Pēteris Locs Rēzeknē vairāku desmitu gadu garumā vadīja sabiedriskā un kultūras darbinieka Vladislava Loča vārdā nosaukto Latgaliešu rakstniecības muzeju, apkopoja tajā nozīmīgus literāros darbus latgaliešu valodā, sarakstes un citas vēsturiskas liecības. Viņam piederēja arī vairāki īpašumi, kurus tagad varētu mantot četri radinieki. Kamēr trīs brālēni un par krājuma saglabāšanu atbildīgais fonds kārtoja dokumentāciju, mantojumu saņēma cits radinieks.
Vladislava Loča fonda valdes loceklis Harijs Bernāns stāsta: “Ir ceturtais radinieks, kas īstenībā pat nebija Pētera bērēs, un viņš tā nedaudz aiz muguras gan fondam, gan arī pārējai radinieku daļai bija pieteicies steidzamības kārtā, ko arī likums ļauj darīt, uz to mantojumu, un, cik mēs saprotam, pieteicies ar tādu noteikumu, ka viņš ir paziņojis notāram, ka viņš ir vienīgais radinieks.”
Uzskatot, ka notāram sniegtas nepatiesas ziņas, radinieki vērsās Valsts policijā ar iesniegumu, lai tiktu uzsākts kriminālprocess.
Ar pārrunām iesaistītajām pusēm neveicas, arī Latgales reģionālajai televīzijai konkrētā radinieka pilnvaroto personu Valdi Kravali neizdodas sazvanīt, ir saglabājies aptuveni mēnesi vecs sarunas ieraksts:
“– Jūs varat apstiprināt, ka, piemēram, nepārdosiet šīs telpas?
– Es neesmu īpašnieks, es esmu pilnvarotā persona. [..] Tur daļa vērtību ir no maniem laukiem, pirmkārt, tas, ko es esmu mantojis. Mani arī interesēja šo to pašu paskatīties no oriģināliem, kas ir palicis no dzimtas.”
Tomēr, lai arī tolaik minētas arī ieceres attīstīt muzeju, nesen fonds saņēmis vēstuli ar mudinājumu mainīt juridisko adresi, kā arī atbrīvot īpašumu no tam piederošām mantām.
Fonda valdes loceklis Harijs Bernāns norāda: “Galvenā tā problēma ir, ka diemžēl Pēteris Locs nepaspēja juridiski sakārtot tās ilgtspējas lietas testamenta veidā. Un neviens jau parasti to negaida. Mēs no fonda puses rosinājām paskatīties uz to, tas bija identificēts kā viens no riskiem. Bet Pēteris teica, ka “Nē, viss būs labi!”. Nav viņam nekādu radiņu, kas gribētu kaut ko.”
Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs Jānis Skrastiņš, komentējot situāciju, uzsver: “Saprātīgākais ceļš ir sēsties pie apaļā galda, rast kompromisu un kopīgi domāt, tad arī dalīt mantojumu, protams, ja šo kultūrvēsturisko mantojumu vispār var dalīt. Bet nu, tad ir tiesvedība, kas ilgs noteikti gadiem.”
Vidēji gada laikā Latvijā uzsāktas aptuveni 12 000 mantojuma lietas, par strīdiem statistika nav apkopota, tomēr notāri uzsver, ka nereti dažu tūkstošu eiro vai pāris hektāru dēļ izjukušas pat spēcīgas dzimtas. Šobrīd Pētera Loča brālēni kopā ar fondu apstrīd mantojuma piešķiršanu vienam radiniekam un ir iesnieguši tiesā prasību par īslaicīgu aizsardzību, lai muzeja telpas nevarētu pārdot un muzeja vērtības izlikt uz ielas.
