Darbinieku aizplūšanas dēļ Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests izsludinājis ārkārtas medicīnisko situāciju dienesta Rīgas reģionālajā centrā. – Tā šī gada 9. novembrī vēstīja ziņu virsraksti. Ārkārtas situācijas izsludināšanas iemesls – darbinieku trūkums.
Rafaels Ciekurs ir Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Rīgas reģionālā centra vienas no brigādēm vadītājs. Tikšanās ar Latvijas Radio korespondentu notiek Rafaela darba vietā - Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigāžu atbalsta punktā Kauguri, darba ''birojs'' - dzeltenais busiņš ar zilajām bākugunīm, kurā ikdienas vidēji viņš palīdz desmit cilvēkiem.
Rafaels Ciekurs dienestu pamest nevēlas, jo saka, ka šis darbs ir viņa sirdslieta jau trešajā paaudzē. Neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā viņš strādā jau kopš 2012. gada. Sāka kā sanitārs, tad kā brigādes otrā ārstniecības persona, un šobrīd viņš jau kādu laiku ir brigādes vadītājs. Kāda ir ikdiena darbā, kuru tik aktīvi pameta viņa kolēģi?
"Cilvēks ziņu virsrakstos"
Jau sesto gadu Latvijas Radio Ziņu dienests decembrī atskatās uz aizvadīto gadu ar īpašu ierakstu sēriju - "Cilvēks ziņu virsrakstos". Tie ir stāsti par cilvēkiem, kas nu jau aizejošā gada laikā paši iekļuvuši ziņu virsrakstos vai stāvējuši aiz notikumiem, kas piesaistīja uzmanību.
Viņa rekords ir 25 izsaukumi Ķengaragā, pat īsākas dežūras laikā, un par tādām dienām mediķis saka - tā ir problēma, jo tādā intensitātē visus gadījumus nevar apkalpot vienādā kvalitātē.
Vaicāts, kā viņš atceras 9. novembra paziņojumu par ārkārtas situācijas izsludināšanu dienesta Rīgas reģionālajā centrā, Rafaels saka:
''Kolēģiem tas nebija pārsteigums. Kolēģi pat nedaudz iesmēja, jo tas stāvoklis bija jāizsludina, kā arī Cipules kundze minēja, jau krietni ātrāk, bet vienkārši mēs par to skaļi sākām runāt. Nevajag dzīvot utopijā, ka viss ir labi, mīļā miera labad [neko neteikt]. Nu, protams, es saprotu Cipules kundzi, kurai noteikti bija ļoti grūti iziet ēterā ar tādu paziņojumu. [Tādā ziņā], ka tas varētu atspēlēties uz viņu kā vadītāju, bet to iepriekšējie vadītāji nebija izdarījuši.''
Lai arī ārkārtas situācijas iemesls ir darbinieku trūkums dienestā, Rafaels norāda, ka, viņaprāt, tas lielā mērā ir saistīts ar darbinieku atalgojumu un milzīgo darba slodzi. Šo darba slodzi rada arī pacientu neizpratne par to, kas ir Neatliekamā medicīniskās palīdzības dienesta uzdevumi. Rafaels skaidro:
''Īstenībā mēs varam atteikt palīdzību hronisko saslimšanu gadījumos. Mēs neesam to mācījušies. Tas ir tas pats, kā jūs ietu pie kardiologa prasīt par ginekoloģiska tipa saslimšanām. Tās ir divas dažādas sfēras, un mūsu sfēra ir tieši neatliekamā palīdzība. Tas arī ir milzīgs kopums, ko mēs sevī ietveram, bet nevajadzētu mūsu plašo zināšanu loku izmantot ļaunprātīgi.''
Par darbu saņemto atalgojumu Rafaels Ciekurs apzināti nesauc par darba algu. Viņš to sauc par pabalstu:
''Par vienu slodzi uz papīra es saņemu 738 [eiro]. Man ir augstākā kategorija, man ir stāžs, esmu sertificēts ārsta palīgs, kas vada ikdienā brigādi. Uz rokas par vienu slodzi saņemu aptuveni 490 eiro.
- Par 160 stundām? - Jā, ja es nāku uz darbu 160 stundas. Protams, man ir nedaudz vairāk, jo man ir nakts stundu piemaksas, riska piemaksas. Bet tas ir kaitīgais darbs, par ko man maksā vairāk. Bet par savu slodzi - valsts mani novērtē, ka par manu darbu tai ir jāsamaksā 738 eiro.''
Tomēr viņš atzīst - lai arī darba slodze un atalgojums par to ir neadekvāts, ir atsevišķas lietas, kas nenoliedzami dienestā kļuvušas labākas:
''Un jāsaka, ka es dienestā esmu pie daudzām varas maiņām padzīvojis. Es strādāju Armanda Ploriņa laikā, es strādāju dakteres Villeres laikā, un es strādāju arī Cipules laikā. Un tajā laikā, kad notika šī Ploriņa varas maiņa, tā arī bija milzīga cīņa – tajā brīdī, kad pa vienam braukājām sagrabējušās mašīnās, mums ampulas sala, nebija apkures un visa pārējā. Tad, kad nāk mums jaunie kolēģi un šausminās, es saku: „Ui, mīļie!”, mums bija tādas mašīnas, ka mēs redzējām apakšā asfaltu. Tas bija milzīgs murgs, kad trijos naktī Duntes ielā mehāniķiem jāpierāda, jāieskaidro, ka ar to veco, balto mašīnu, kuru viņi mums kā maiņas mašīnu dod, ar to nav iespējams strādāt, tai lietus tek iekšā un tamlīdzīgi. Protams, ja mēs salīdzinām materiāltehnisko nodrošinājumu mašīnās, kāds bija toreiz un tagad, tā ir kā diena un nakts.''
Rafaels Ciekurs dienesta krīzes iemeslu - darbinieku aizplūšanu no tā - ļoti cieši saista tieši ar zemo atalgojumu un lielo darba slodzi. Viņš pats par sevi saka, ka viņa sapnis ir strādāt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā vienu pilnu slodzi – 160 stundas mēnesī, apkalpojot patiesi neatliekamus gadījumus, par to saņemot 2000 eiro. Tad viņš būtu apmierināts, nekur citur nestrādātu un varētu iespējami daudz koncentrēties uz šo atbildīgo darbu. Tomēr pats viņš saprot – ja tas vispār iespējams, tad līdz tam vēl ļoti garš ceļš ejams.
