Daudzi iedzīvotāji, ejot pa bruģi cauri tirdzniecības centram ''Galerija Centrs'', nemaz neiedomāsies, ka viņi patiesībā atrodas uz ielas. Stikla jumta un durvju ieskautā Rīdzenes iela rada iespaidu, ka pieder veikalam. Tomēr tā aizvien ir publiska telpa tāpat kā pārējās Rīgas ielas.
Rīgas Stradiņu universitātes lektors Klāvs Sedlenieks stāsta, ka viņš ieteicis saviem studentiem doties uzdoto eksperimentu veikt tieši Rīdzenes ielā – ārā bijis pavēss laiks, turklāt cilvēku plūsma veikalu ieskautajā ielā ir daudz lielāka. Universitātes lektors atzīst, ka ir neizpratnē par to, kāpēc tirdzniecības centrs var regulēt iedzīvotāju darbības uz ielas:
''Tur studenti vienkārši taisīja kaut kādu nelielu eksperimentu. Viņiem bija kaut kāda alkohola pudele, viņi prasīja cilvēkiem, cik, viņuprāt, tā maksā. Un tad, kad viņi gribēja šo eksperimentu veikt, tad viņiem pienāca apsargs klāt un palūdza aiziet no turienes.''
Nedēļu vēlāk arī Latvijas Radio korespondenti devās intervēt iedzīvotājus Rīdzenes ielā. Rezultāts līdzīgs - drīz vien pienācis apsargs, jautājot, vai intervēšana ir saskaņota un lūdz to izdarīt.
Rīdzenes iela joprojām ir pašvaldības īpašums, stāsta Rīgas domes Īpašuma departamentā. Dome ar ''Galeriju Centrs'' līgumu noslēgusi esot vien par atsevišķiem ielas nomas posmiem – par atsevišķu krēslu atrašanos pie kafejnīcām un izstāžu izvietošanu ielas vidū. Lai gan Rīdzenes iela ir unikāls un pat vienīgais slēgtās ielas gadījums Rīgā, tā ir publiskā ārtelpa, kuru nedrīkstot ierobežot, skaidro Īpašuma departamenta direktors Oļegs Burovs.
''Ja jūs ņemat interviju no otra publiskā ārtelpā un pie jums pienāk sargs, nu, es nezinu... Protams, ja jūs tur stāvat un taisāt kaut kādu akciju, tad viņš var kā publiskā ārtelpā pajautāt, kur jums ir tās atļaujas. Tā ir publiska ārtelpa. Tas ir tas pats, kā kāds skvērs, parka kaut kāda zona; vai uz ielas, ja jūs kaut ko taisāt un tas viss ir atļauts, tas nav ne pikets, ne demonstrācija, tad, protams, jums neviens nevar neko pateikt.''
Cīņa par publisko telpu uz ielām bieži vien ir principiāla. Sedlenieks skaidro, ka dažādi uzņēmumi bieži vien piesavinoties publisko telpu, kas izsaucot pilsonisko aktivitāti no iedzīvotājiem, kuri tad cenšoties savu publisko telpu atgūt. Kā piemēru viņš min piekrastes tauvu joslas, kur zemju īpašnieki bieži vien uzslejot žogus, un Rīdzenes ielā notiekošais arī esot līdzīgs gadījums.
''Galerijaš Centrs'' menedžere Zita Siliņa skaidro, ka tirdzniecības centrs nevis vēlas kontrolēt, bet gan tikai uzraudzīt ielā notiekošo. Apsarga uzdevums esot noskaidrot, kāds ir Rīdzenes ielā ieplānoto aktivitāšu mērķis, lai izvērtētu, cik ētisks vai neētisks tas ir, tomēr tiesību pārtraukt, piemēram, intervēšanu viņam neesot.
''Šīs uzrunas, kas nāk no tirdzniecības centra apsardzes, kad viņi uzrunā cilvēkus – ko jūs te darīsiet, kādi ir jūsu plāni, vai jūs esat saskaņojuši – šī apsardzes rīcība palīdz man uzturēt šo vidi kā inteliģentu vidi, jo visiem mums ir zināms, ka ir ļoti daudz dažādu radošu personību, kuru radošā fantāzija sliecas ļoti augstu un ne vienmēr tas atbilst kaut kādām ētikas normām. Pateicoties apsargiem, man ir unikālā iespēja nepieļaut perversijas un visādas muļķības Rīdzenes ielā,'' saka Siliņa.
''Galerijas Centrs'' vadītāja apzinās, ka tiesību aizliegt kādas iedzīvotāju darbības veikalam Rīdzenes ielā nav, tomēr viņa cer uz sadarbību, lai izdotos skaisto un sakārtoto vidi uz ielas saglabāt:
''Mēs nedrīkstam ierobežot, bet tajā pašā laikā mēs taču visi saprotam, ka mēs ar šo ielu esam tik ļoti saauguši, un ielas abās pusēs ir arī tirdzniecības centra ''Galerija Centrs'' veikali. Lai mēs nebūtu tik ļoti privātīpašnieciski, gan mēs, kas esam Rīgas iedzīvotāji, gan mēs, kas esam tirdzniecības centrs - es domāju, ka tāda kopsadarbība un tiešām viena skaista objekta un skaistas ielas uzturēšana kārtībā būs prieks ne tikai Latvijas iedzīvotājiem, bet arī tūristiem, un arī ir prieks.
Rīdzenes ielā ''Galerijā Centrs'' bieži vien nākoties izbeigt dažādas aktivitātes. Vēl nesen vadītāja esot aizliegusi televīzijas raidījumam filmēt, kā cilvēki cenšas pacelt šņorītē piesietu eiro banknoti, uzskatot, ka tādējādi varētu tikt pazemot cilvēki.
