Kā vērtēt pašvaldības darbu, dobelnieki nezina, jo pilsētas vadība dzīvo diezgan atrauti no iedzīvotājiem, savus lēmumus īpaši necenšas izskaidrot un arī ar labajiem darbiem palepoties neprot. Neskatoties uz to, ka pilsētā ir vairākas rūpnīcas, darbu atrast nav viegli, jo tās lielākoties tiek modernizētas un spēj saražot vairāk ar krietni mazāku strādnieku skaitu.
„Dobeles dzirnavnieks” – laba darbavieta, labas algas
Vizīti Dobelē sāku ar viesošanos novada lielākajā uzņēmumā „Dobeles dzirnavnieks”, kura miltu torņus var pamanīt jau vairākus kilometrus pirms Dobeles un kurā ir vislielākais novada uzņēmuma darbinieku skaits. Tas gan no savulaik padomju gados 500 nodarbinātajiem sarucis līdz 185. Toties nesen uzbūvēta jauna makaronu ražotne. Sešu stāvu ražotnē var sastapt tikai divus cilvēkus.
Ja kādreiz makaronu ceha vietā esošajā miltu maltuvē strādāja vairāk nekā 200 strādnieku, tagad visu paveic dators un mašīnas. Tikai tad, kad makaroni jau sagūluši paciņās, tos ar rokām iesaiņo lielākās kastēs, un tur tad beidzot ir nepieciešamas strādnieku rokas, kopā 15. „Dobeles dzirnavnieka” valdes priekšsēdētājs Kristaps Amsils stāsta, ka līdz ar ražotnes paplašināšanu aug arī darbinieku skaits, turklāt algas ir ļoti pieklājīgas un tas motivējis pat tos, kas savulaik devušies laimi meklēt ārzemēs, atgriezties dzimtajā pilsētā: „Vidējais atalgojums ir 500 lati bruto. Ir darbinieki, kas atgriežas no ārzemēm, tas ir apsveicami. Viņi guvuši kaut kādu pieredzi un izvērtē, ka tomēr grib dzīvot Latvijā un nāk un piesakās, un nereti mēs pieņemam.”
Rūpnīcas vadītājs pats uz Dobeli pārnācis no Rīgas un tagad saka, ka šo mazpilsētu nekādā gadījumā nemainītu pret galvaspilsētas burzmu. „Ja vēlies dzīvot nelielā, klusā, es pat teiktu – saliedētā pilsētā, Dobele pavisam noteikti ir viena no pretendentēm,” pārliecināts ir Amsils.
Viņa dzīvesbiedre ir dobelniece, tādēļ viņai iedzīvoties pilsētā bijis pat vienkāršāk. Bērnam uzreiz atradusies vieta bērnu dārzā, izglītības iespējas līdz pat vidusskolas pabeigšanai vecāki ļoti labi novērtē turpat uz vietas Dobelē, arī ar pašvaldības pakalpojumiem un rīkotajiem pasākumiem ir apmierināti.
Makaronu ražošanas ceha vadītāja vietas izpildītājs Kārlis Krūze uz Dobeli pārcēlies no Jelgavas tikai pirms divām nedēļām, tādēļ pašvaldības darbu vēl novērtēt nevar. Pārcelšanās uz Dobeli vairāk praktisku apsvērumu dēļ - labs un labi apmaksāts darbs, dzīvoklis lētāks, arī ceļa izdevumi atkrīt, taču pagaidām Jelgavas studentu radītās burzmas mierīgajā Dobelē viņam netrūkst.
„Skaitās pilsēta, bet jābrien pa dubļiem…”
Ja neskaita Ceriņu svētkus maija beigās un sniegavīru festivālu, Dobele ar vērienīgiem pasākumiem neizceļas. Taču šogad var gadīties, ka uz ceriņu svētkiem nokļūt būs problemātiski, jo Zaļā iela, kas ved uz svētku norises vietu, joprojām vairāk atgādina arumus nevis brauktuvi. Pašvaldības izpilddirektors Agris Vilks ar mašīnu izvadā pa Dobeles ielām un rāda, kur ūdensvada un kanalizācijas projekta, kā arī veloceliņa izbūves projekta ietvaros tiek remontētas satiksmei svarīgās Tērvetes un Zaļā iela. Zaļo ielu cer pabeigt līdz 20.maijam.
Iedzīvotāji pagaidām labumus no pašvaldības realizētajiem projektiem ar Eiropas finansējumu nav izjutuši, tikai pamanījuši izdangātās ielas – visas ielas ar bedrēm. Kas vainīgs? Grūti pateikt, bet pašvaldība nerūpējas, lai varētu izbraukt… - Nomalēs ejot, kājas var izlauzt… - Citur trotuārs ir, citur nav, skaitās pilsēta, bet jābrien pa dubļiem… Ziemā arī slikti tīra.
Vietējā Dobeles laikraksta redaktore Ligita Dāvidsone atzīst, ka Dobeles pašvaldības lielākā problēma ir nerunāšana ar iedzīvotājiem un iecerēto projektu neizskaidrošana: „Varbūt domē vajadzētu aktīvāk komunicēt ar iedzīvotājiem – par to sūdzas laikrakstam, ka pat problēma kādreiz nav tiks liela, bet komunikācija slikta. Vajadzētu vairāk runāt, skaidrot lēmumus, stāstīt iepriekš, ko nolēmuši darīt.”
