ĪSUMĀ:
- Nedzirdīgo vecāku bērni latviešu zīmju valodu iemācās agrā bērnībā;
- Bērniem jātulko nesaprotamas lietas;
- Mazie tulki saviem nedzirdīgajiem visu nestāsta;
- Jau pieauguši nedzirdīgo vecāku bērni uzskata, ka ir situācijas, kurās bērniem nav jābūt par tulkiem;
Kā pirmo iemācās latviešu zīmju valodu
Brigita Lazda kā pirmo valodu iemācījās nevis latviešu valodu, bet gan latviešu zīmju valodu. Viņa stāsta, ka vienmēr bijusi kā tilts starp dzirdīgo un nedzirdīgo pasauli un, būdama nedzirdīgo bērns, pārsvarā atradusies nedzirdīgo vidē. "Gāju bērnudārzā tāpat kā visi bērni. Neviens jau nevarēja izkontrolēt to runu, vai tu runā pareizi gramatiski vai nepareizi. Skolas laikā reizēm bija grūti, jo bija jācīnās par savu vietu. Es ļoti negribēju atpalikt no citiem klasesbiedriem, jo bieži nācās pierādīt to, ka tu neatšķiries. Atklāti jāsaka: jā, man bija reizēm kauns no saviem vecākiem. Kauns nevis tāpēc, ka mani vecāki ir nedzirdīgi, bet es neērti jutos klases biedru priekšā. Sāpīgākais bija tas, ja tevi stundās kaut kur izsauca atbildēt, ja tu kaut ko pārteicies, tad vienmēr nāca pārmetumi – „Ā, tu jau kurlo bērns, tu jau nemāki runāt, tāpēc tev tā ir”. Neviens nezināja to, kā es tajā brīdī jutos, jo patiesībā ar šo sāpi, ar šiem negatīvajiem pārmetumiem tev ir jādzīvo visa dzīve,” teica Brigita.
Vecāku komunikāciju ar citiem cilvēkiem tulkot sanācis ļoti bieži. Brigita atceras, ka kādreiz namu pārvaldē vajadzējis dabūt izziņu "22-Ž", un viņa, būdama astoņus gadus veca, gājusi līdzi mātei un mēģinājusi tulkot no zīmju valodas uz sarunvalodu. "Kādreiz tas viss notika caur lodziņu. Kad tu esi mazāks par to logu, tev bezmaz vai ir jālēkā, lai tevi redz. Un tad es saku: „Mamma teica, ka vajag izziņu 22-Ž”. Es tagad saprotu to, ka ir ļoti grūti tulkot, ja tu neesi lietas kursā par konkrēto tematu. Tāpat bija ļoti bieži jābrauc tēvam līdzi uz autoservisu. Iedomājaties – bērnam desmit gadi, ar tēvu aizbraucam uz remontdarbnīcu, un viņš saka, ka viņam ir saplīsis motors, un viņš stāsta, bet es nevaru iztulkot, jo es nesaprotu no mašīnas detaļām neko. Viņš man saka – vajag sveces apmainīt. Es uz viņu skatos un brīnos – kāda svece? Nu labi, ja man liek, tad es saku. „Viņam vajag sveces samainīt!” Skaidrs!" atminas Brigita.
Bērni nereti cenšas vecākus pasargāt no negatīvas un nepatīkamas informācijas, piemēram, neiztulkojot ārsta sacīto par kādu slimību vai arī to stipri izmainot.
Tulkošana Brigitai atņēmusi daļu bērnības. "Pilnīgi bija tā, ka nosēdināja pie televizora un bija jātulko filmas, seriāli. Tev kā bērnam gribas kaut kur aizmukt, ir savas darīšanas. Bet tev arī tā apziņa, ka tev ir jātulko. Es arī šobrīd ļoti daudziem nedzirdīgiem vecākiem saku, ka nedrīkst bērnus izmantot kā tulkus. Jo būs situācijas, kur bērns neizstāstīs visu, būs situācijas, kurās bērns jutīsies neērti. Vecākiem ir labi, ka bērns ir blakus, neviens jau nepajautās, kā tas bērns jūtas," norādīja Brigita. Tomēr vēl šodien viņa no zīmju valodas nav novērsusies. Brigita Lazda ir Latvijas Nedzirdīgo savienības viceprezidente kultūras jomā un surdotulce Latvijas Televīzijā.
Mazie tulki saviem nedzirdīgajiem vecākiem visu nestāsta
Laura Zeltiņa augusi ģimenē, kurā mamma, brālēni, māsīcas, mammas māsas ir nedzirdīgi, bet tēvs ir vājdzirdīgs. Viņa un māsa ir vienīgās no visas ģimenes, kuras ir dzirdīgas. Laura sevi sauc par koda bērnu. No angļu valodas tas ir saīsinājums - nedzirdīgu vecāku dzirdīgiem bērniem.
"Mēs bijām ģimenes mazie tulki. Varbūt mums ar māsu paveicās, ka mēs bijām divas. Mēs varējām dalīt šo pienākumu. No vienas puses, es uzskatu, ka tas ir diezgan pozitīvi, jo, jau mazas būdamas, mēs zinājām visu, kas notiek. Protams, nedaudz paaugoties, mēs vairāk sākām kaut ko saprast. Mums kā jau visiem bērniem ir slinkums un neko negribas darīt, bet, atceroties bērnību, es neatceros to kā tādu smagu slogu," atzīst Laura.
Arī viņa atklāj, ka vecākiem visu nestāstīja. "Mēs noklusējām tad, kad mums bija jāiet uz skolu tulkot to, ko mēs esam sadarījušas. Mana mamma ļoti labi lasa no lūpām, un viņa vienmēr sekoja līdzi, un tur bija ļoti grūti kaut ko samelot. Mamma ir ļoti smagi slimojusi vairākus gadus, un, kad mēs ar māsu bijām mazas, tas bija grūti, jo bija jābrauc uz Gaiļezeru un jātulko. Viņa mēģināja daudz ko paturēt sev un daudz mūs tajā nevilka iekšā. Tikai tad, kad mēs paaugāmies, tad varbūt. Noklusēt... mēs tikai noklusējām, ka pašas esam kādas lietas sastrādājušas, lai mēs nedabūtu," stāsta Laura.
Lai arī Laura Zeltiņa savu bērnību atceras kā jauku, tomēr to, ka reizēm kaut kas bijis jāziedo, viņa nenoliedz. "Es atceros, ka man vajadzēja braukt krustmātei tulkot suņa operāciju. Man bija treniņš pašai pēc divām stundām. Tā operācija tik ilgi vilkās, man bija svarīgi aizbraukt uz savu treniņu. Es stāvu un mīņājos, man žēl to suni, un krustmāte asarās, bet es domāju par savu treniņu. Jo nu tā nav tava dzīve. Tava dzīve ir cita dzīve, bet tu esi spiests dzīvot arī to otru dzīvi," atzīst Laura.
Laura gan saprot, kādēļ vecāki nereti tulkošanu uztic nevis valsts nodrošinātajiem tulkiem, bet tā vietā nodarbina savus bērnus. "Viņi izvēlas savu ģimeni, savus bērnus, tādēļ, ka viņi baidās, ka šī informācija tiks izpausta, jo nedzirdīgo sabiedrība ir ļoti šaurs loks. Tas, kurš dzīvo Liepājā, ļoti labi pazīst to, kurš dzīvo Rīgā. Mēs pazīstam viens otru, un viņiem vienmēr ir tās bailes, ka tulks izstāstīs kādam, citi uzzinās, un tāpēc arī bieži vien viņi izvēlas šīs lietas paturēt ģimenē," saka Laura.
Tomēr, viņasprāt, tas nav attaisnojums. "Es uzskatu, tas, ka es tulkoju, ir daudz ko devis man dzīvē, jo es ļoti daudz zinu par dažādām jomām. Atceros to sajūtu, kad mēs augām - mums nav jāzina viss, ko dara vecāki. Par naudas lietām, vai viņiem ir nauda, ko samaksāt skolotājai par ekskursiju. Tās ir tās lietas, kas viņiem pašiem ir jānokārto. Mums arī kā bērniem bieži ir kauns par to, ko dara mūsu vecāki - aiziet poliklīnikā pa priekšu rindai un saka „man nav laika”. Bērns, ielikts tulka pozīcijā, iziet cauri tam kaunam. Viņam iekšā ieaug kauna sajūta par to, ka viņam ir jāiet un jāsaka. Tam mazajam cilvēkam ir jābūt vidutājam starp divām pasaulēm," norāda Laura.
Laura Zeltiņa tāpat kā Brigita Lazda arī profesionālās gaitas saistījusi ar nedzirdīgo pasauli. Arī viņa strādā Latvijas Televīzijā par surdotulku, bet Rīgas Raiņa 8. vakara maiņu vidusskolā māca zīmju valodu dzirdīgiem bērniem.
Ir situācijas, kurās bērniem nav jābūt par tulkiem
Arī Anželikas Bruzes dzimtā valoda ir latviešu zīmju valoda. Bērnībā viņai bijusi sajūta, ka ir piederīga nedzirdīgo sabiedrībai, jo vecāki ņēma viņu līdzi uz nedzirdīgajiem veltītajiem pasākumiem. Anželikas vecāki ļoti daudz izmantoja viņas tulkošanas pakalpojumus. Vecāki to pat uzskatīja par Anželikas pienākumu. "Visu savu apzināto mūžu esmu skaidri pildījusi zīmju valodas tulka funkciju ģimenē, jo mani vecāki uzskatīja, ka tas ir mans pienākums, veikt šādu palīdzības aktu," saka Anželika.
