Mediju vara ir kļuvusi milzīga. Intervija ar Skaidrīti Lasmani

Latvijas Universitātes emeritētā profesore, vadošā ētikas jautājumu pētniece Skaidrīte Lasmane ir Latvijas Žurnālistu asociācijas izvirzītā Mediju ētikas padomes locekle. Skaidrīte Lasmane profesionālo mūžu ir veltījusi ētikas pētījumiem, tostarp komunikācijas ētikai. Šobrīd viņa uzskata, ka žurnālistikas jēdziens būtu jāpārskata un jāpaplašina, jo mediju vara kļuvusi milzīga. Medijs, viņasprāt, šobrīd ir arī kultūras veidotājs.

Šogad ir nodibināta Mediju ētikas padome un jūs esat padomes locekle. Kāds vērtējums padomes darbam, kā un vai tas ietekmēs situāciju mediju ētikas jomā?

Tur visi strādā. Pašlaik ir pāris sūdzības izskatītas. Es vienmēr esmu teikusi, ka man ļoti negribas, ka ētikas padomes ir sodīšanai, bet tā gan pašlaik sanāk. Bet nav tik ļauni. Es pati esmu padomē un varu arī pozitīvas lietas darīt – ne tikai sliktu teikt, bet arī iedvesmot. Atgādināt. Un Mediju ētikas padomei, man liekas, ir jāatgādina – mediju atbildība, godīgums. Tieši atbildība pret auditoriju.

Daudziem medijiem ir izdzīvošanas jautājums un komercintereses. Lai izdzīvotu, kaut kas ir jādara, lai auditoriju piesaistītu, līdz ar to bieži vien ir tā, kā ir. Saka – jāņem vērā auditorijas pieprasījums. Bet auditorijas pieprasījums ir ļoti dažāds – tad kuras auditorijas pieprasījums ir svarīgs?

Es diskutēju ar kaimiņieni par vienu no mediju stereotipiem - ka jaunais prezidents nemāk sarunāties ar tautu. Bet tautai jāprot sarunāties ar prezidentu. Tautai ir jāizglītojas, lai saprastu, ko saka Levits. Prezidentam nav jārunā „vieglajā valodā”. Un

te arī ir mediju loma – ar performanci likt auditorijai domāt dziļāk, citādi.

Ko tiem ierēdņiem skrien pakaļ – es nesaku, ka viņi ir slikti cilvēki, bet ierēdnis runās par savu, viņš nerunās par dzīvības un nāves filosofisko kopsakaru. Viņi runās par savu šauro lauciņu. Medijiem ir jāskatās plašāk.

Jūs savulaik, jau pirms daudziem gadiem, esat uzdevusi jautājumu – kā panākt, lai ētika ir atslēgvārds komunikācijas profesionāļu domāšanā? Vai par ētiku mediji domā vairāk, mazāk?

Kvantitatīvi ētiku izmērīt nevar. Tas, ko mēs parasti mācām studentiem, ir elementāras lietas – prasījums pēc precizitātes, arī būtisku lietu pārzināšana sabiedrībā. Bet galvenais ētikā ir kvalitatīva žurnālistika.

Žurnālistikas kvalitāte ir gandrīz sinonīms ētikai. Ja nav izglītības kvalitātes, nav žurnālistikas kvalitātes, arī tur ir savas sakarības.

No žurnālistikas funkciju viedokļa ir jautājums – cik tās ir šauras vai plašas. Un jārunā ne tikai no precizitātes viedokļa, interesantuma, sabiedriski nozīmīgas tematikas viedokļa. Parasti mēs saucam trīs funkcijas – izglītojošā, informējošā un izklaidējošā. Šobrīd visvairāk redzam informējošo funkciju, kur žurnālistam ir jābūt objektīvam. Es šo vārdu sen esmu svītrojusi no sava repertuāra.

Es pat domāju, ka mūsdienās, kad mediju vara ir tik acīmredzama un milzīga, varbūt jāpārskata arī šis funkcijas, žurnālistikas jēdziens jāpaplašina.

Būtībā žurnālisti veido mediju kultūru.

