Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ir tā, kura ir atbildīga par apliecību izsniegšanu politiski represētām personām. Taču tikt pie tāda dokumenta ir ļoti sarežģīti. Ar lūgumu piešķirt represētā statusu pārvaldē pēdējos 5 gados vērsušies 347 cilvēki. Un – izrādās, ka puse saņēmusi atteikumu.
Laikā no 2013. līdz 2017.gadam kopā ar pieteikumu vērsās 347 cilvēki, no tiem 174 statuss piešķirts, bet 173 – atteikts.
Lidija Marija Pakārkle ir viena no tiem, kas turpina cīnīties. Pirms padomju okupācijas uzņemtā foto viņi redzami kā laimīga ģimene, viņa nenojauta, ka tēvu drīz nošaus par atteikšanos karot okupantu pusē.
“Nevarēja viņi atvadīties – mamma no tēva. Beigās pienāca tur tas karavīrs un teica: “razjeģeņi ih!” (izšķir viņus!) – nu, ka viņi te bučosies līdz vakaram,” stāsta Pakārkle, piebilstot, ka par dezertēšanu viņu nošāva rotas priekšā. Lika tai pašai rotai viņu nošaut. Tēva kapavieta palika nezināma, viņu neļāva apbedīt dzimtas kapos.
Par to, ka ģimene slēpa mežabrāļos aizgājušo tēvoci, māti kopā ar bērniem un vecomāti arestēja. Viņiem atņēma māju un visu iedzīvi. Pārtika no radu un kaimiņu žēlastības. Pēc visa pārciestā – izrādās, represētā statuss ir atteikts.
“Nu – kā vēl var represēt cilvēku? Es nezinu.. Tad tikai – nošaut,” uzskata Pakārkle.
Atbalstu nav sniegusi arī Represēto biedrība. Uz jautājumu, vai cilvēks ir politiski represēts, ja viņam nošauj tēvu, ja māti un vecomāti ieliek cietumā, atņem māju, kuru tā arī neatguva, Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis atbild: “It kā ir, jā”.
Bet viņu atzinums ir negatīvs.
“Jā, it kā ir. Bet tur iznāca tā pēc tiem visiem likumiem, vadoties pēc likuma paragrāfa, likuma burta, ka nu – nepienākas!” saka Kaļķis.
To, ka likuma burts tiek traktēts dažādi, atzīst advokāts Oskars Ramiņš. Viņš bija aizstāvis cietušajam, kurš gatavoja un izplatīja pretpadomju skrejlapas. represētā statuss līdz pēdējam tika atteikts.
“Diemžēl pat ar tiesas spriedumu iegūstot šo faktu, ka pret manu klientu ir vērstas politiskās represijas, iestādes vērtējumā ar to bija par maz, jo vajadzēja vēl tādu formālu juridisku soli – konstatēt reabilitāciju. Līdz ar ko mēs bijām spiesti atkārtoti iet uz tiesu, un tikai pēc tam mēs dabūjām pozitīvu rezultātu,” saka Ramiņš.
Taisnības uzvaru tas ievilcināja vēl uz 2 gadiem.
Var secināt, ka daudzi, kam statuss, iespējams, pienāktos, nemaz nevar atļauties advokātu, un vienkārši nolaiž rokas jau pie pirmā atteikuma.
Vijas Rožukalnes ģimene turpina cīnīties. Viņas vecāki izcieta sodu politieslodzīto nometnē Kazahstānā un arī, kad atbrīvoja, Latvijā atgriezties bija aizliegts.
“Viņi tur apprecējās un piedzimu es. Un viņiem bija noteikts liegums izbraukt līdz 1960.gadam un bija arī jāiet atzīmēties milicijā regulāri. Un es šo faktu ļoti labi zināju, un ļoti labi arī jau kā bērns zināju, kad pirmoreiz mēs uz Latviju varējām atbraukt. Un es šo savu dzimteni ieraudzīju tikai 4 gadu vecumā – 1960.gadā,” saka Rožukalne.
Lai tiktu pie represētā statusa, viņai prasīts neiespējamais - pierādīt, kad tieši padomju vara vecākus noņēma no speciālās uzskaites. Pēc vairāk nekā 4 gadu tiesāšanās beidzot nākusi uzvara. Tiesa atzinusi, ka Vija Rožukalne bija izdarījusi visu no viņas atkarīgo.
“Viņa bija iesniegusi visus viņas rīcībā esošos pierādījumus, kā arī norādījusi uz tēva atrašanos izsūtījumā līdz 1959.gadam, savukārt Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde neizpildīja tās pienākumu par administratīvās lietas apstākļu noskaidrošanu, kas bija izpildāms vienkāršā veidā, vēršoties ar pieprasījumu Augstākajā tiesā,” teikts Administratīvās apgabaltiesas spriedumā.
Tāpēc represētā statuss pienāktos jau no iesnieguma saņemšanas brīža. Bet pārvalde tik un tā Rožukalnes lietā vēl to turpina apstrīdēt.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārstāvis Ģirts Pommers saka: “Mēs nepiekrītam vairākiem tiesas spriedumiem, vairākiem tiesas secinājumiem. Neko vairāk es jums nevaru minēt, jo tas skar šīs te personas datu aizsardzību. Bet otra lieta – mēs neredzam iespēju, kā var tikt izmantoti šie te piešķirtie atvieglojumi ar atpakaļejošu datumu.”
Advokāti tikmēr aicina grozīt attiecīgo likumu burtu tā, lai tas nav pretrunā ar pašu likuma garu – lai nesanāk tā, ka konkrētais cilvēks bija represēts, bet statusu nesaņem.
Bet pašā represēto biedrībā bargi sijā pretendentus. Valdes locekle un sekretāre Dagnija Liepiņa, kur pati dzimusi represētiem vecākiem, ir pret izmaiņām, kas paplašinātu represēto loku.
“Tagad 28 gadi ir pagājuši, un tagad nu kāds vēl briesmīgi cīnās! Ja viņam pienākas – lūdzu! Mēs dodam katram otrajam. Bet katrs otrais nāk tāpēc, ka ir kaut kādas privilēģijas tomēr mums. Tagad attapušies visi tie. Man tak zvana bieži šeit – man tuvojas pensijas vecums, es izdomāju, man tēvs bija. Nupat viena lieta, tikko svaiga - mani vecāki bija represēti, lūdzu, piešķiriet man represētā statusu! Nupat rakstījām atzinumu. Es parasti atbildu tādiem – tas nav barona tituls. To nevar mantot! Īstie represētie bija mūsu vecāki,” saka Liepiņa.
Represēto biedrībai gan ir tikai padomdevēja tiesības statusa piešķiršanā.
Likuma grozījumi ir parlamenta ziņā. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Inese Laizāne (NA) gan likumos problēmu nesaskata. Bet atzīst - represēto statusa noteikšanā “nav skaidra dokumentācija un kritēriji”.
Viņasprāt, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei ir nevis jāiet uz tiesu un jāvairo birokrātija, bet lietas jāizskata “individualizēti un ar cilvēciskāku pieeju”, un represēto biedrībai vajadzētu būt pirmajai, kas to veicina.