Iedzīvotāji sūdzas, ka pašvaldības vadītājs pat pieņemšanas laikos bieži neesot uz vietas, arī trīs dienu laikā Dobeles mērs no Zaļo un zemnieku savienības ievēlētais Andrejs Spridzāns neatrada iespēju sarunai ar Latvijas Radio. Opozīcijas deputāte no Tautas partijas Irēna Zaķe domā, ka pašvaldības vadītājs baidās no iedzīvotājiem un vairās no komunikācijas.
„Diemžēl, tāpat kā visur, cilvēki kļūst aizvien sagumušāki zem dzīves nastas, es neteiktu, ka šinī brīdi pašvaldība būtu tā, kas domātu par iedzīvotāju labsajūtu, labklājību tajā nozīmē, lai cilvēks justos laimīgs, apmierināts ar savu dzīvi un darbu,” saka Zaķe.
Darba dienas vidū Dobeles kafejnīca ir ļaužu pilna, stāv gara rinda un pārdevēja steidz visus apkalpot. Cenas ļoti zemas, par paēst pusdienas par latu pusotru. Lielākā daļa rindā stāvētāju nav dobelnieki, bet no rīta atbraukuši uz pilsētu, bet pēc iepirkšanās spiesti īsināt laiku, gaidot autobusu atpakaļ uz pagastu.
Novadā nepietiek skolotāju
Visdramatiskākā satiksme ir ar Zebrenes pagastu, kas atrodas aptuveni 20 kilometru attālumā pie novada robežas. Zebrenes pagasta pārvaldniece Irēna Dabra stāsta, ka darbdienās uz Dobeli autobuss iet pulksten astoņos, garš reiss kas ved arī Bikstu skolas skolēnus (likumdošana nosaka, ka paralēli nevar laist satiksmes autobusu), atpakaļ nāk 15.20 – tas ir liels starpposms. No Rīgas-Liepājas šosejas mēs esam 8 km. Brīvdienās nav autobusa… Uz vietas ir viens veikals, ceram, ka atvērs otru.”
Zebrene ir vieta, kur tūlīt pēc nākšanas pie varas pašreizējā sasaukuma dome likvidēja skolu, turklāt īsi pirms tam par Eiropas naudu izremontētu. Dabra stāsta, ka skoliņā bija maz bērnu – tagad tie mācās Bikstu pamatskolā vai Jaunpilī, vai Dobelē. Trūcis arī skolotāju. Taču skolas telpas nav palikušas tukšas.
Zebrenes pamatskola nav vienīgā, kur trūka skolotāju. Arī tagad Dobeles novada skolās ir vairākas vakances, uz kurām nevar atrast darbinieku ar attiecīgu izglītību. Nodarbinātības valsts aģentūras Dobeles filiāles nodarbinātības organizatore Aija Prikule saka: „Specifiskas lietas – Lejasstrazdu pamatskolā vēstures skolotājs vajadzīgs. Bērzupes internātpamatskolā vajadzīga medmāsa, psihologs, psihoterapeits.”
Darbu meklē ap 1700 cilvēku
Lai gan vakanču nav daudz, uz vairākām darba vietām ilgstoši neizdodas atrast piemērotu kandidātu. Tikmēr bezdarbnieku rinda Dobeles novadā ir garu garā - vairāk nekā 1700, turklāt gandrīz trešā daļa no tiem ir ilgstošie bezdarbnieki, kas nevar atrast darbu ilgāk nekā pusgadu. Darba devēji lielākoties prasa pieredzi, kuras daudziem nav. Bet, piemēram,
19 gadus vecais Didzis darbu meklēt ieradies kopā ar tēvu un lielākas cerības liek uz iespēju tikt pie rūpala galvaspilsētā.
Dobelē ir 11,4 procentus liels bezdarbs, neskatoties uz to, ka pilsētā ir vairākas ražotnes bez jau pieminētā „Dobeles dzirnavnieka” arī būvmateriālu ražotājs „Tenax”, „Dobeles sveces”, no kuriem pēdējam ir pagrūti atrast strādājošos. Vietējās avīzes „Zemgale” redaktore Ligita Dāvidsone zina stāstīt, ka sliktās sabiedriskā transporta satiksmes dēļ pagastu iedzīvotāji nevar tikt uz maiņu darbu sveču ražotnē.
„Autobusu reisi ir samazināti, reizi nedēļā vilciens uz Rīgu. Pa novadu sarežģīti – piemēram, „Dobeles sveces” darbojas maiņās, bet, ja cilvēkam nav sava auto, viņš uz darbu nevar izbraukāt,” saka Dāvidsone.
Vietējā pašvaldība gan vairāk uzsver paveikto Rātslaukuma izveidē un ūdens saimniecības sakārtošanā, kuras iedzīvotāji pat lāgā nav pamanījuši, vien mocījušies ar izrakātajām ielām.
Par ko balsot gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās aptaujātie dobelnieki nezina teikt, jo jūtas tik atrauti no pašvaldības, ka nedomā, ka viņu dzīvē kas mainīsies, ja domē sēdēs cita vadība.