Un mediju kultūra šobrīd ir dominējošā.  Mediji ir galvenais, no kā iegūst ne tikai informāciju, bet arī visas nozīmes, jēgu un vērtējumus. Arī sociālie tīkli, kas ar žurnālistiku vai publicistiku saistīti. Viss ir mediēts. Tas viss ir mediju rokās – mediji nosaka kultūru. Tāpēc mediju atbildība ir milzīga, to tikai parasti neuzsver.

Mediju vide pēdējos gados ir būtiski mainījusies. Kādas šobrīd ir mediju ētikas būtiskākās problēmas?

Arī mediju pieprasījums ir mainījies. Televīzija atstāta vecākajai paaudzei, jaunie vairāk ietekmējas viens no otra interneta medijos. Tā kā tas ir milzīgs apvērsums – digitālā revolūcija. Un maz izpētīta. Arī tur ir ētikas nosacījumi. Tas, ko visu laiku saka, bet grūti īstenot – atbildēt par to, ko tu dari. Tāpēc jau arī prasījums, ka arī interneta medijos ir vajadzīgs kvalitatīva, profesionāla žurnālistika.

Bet viss ir atkarīgs no pieprasījuma. Es nezinu, vai ētika ir daudz pieprasīta sabiedrībā, jaunatnē. Šobrīd pieprasa vieglumu, izklaidi. Sabiedrībai nepatīk nopietnas, sarežģītas lietas. Un tas būtu ētiski, ja tiešām sabiedrībai ļoti svarīgus jautājumus, pasniegtu skaistā, interesantā performances līmenī. Nevis garlaicīgi, vienaldzīgi,  nevis objektīvi, bet kvalitatīvi. Lai rezultāti būtu ētiski. Bet ētiski rezultāti nozīmē, ka cilvēka darbībai, dzīvei, devumam valstij, Eiropai, pasaulei būtu kāds liels svars un jēga, nevis viss tikai sev – savai ērtībai, savam labumam, savai izklaidei.

Kultūra prasa, lai piešķirtu visam kaut kādu saprātīgu jēgu. Ja mediji ir galvenie kultūras veidotāji,  tad viņu atbildība ir šīs saprātīgās jēgas piedāvāšana. Kā tad to auditoriju paņemt, pievilināt, celt līmeni, atbildību.

Tātad, ja auditorija vēlas vieglumu, mēs to dodam?

Performance jau būtu tikai forma. Lai kaut ko ietekmētu, svarīgi temati, ko izvēlas. Es piemērus saukšu, ko es esmu sapratusi, bet varbūt nevajag tā saprast. Es domāju, ka radio ir ārkārtīgi daudz ierēdņu informācijas. Es nebaidos no šī vārda, un es nepārspīlēju. No rītiem kādi tik ierēdņi tur runā, es nevaru pat nosaukt visus tos amatus. Manuprāt, par tik maziem, nebūtiskiem jautājumiem. Piemēram, par medicīnu ir daudz tematu un ierēdņu. Mums nevajadzētu to visu zināt. Ir tik daudz sīku jautājumu, piemēram, par zāļu iegādi. Uz veselu cilvēku vispār tas neattiecas. Ir viena ļoti maza sabiedrības daļa, kurai adresē veselu sadaļu par valsts apmaksāto zāļu kārtību. Un informē, un informē. Nav brīnums, ka jaunatne to bieži vien neklausās. Tas pats attiecas uz ministriem.

Tā kā no ētikas viedokļa mans galvenais iebildums būtu pret šo ierēdniecības informēšanas lavīnu. Ļoti maz ir refleksijas, pārdomu raidījumu, jo arī par mākslu bieži vien vairāk ir informācijas, nevis patiešām diskusiju par to, kādas ir galvenās tendences.

Ja tematika ir ļoti vienveidīga, kas skar mazu auditorijas daļiņu, tad es nedomāju, ka tā ir kvalitatīva žurnālistika.

Piemēram, Dombura raidījumus „Delfos” var klausīties ar baudu. Tur ir asums, pozīcija, tur nav vienkārši – es esmu informators un es dodu, kā Domburs teiktu, da jebko. Liekas, ka šobrīd ir ļoti jārevidē arī izglītībā prasītais – informēt objektīvi, dot faktus.

