Šomēnes Bērnu slimnīcā darbu uzsākuši dakteri, kuru atpazīšanas zīme ir sarkani gumijas deguni un svītrainas zeķes. Dakteru klaunu galvenais uzdevums ir padarīt mazajiem pacientiem un viņu vecākiem slimnīcā pavadīto laiku patīkamāku.
Klaunu meitene jeb īstajā vārdā Elizabete Zagorska, dziedātāja un divu bērnu mamma, par dakteri klaunu kļuvusi, jo vēlas palīdzēt bērniem ātrāk izveseļoties un mazināt stresu, kas nereti piemeklē gan bērnus, gan viņu vecākus:
„Tā vide šeit ir tāda nedaudz stresaina, bērnam liekas, ka darīs sāpes. Un nevajag arī baidīt, mamma nāk un saka „Tev nesāpēs!”, vajag vienkārši novērst tās domas uz kaut ko citu. Tā pati šprice var būt kosmosa raķete. Tad bērns uzreiz iegrimst citās domās, viņš aizplūst fantāziju pasaulē, viņš aizmirst par to, ka tā ir reāla šprice, ka to dur, ka tā sāp,” saka Elizabete Zagorska.
Jaunajiem dakteriem klauniem bija jāiziet nopietns atlases un apmācības periods. Lai gan piesakoties pieredze aktiermākslā, darbā ar bērniem un medicīniskā izglītība un bija vieni no galvenajiem jautājumiem, kā būtiskāko programmas koordinatore Marianna Milovska min dalībnieku vēlmi strādāt par dakteri klaunu.
„Tiem cilvēkiem, galvenais, vajadzētu būt motivētiem, psiholoģiski nobriedušiem, jo darbs tomēr ir ļoti smags un ne visi, kas nav tajā iedziļinājušies, to saprot. Viņiem ir jābūt ļoti atbildīgiem pret sevi un pret pārējiem, jo šeit mēs strādājam arī pāros. Tātad - atbildība pret mazajiem pacientiem, kas ir pirmā mērķauditorija, otrā ir vecāki, kuriem arī ir vajadzīgs šis te atbalsts, trešā ir personāls. Un ļoti svarīgi, bez kā tu nevari, tas ir tavs partneris,” skaidro Marianna Milovska.
Kamēr dakteri klauni dodas savā apgaitā pa slimnīcas gaiteņiem, vērojamas dažādas reakcijas. No malas var šķist, ka vecāki ir lielākā neziņā par krāsainajām drēbēm, mazām svilpītēm un mākslīgajiem deguniem, nekā bērni.
Jautāta, ko par dakteriem klauniem domā slimnīcas personāls, bērnu klīnikas virsārste Iveta Dzīvīte-Krišāne min, ka attieksme ir divējāda:
„Vispār ideja kā tāda ir ļoti apsveicama tajā ziņā, ka [jāpalīdz] bērniem, kuri vai nu ir ilgstoši slimnīcā vai kuriem ir vajadzīgas sāpīgas manipulācijas. Cilvēks vai cilvēki, kas varētu kaut kādā veidā izklaidēt un novērst uzmanību no procedūras - tas būtu ļoti pozitīvi. Bet no otras puses - tajā izskatā, kā tas ir tieši konkrēti ar klauniem - ne visi bērni šos klaunus pieņem, tā varētu teikt. Varbūt sarkanais deguns un tās aktīvās kustības, un tas skaļums vienu otru bērnu, tieši otrādi, nobiedē un rada pretējo efektu. Tas ir tikai sākums, un risinājums un metodes darbiņam jau, protams, varētu būt savādākas un piemērojamas katram individuālam bērnam, jo jāsaprot gan bērna vecums, gan katra bērna psiholoģija , gan tā slimība, kas viņam ir, un pieeja katram bērnam būtu vajadzīga individuāla.”
Elizabete Zagorska dakteres teiktajam piekrīt: „Protams, ir bijuši kaut kādi momenti, kad cilvēki skeptiski skatās uz klaunu lietu, liekas, ka mēs esam atnākuši no cirka, bet īsti mēs neesam no cirka un tos jokus mēs taisām caur vēlmi palīdzēt, nevis tikai parādīt un sasmīdināt.”
Programmas koordinatore min, ka līdz šim izdarītais bērnu labā nebūtu iespējams bez sponsoru palīdzības. Marianna Milovska cer, ka drīz būs iespējams palīdzēt bērniem visā Latvijā.
Septembrī plānots vēl viens dakteru klaunu sasaukums. Šobrīd var gan tikai sapņot par to, lai dakteri klauni būtu pieejami bērniem ne tikai slimnīcās, bet arī rehabilitācijas centros un speciālajās skolās.
