tas [liekas] tā ļoti necienīgi, ja mēs tādā veidā cenšamies pateikt, ka kāds kaut ko ir neadekvāti darījis, jo te ir jābūt ļoti uzmanīgiem, novērtējot cilvēka mūža darbu," viņā teica.
Taču Kiopa piekrīt, ka ir īpaša kategorija mācībspēku jomās, kur lielu mācību daļu aizņem prakse. Tie ir ārsti, juristi, inženieri.
Kiopa sacīja: "Ir normāli, ka ir šie prakses profesori, prakses docētāji un dažādās valstīs tam ir dažādi nosaukumi. Šiem cilvēkiem gan pilnīgi noteikti tas doktora grāds nav primārā prasība."
Savukārt komentējot faktu, ka Nobela prēmijas ieguvēji pašlaik nevarētu iegūt amatu Latvijas augstskolās, Kiopa nosmejas, ka nezina nevienu šīs prēmijas laureātu, kuram nebūtu grāda.
"Mēs uz to varam skatīties arī savādāk, katrai profesijai ir savi ieejas noteikumi. Un šie ieejas noteikumi akadēmiskajos amatos, kas ir tieši akadēmiskie, nevis praktiskie, visur pasaulē tie ir doktora grādi," teica Kiopa.
Taču Latvijā, arī izpildot profesijas ieejas noteikumus, ar doktora grādu durvis automātiski neatveras.
"Vārdu sakot, jālaiž savi draugi, jāļauj viņiem nopelnīt," sacīja bioloģijas doktors Indriķis Krams.
Viņš pieminēja reformas rezultātā tapušās augstskolu padomes. Uz Daugavpils Universitātes padomi viņš pat nevarēja pretendēt.
"Katra augstskola varēja izveidot to nolikumu, kā viņi to padomi ievēlēs pa savam. Pieņemsim, Daugavpils Universitāte. Tur bija automātiski kaut kā tā, es neesmu pat pamēģinājis kandidēt. Es pat īsti neatceros, vai bija [iespēja] vai vispār varēja pieteikties no malas, man šķiet, ka visu izvirzīja jau kaut kādas struktūras, kuras jau vada rektoram, prorektoram pietuvinātas personas. Un tu nekādā veidā nevarēji tur izvirzīties. Cik saprotu, LU varēja pieteikties individuāli," Krams norādīja.
Viņš turpināja: "Tu vari likt tās padomes, viņas būs vien liela fikcija, atkal kārtējais tāds demokrātijas demonstrējums, kas īstenībā nav nekāda demokrātija. Ja esi jaunietis, kas ir izdoktorējies Lundas Universitātē, Amerikā un citur. Kur tad viņi atgriezīsies? Viņi redz, kas notiek ar viņu vadītāju. Viņi saprot, ka pagājušā gadsimta 90. gadi turpinās (smejas)."
Krams pārmet, ka valdības līmenī no augstskolām nekas netiek pieprasīts. Naudu piešķir, un tālāk valda akadēmiskā brīvība.
"Kā tur bija tai krievu anekdotē, ka viņi izliekas, ka mums maksā, mēs izliekamies, ka mēs strādājam," viņš minēja.
Arī Aigars Bikše piekrīt, ka augstākajā izglītībā valda noslēgts loks.
"Nevari arī pārmest tiem cilvēkiem, ja tev ir tavs kolēģis un studiju biedrs jāievēl vai arī viens it kā drusku labāks, bet – kurš tur velns zina, cik viņš labāks ir! Un, ja tā visa sistēma ir tāda, ka tu to vari darīt, kāpēc tev to nedarīt? Ja tas cilvēks ir izgājis tava paša doktorantūru, tad jau viņš te ir pierasts, viņš ir jau tavs cilvēks," teica Bikše.
Savukārt Ašeradens te saskata arī atalgojuma problēmu.
Viņš pauda: "Pasniedzēju stundas ir ļoti maz apmaksātas universitātēs, tajās universitātēs bieži vien paliek cilvēki, kuri... teiksim tā, universitātēm ir grūti piesaistīt labākos. Bieži vien tur paliek ne tie jaudīgākie. Viņi rada grupu, kura mēģina viens otru aizsargāt. Jo viņu nav daudz, doktorantu mums ir maz. Mums nav tā, ka tajā sistēmā būtu konkursi. Labākie bieži vien izvēlas iet kaut kur citur, nevis uz augstskolām. Dienas beigās tie cilvēki viens otru mēģina aizstāvēt. Pašlaik, ja mēs sākam ātri iet uz priekšu, ja mēs atrodam risinājumu, kā mēs varam piesaistīt labāku profesūru, piemēram, no citu valstu augstskolām, nu, to bieži vien redz kā apdraudējumu pastāvošajai sistēmai."
Tiesa, mazas algas ir tikai lektoriem. Tiekot amatos, tās būtiski aug. Latvijas augstskolu rektori ir vieni no vislabāk apmaksātajiem amatiem publiskajā sektorā. Piemēram, Stradiņa universitātes rektors Aigars Pētersons pērn universitātē saņēmis 143 tūkstošus eiro – divreiz vairāk nekā Latvijas premjerministrs. Rīgas Tehniskās universitātes rektors Leonīds Ribickis vairākos amatos augstskolā nopelnījis vēl vairāk – 161 tūkstoti eiro.
Indriķis Krams netic, ka šā brīža politiskā vadība augstskolu sistēmu spēs būtiski mainīt.
"Latvija jau ir pārvērtusies par valsti, kurā, kā es definēju jau pirms 5–6 gadiem: šī ir laba valsts, lai novecotu," teica Krams.