Ja medijs ir kultūras veidotājs, tad viņam ir daudz, daudz dziļākas funkcijas.

Es diezgan regulāri klausos BBC, un tur par katru informāciju ir komentārs, un komentē profesionāļi. Bet pateikt tikai ziņu... Uzreiz teiks – bet mums nav līdzekļu – nu, tad nav nekādas izejas. Tā kā man nav iebildumu pret neprecizitāti, piemēram, jo es labi saprotu, ka vajag ātri dot ziņu, un steigā ir nenovēršami, ka kļūdas būs. Bet 

ir daudz dziļāki un nozīmīgāki jautājumi, ko mediji Latvijā nevis pilda, bet nepilda.

Tas ir mans viedoklis, ka medijs ir kultūras galvenais veidotājs, tam ir milzīga atbildība, bet tas joprojām uzturas 19., 20. gadsimtā.

Es runāju ar raidījuma „Aizliegtais paņēmiens” autoru Gunti Bojāru, kurš atzina, ka, viņaprāt, mēdz balansēt „uz ētikas robežas”. Kā vērtējat jūs?

Es vērtēju tā – ja ir labums auditorijai, tad esmu pret sīkumainām iebildēm. Ja žurnālists nav drosmīgs, ne viss izdosies. Un es te nedomāju tikai pētniecisko žurnālistiku, kas atklāj korupciju, ko ļoti labi dara „De facto”, „Nekā personīga”.

„Aizliegtais paņēmiens”  ir viens no atšķirīgiem raidījumiem, kas palielina daudzveidību. Nav ko sūdzēties par ētikas pārkāpumiem, ja ir rezultāts. Piemēram, par „Gan Bei”, „Tokija” – ļoti daudz atklāja. „Aizliegtais paņēmiens” atsvaidzina to televīzijas rituālu – tik pierastu.

Kultūrā ļoti svarīgi ir ar savām acīm redzēt ko jaunu, kam ir jāpiešķir nozīme. „Aizliegtais paņēmiens” redz savām acīm. Bet Bojāram ir divi lieli uzdevumi. Arī diskusija trešdienā ir viņam. Un tur jābūt pārcilvēkam, lai izdarītu kvalitatīvi abus darbus.

Kādi ir ētiskas žurnālistikas kritēriji? Vai sabiedrība atšķir ētisku no neētiskas žurnālistikas?

Par ko es pēdējā laikā daudz esmu uzstājusies un kur es saskatu ļoti dziļus ētikas pārkāpumus – tā bija intervija LTV ar Jāni Zuzānu. Kā viens žurnālists var reklamēt, nebaidos šī vārda, azartspēļu īpašnieku. Kā žurnālists var tik nekritiski runāt par lietām, saistītām ar azartspēlēm Latvijā?

Kāpēc žurnālisti tik maz runā par to, ka Latvijā pārmērīgi lieto alkoholu, kas arī saistīts ar azartspēlēm? Es šodien dzirdēju ziņas, kur sekoja reklāma ar nebanku aizdevēju – un tagad man katru rītu vajadzēs desmit reizes klausīties par šo nebanku aizdevēju. Parunājiet ar taksometru šoferiem, ko viņi stāsta. Ne jau pārtikai aizņemas un ne jau nabagi. Aizņemas azartspēļu spēlētāji, kad visa nauda ir nospēlēta.Šie ir tie jautājumi, ko žurnālisti tik maz cilā.

Piemēram, tagad samazinās alkoholam cenu konkurences ar Igauniju dēļ – vai tā nav tuvredzība? Kāpēc žurnālisti par to nekliedz skaļi, ka tas vairos alkoholismu? Un tā nav viena ierēdņa lieta, bet visas sabiedrības milzīga sociāla trauma un nejēdzība. Kāpēc par to tik maz runā? Es saprotu, ka vieglāk ir izlasīt relīzi, atsaukt ierēdni, kurš atskaitīsies, ka bija medijā. Visiem izdevīgi. Bet sabiedrība no tā neiegūs. Man galvenais kritērijs ētikai ir, kādu labumu medijs dod sabiedrībai. Vairāk man neko nevajag.

*Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild Latvijas Žurnālistu asociācija.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti