ĪSUMĀ
- Pētījumā statistikas dati interpretēti no filozofiskas un antropoloģiskas perspektīvas
- Pētījuma autore: Ir svarīgi mainīt izpratni par vārdu "vecums"
- Pētījuma producente uzsver, ka dažādām vecuma grupām ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā
Pētījumā statistikas dati interpretēti no filozofiskas un antropoloģiskas perspektīvas
Ir jāatzīst, ka daudziem cilvēkiem ir ļoti virspusējs un paviršs priekšstats par to, kā tad dzīvo mūsu līdzcilvēki un kas veido viņu ikdienu. Esam ieraduši uz senioriem nereti lūkoties no atsvešināta un priekšmetiskojoša skatpunkta, koncentrējoties vien uz sociāla un ekonomiska rakstura izaicinājumiem. Tomēr veco cilvēku stāsti ir kas vairāk – viņu ikdienu un pasaules uztveri, viņu dzīves pieredzi pamatā veido tikpat ikdienišķas lietas kā jebkuram cilvēkam.
Lai arī pētījumā ir izmantoti statistikas dati, tajā vecumdienas skaidrotas no antropoloģiskas un filozofiskas perspektīvas, akcentējot konkrētā indivīda pieredzi. Šāda pieeja nepieļauj vispārinājumus, tādējādi neļauj pazaudēt cilvēkus aiz skaitļiem un datiem, taču padara redzamu indivīdu, caur tekstu nodibinot personiskas attiecības ar šī pētījuma varoņiem.
Vienlaikus šis pētījums atgādina, cik svarīgi ir solidarizēties ar senioriem, mainot vārda “vecums” negatīvo konotāciju.
Grāmata ir iedalīta piecās nodaļās, katrā no tām padziļināti analizējot pieredzes stāstus un datus – pirmās divas ir vecumdienu problemātiku raksturojošas, bet trīs nodaļas izgaismo būtiskus vecumdienu fenomenus, kas ļauj paraudzīties uz šo mūža periodu dzīvi iekļaujošā skatienā.
Grāmata balstās empīriskā pētījumā, kuru pēc grāmatas izdevēja mediju aģentūras "Creative Media Baltic" pasūtījuma 2019. gada sākumā veica antropologu grupa no pētniecības kompānijas “Jaunrades Laboratorija” (grupas pamatsastāvu veidoja Elīna Ozoliņa, Anita Beikule, Elīna Sustenberga un Zane Ābelīte-Medne).
Šajā kvalitatīvajā pētījumā piedalījās 14 personas vecumā no 58 līdz 81 gadam no dažādiem Latvijas reģioniem. Grāmatā “Vecumdienas: pētījums par senioru dzīvi Latvijā” izmantoti arī Centrālā statistikas biroja datu analīzes rezultāti.
Pētījuma autore: Ir svarīgi mainīt izpratni par vārdu “vecums”
Grāmatas autore Maija Jankovska (1984) ir filozofe un LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece, kuras pētniecības interešu centrā ir sociālās filozofijas tēmas – sabiedrības integrācija, solidaritāte, racionālas diskusijas loma demokrātiskā sabiedrībā . Kopā ar Ģirtu Jankovski izstrādājusi pētījumu "Being There and Together: Media Habbits of Teens in Latvia", kas publicēts 2016. gadā. Sarunā ar LSM.lv viņa atklāja, kāda bijusi motivācija pētīt šo tēmu, un dalījās pārdomās, ko rosina informēts skatījums uz vecumdienām.
Kāpēc tev bija svarīgi piekrist izpētīt šo tēmu un pieķerties datu interpretācijai?