Viņa atminas gadījumus, kad vecāki uz Anželiku izdarījuši tādu kā emocionālu spiedienu. "Mamma bieži gribēja skatīties televizoru, tulkot. Man ļoti gribējās iet ārā, pagalmā spēlēties ar citiem bērniem, bet es biju spiesta sēdēt pie televizora priekšā un tulkot zīmju valodā. Ja es neklausīju, mamma bija dusmīga un teica – jā, tu necieni nedzirdīgus cilvēkus. Tev nav žēl, ka es esmu nedzirdīga," tā Anželika.
Anželika ikdienā strādā Saeimā un nodarbojas ar sociāliem jautājumiem, tādēļ arī tagad viņa ikdienā izmanto zīmju valodu. Arī mājās viņa izmanto zīmju valodu, jo, gluži kā vecāki, arī Anželikas meita ir nedzirdīga.
Savukārt Rota Gulbe ģimenē pildījusi divas lomas - ģimenes bērna un tulka lomu. Jau no piecu gadu vecuma Rota ar vecākiem gāja uz namu pārvaldi, kur pildīja starpnieka lomu. Šādi gājieni viņai nav patikuši, jo pēc bērnudārza gribējies iet uz mājām, bet nācies vēl kaut ko darīt. Viņasprāt, kad viss ir labi, vecāki tiek galā paši, bet, tiklīdz ir nesaprašanās un domstarpības, tā tiek iesaistīti bērni. Par savu bērnības pieredzi, tulkojot vecāku dzīves, Rota cenšas ikdienā nerunāt. Tomēr līdz galam šo bērnības pieredzi viņa mammai vēl nav piedevusi.
"Vēl citreiz ir kāda sāpe pret mammu par situāciju, kas bija toreiz. Nevis par vienu, bet par vairākām situācijām. Es varbūt vairāk tagad uztrauktos nevis par sevi, ar mani viss ir kārtībā, man ar mammu viss ir kārtībā. Bet es ļoti jūtu līdzi tiem bērniem, kuri turpina tikt ierauti iekšā tajās grūtajās situācijās. Tad pieaugušais ir kurš šajā ģimenē? Tas bērns nepilngadīgais vai vecāki?" vaicā Rota.
Viņa no bērnības laikiem atminas vienu situāciju, kurā kā bērnam noteikti nav bijis jābūt kā tulkam. "Man ir bijusi viena tāda nepatīkama situācija. Ejot līdzi, nu labi, es teikšu – pie ginekologa, kas ir ļoti svarīgs un delikāts jautājums. Mēs iegājām kabinetā, un tur bija vīrietis dakteris. Un man vajadzēja stāstīt, ka tur mammai šā vai tā. Principā es jutos izmantota ne tikai kā tulks… Vispār nedzirdīgo zīmju valodā visas sarunas ir tiešas. Ja mēs citreiz caur puķītēm izsakāmies maigi – „darījām to, darījām šo”… Bet viņa runā tieši – visus orgānus, visas darbības, kas notiek ar organismu. Valoda notiek ļoti tieši. Tu ne tikai iztulko, bet tu vēl to mentalitāti maini, kā pareizi pateikt, izteikties. Tā ir papildu slodze, kā to pateikt, lai tas saprot, lai tev nebūtu kauns par vecākiem. Kauns par vecākiem arī iet pastāvīgi pa dzīvi, un tas ir papildu stress," stāsta Rota.
Tagad viņa ir iemācījusies mammai pateikt „Nē”. "Ja mēs ejam kaut kur, ko tiešām vajag, riktīgas darīšanas, lietišķas lietas. Es saprotu - to vajag, un es eju. Bet, ja viņa tikai papļāpāt grib, tad es saku nē, jo tas no manis prasīs ļoti daudz. Tu jau negribi nodarīt saviem vecākiem pāri. Viņi jau prasa palīdzību. Pateikt nē, tad tu esi sliktais bērns saviem vecākiem. Kur ir palīdzība un kur ir netieša izmantošana...," tā Rota.
Visas Latvijas Radio sarunu biedres norāda uz to, ka strādāt par ausīm nedzirdīgu vecāku ģimenē ir apgrūtinoši un tas nereti ietekmē vai pat atņem bērnību. Kāda to izjūt vairāk vai mazāk, bet visas kā viena atzīst – vecākiem savi bērni par tulkiem nebūtu jāizmanto. Bērnam ir bērnība ar savām problēmām, bet likt viņam izdzīvot divas dzīves nav pareizi. Šobrīd nedzirdīgai personai valsts apmaksā 120 stundas tulka laika gadā. Lai arī tas ir maz, Labklājības ministrijā norāda, ka arī šo laiku nereti personas pilnā apjomā neizmanto. Tas liek uzdot jautājumu, vai nedzirdīgie vecāki savus bērnus izmanto tikai tādēļ, ka nav citu iespēju? Varbūt tā vienkārši ir ērtāk... vecākiem.
