„Nu jā, redziet, te ir mūsu, tā teikt, bakteriālais arsenāls. Cimdiņi rokā un strādājam!” - cilājot vairākas pudeles ar ķīmiskiem šķidrumiem un miglotāju, stāsta Rakstniecības un mūzikas muzeja galvenā krājuma glabātāja Anna Egliena. Rakstniecības un mūzikas muzejs ir viens no trijiem muzejiem, kura krājumi cieta Rīgas pils ugunsgrēka laikā. Lai arī tieši liesmas tos neskāra, postu daļai mākslas vērtību un telpām nodarīja ūdens. Pagājušas sešas nedēļas kopš liktenīgās nakts, tomēr virs muzeju telpām pagaidu jumts aizvien nav uzlikts.
„Tas, ko es absolūti nesaprotu, ir tas, kā sešas nedēļas pēc ugunsgrēka var nebūt pagaidu jumta virs muzejiem un ka sešas nedēļas var stāvēt būvgruži ar ūdens lāmām virs muzejiem,” sašutusi ir Egliena.
Pašlaik ir uzbūvēts pagaidu jumts virs Baltās zāles, tomēr no pils Kastellas daļas ceturtajā stāvā, kur glabājās Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumi, aizvien redzamas debesis. Pašlaik pils Kastellas daļas pagalmā novietoti vairāki sastatņu stabi, tomēr tikai šodien būvnieku pilnsabiedrība "SBRE" saņēmusi atļauju uzsākt sastatņu izbūvi, lai uzsāktu šīs pils daļas pagaida jumta uzstādīšanu, ziņo pārstāve Mārīte Straume. Viņa skaidro iemeslus, kādēļ pagaidu jumta uzlikšana kavējas:
„Bija pirms tam vienošanās, kad pasūtītāji, apdrošinātāji uzstāja, ka bez ekspertu klātbūtnes neviens nevar darbus veikt šajā zonā. Bija atsevišķa vienošanās, kādā viedā tika iesniegti darba plāni un tiek izsniegtas atļaujas šajā zonā veikt darbus, jo tiek iznesti arī visi gruveši un izdeguļi. Un pēc šādas secības mēs tikai drīkstējām sākt strādāt gan Svētku zāles zonā, gan arī Kastellas daļā.”
Straume norāda, ka pagaidu jumts virs Kastellas daļas varētu būt pabeigts nedēļas laikā. Kamēr pagaidu jumts tikai top, pilī aizvien noris eksponātu un telpu saglabāšanas darbi. Rakstniecības un mūzikas muzejs atrodas otrajā stāvā, tā telpas īsi pirms ugunsgrēka bija izremontētas, tomēr pašlaik skats tajās ir drūms. No grīdām noņemts linolejs, nolupušas sienas un griesti, kā arī gaisā jūtama smaržu buķete - mitrums, degums un ķīmiskie līdzekļi, kurus izmanto, lai nepieļautu pelējuma rašanos. Muzeja pārstāve Anna Egliena uzteic savu darbinieku ieguldījumu ūdens seku likvidēšanā:
„Es esmu gatava ļoti zemu saviem darbiniekiem paklanīties šeit krātuvē, jo nav bijusi situācija, kad kāds teiktu, kāpēc man tas jādara vai to es nedarīšu. Gluži otrādi, visi ir pārģērbušies kaut kādās darba drēbēs un sākuma stadijā bija slapji no galvas līdz kājām, vai arī kasot un skrāpējot sienas, apbiruši un netīri utt.”
Pils ugunsgrēka laikā no ūdens visvairāk cieta Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Pašlaik visi eksponāti no pielietajām zonām ir izvākti. Tomēr, kamēr nav pagaidu jumta, nekādus pasākumus telpu atjaunošanai vai glābšanai nav nozīmes veikt, atzīst muzeja direktors Arnis Radiņš. Viņš norāda, ka pirms muzeja vajadzībām vispirms jādomā par pašu ēku.
„Jumts ir pirmā nepieciešamība. Neatkarīgi no mums, neatkarīgi ne no kā, tā ir ēka, kuras mūri un konstrukcijas uzņem mitrumu un pārvēršas par pilsdrupām. Ir bijuši Latvijā gadījumi, kad nodeg jumts un tas ir īss laiks, lai tas būtu neatgriezeniski. Šeit tā ir pirmās nepieciešamības lieta,” uzsver Radiņš.
Galējas nepieciešamības gadījumā muzejs ir gatavs izvākties no Rīgas pils telpām, tomēr lēmumu pieņemt par to ir ļoti grūti. „Zināmā mērā tas, kas te ir noticis, ir arī personīga traģēdija man. Es te 30 gadus strādāju un lielā mērā tas, kas te ir uzbūvēts, bija uzbūvēts, ir personīgi, tas nav abstrakti. Es zinu, kad tā vitrīna nolikta, ar kādām grūtībām tas viss radīts. Tas ir emocionāli un subjektīvi,” saka Radiņš.
Tuvāko dienu laikā gaidāms ekspertu lēmums par muzeju nākotni - vai tie varēs Rīgas pilī palikt, vai arī tos nāksies pārvietot uz kādu citu vietu.
