“Tas ir tāds cilvēcīgums, neviltotība! Faktiski tas tā izstaro un ļauj izveidot tādas ļoti simpatizējošas attiecības ar ļoti daudziem cilvēkiem. Tas patiešām ir tas, kas atspoguļo. Tā ir tāda kvintesence viņa vēlmei kļūt par visas tautas prezidentu,” par prezidenta termiņa pirmajiem soļiem norādīja Latvijas Universitātes politologs Jānis Ikstens.
Politisko notikumu komentētājs no žurnāla “Ir” Aivars Ozoliņš norādīja, ka “mēs dzīvojam varbūt ne pašā interesantākajā laikā – tā ir tāda oligarhu laikmeta novakare, un attiecīgi arī prezidents nebija varbūt visizteiksmīgākais un spožākais”.
Iespējams, ka prezidentam, kurš nāca no Zaļo un Zemnieku savienības, kurai slepenās oligarhu sarunās prezidentūra bija teju jau īpašumā iedalīta, tas nebija viegls mantojums un nepalīdzēja Vējonim būt par dzinējspēku, kas Latviju ceļ ārā no ielaistās nevienlīdzības problēmas un panāk nozīmīgās reformas pašvaldībās, veselībā un izglītībā.
Varbūt būtu citādi, ja prezidentu jau pirmajā gadā nepiemeklētu smaga slimība, kuras dēļ bija jāpārcieš sirds operācija.
“Pēc tam jau mēs redzējām krietni rāmāku un, varētu teikt, ierastāku Valsts prezidentu, kurš neapšaubāmi veica visas tās funkcijas, kas ir Satversmē atvēlētas un visnotaļ pārstāvēja valsti, bet tā vairs nebija tā iepriekšējā aktivitāte, un es domāju, ka arī tas mērķis par tautas prezidentu – viņš krietni, krietni pabalēja,” sacīja Ikstens.
Bet tiek minēti arī vairāki nozīmīgi prezidenta Vējoņa lēmumi, kuru īsto svaru varēs novērtēt tikai ar laiku. Viens no tiem – spēja nepieļaut politisku krīzi pēc Saeimas vēlēšanām. It īpaši pēc tam, kad pirmajam prezidenta nosauktajam premjera kandidātam Jānim Bordānam (Jaunā konservatīvā partija) valdību izveidot neizdevās. Un bija gaidāms, ka nespēs arī otrs sāncensis - Aldis Gobzems (“KPV LV”). Tomēr prezidents Gobzemu nominēja.
Kaut arī valdības tapšana beigās izvērtās par ilgāko visā pēckara Latvijas vēsturē, tomēr pieredzējuši politikas vērotāji spriež, ka to var uzskatīt par spožāko Vējoņa iekšpolitisko uznācienu.
“Svarīgākais politikā vienmēr ir rezultāts un – jo vairāk laika paiet, jo mēs redzam, ar šo lēmumu Vējonis, iespējams, novērsa pirmstermiņa vēlēšanas, kuru iznākums būtu daudz, daudz sliktāks nekā pašreizējā Saeimā un, pats galvenais, – Vējonis pielika punktu 15 gadus ilgušajam projektam ““Saskaņa” Latvijas valdībā”. Viss. Viņi nebūs valdībā,” uzsvēra Ozoliņš.
Starp atmiņām, kas paliks par Vējoņa prezidentūru, laikam gan būs arī neveiklie brīži, ko dažkārt mēdza sagādāt angļu valoda un arī publiskas uzstāšanās, bet citkārt tika arī uzslavas. Piemēram – savas prezidentūras un Latvijas lielākajos svētkos - valsts simtgadē.
“Prezidents bija malacis šoreiz. Man patika viņa runa – viņa bija īsa, konkrēta. Viņš atnāca un to pirmo frāzi pateica tādā diezgan sasteigtā valodā. Es domāju – nu kas tad te nu notiks? Bet tad – klausītāji sāka vētraini aplaudēt un prezidents arī nu tā kā nomierinājās un saprata – nu tie ir savējie!” prezidenta svētku uzrunu vērtēja Baltijas sociālo zinātņu institūta vadītāja Brigita Zepa.
Prezidentūra – tas nenoliedzami ir arī stāsts par katras personības spēju nest savu amatu.
“Daži spēj. Vaira Vīķe-Freiberga ļoti spoži to spēja. Citi nespēj. Andris Bērziņš vai Raimonds Vējonis ir citāda tipa cilvēki – to jau grūti pārmest cilvēkam tieši.. Var jau, protams, pārmest Saeimai – kāpēc tādus izvēlējās? Bet tas jau ir cits stāsts…” rezumēja Ozoliņš.
KONTEKSTS:
Pirmajā mēnesī pēc 13. Saeimas vēlēšanām jaunievēlētās partijas sāka sarunas par valdības veidošanu, taču nespēja vienoties. Līdz ar parlamenta jaunā sasaukuma sanākšanu valdības veidošanā iesaistījās arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis, premjera amatam nominējot JKP līderi Jāni Bordānu un vēlāk "KPV LV" līderi Aldi Gobzemu. Katram no viņiem tika dots divu nedēļu laiks valdības aprišu izveidei, taču šie mēģinājumi cieta neveiksmi. Decembra vidū iniciatīvu valdības veidošanā uzņēmās "Jaunās Vienotības" politiķis Krišjānis Kariņš. Turpinoties partiju sarunām par koalīciju, prezidents Kariņu premjerministra amatam nominēja 7. janvārī. 23. janvārī Saeima apstirināja viņa vadīto valdību.
Vējoņa pilnvaras beidzas 8. jūlijā, un viņš nolēma nekandidēt uz otro pilnvaru termiņu. 29. maijā par nākamo prezidentu ievēlēts Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits.