Privātā līmenī par to, ko nozīmē novecot, būt vecam, es esmu domājusi jau sen un daudz, jo tas ir biedējošais “x”, kas šobrīd liekas tālu priekšā, bet, vērojot vecos cilvēkus, kas ir apkārt, aina nešķiet diez ko rožaina. Gribas sagatavoties šim dzīves periodam ar domu, ka tas kādreiz iestāsies. Tā ir privātā motivācija. Tad nāca laimīgā sakritība, ka “Creative Media Baltic” gribēja šādu pētījumu, un bija iespēja pievērsties tam nopietnāk.
Šoreiz izmēģinājām variantu, kad datus ievāc un intervijas veic citi pētnieki, jo pirms tam bija cits projekts, kurā pētījām jauniešus un datus vācām paši. Šoreiz to izdarīja antropologu komanda, un man bija pieejams faktiski viss – gan atšifrētas, gan neatšifrētas intervijas, gan antropologu novērojumi dzīvesvietās, gan arī statistikas dati. Uz tā visa bāzes es varēju veidot savu stāstījumu. Līdz ar to personisko interesi varēju padarīt informētāku.
Šis pētījums ir veidots visai neierastā veidā – piemēram, var jautāt, kas tad ir šīs grāmatas autors? Es esmu šo grāmatu uzrakstījusi, bet es to nebūtu varējusi izdarīt, ja nebūtu antropologu veiktā pētījuma.
Arī zinātnes disciplīnu ziņā šis pētījums ir interesanti izveidots – no vienas puses, ir antropologi, es ar savu filozofa izglītību, un vēl arī statistikas dati.
Tādas tēmas kā vecumdienas pētīt tikai vienas jomas ietvaros ir garlaicīgi. Daudzpusīgais dažādu jomu skatījums ir ļoti svarīgs.
Kādu tu šobrīd redzi veco cilvēku vietu sabiedrībā, un kā tev šķiet, kādai tai vajadzētu būt?
Manuprāt, ir vismaz divi līmeņi. Viens ir ierastais, politiskais līmenis, par ko mēs runājam – ka veci cilvēki lielā mērā ir sabiedrības cietēji, jo pensijas nekad nav bijušas valsts budžeta prioritāte. No vienas puses, mēs visi zinām, ka pensijas ir mazas, bet man pašai bija gana šokējoši skaitļos ieraudzīt, cik reāli ir to cilvēku, kuriem ir neticami mazas pensijas – pat zem simts eiro, bet 80% pensionāru saņem pensiju līdz 400 eiro. Tas ir acis atveroši.
Skaidrs, ka budžetam ir liels slogs celt pensijas tik lielai sabiedrības daļai, taču man šķiet, ka tomēr ir pārkāpts kaut kāds cieņas līmenis.
Tas ir nu jau necienīgi, skatoties uz to, kādas ir vidējās algas valstī un kādi ir ikdienas izdevumi.
Otrais līmenis savukārt ir idejiskāks – kā mēs vispār attiecamies pret vecumu un veciem cilvēkiem, ne tikai tajā, cik mēs viņiem iedodam naudu pensijai, bet kāda ir viņu loma sabiedrībā. Arī šeit situācija nav no patīkamākajām.
Ir tomēr nostāja, ka mēs ejam uz jauno, un jaunais tiek vairāk novērtēts – tas attiecas arī uz jauniem cilvēkiem, jauniem profesionāļiem visdažādākajās jomās. Vecais cilvēks sanāk lieks un nenovērtēts.
Arī izdomāt, kā vispār nosaukt šo pētījumu, kā apzīmēt grupu, kuru mēs pētām, bija liels izaicinājums, lai nebūtu negatīvās konotācijas, kura tiek saistīta ar vecumu. Esmu runājusi ar cilvēkiem, kuri ieteikuši no vārda “vecums” atbrīvoties, runāt par “vēlīno dzīves periodu.” Domāju, ka atradu vidusceļu ar mazo vārdiņu “vecumdienas”, jo man pašai tas skan mīļi un dabiski, mūžseni un saprotami.
No vienas puses, ir pozitīvi, ka izdevās atrast valodā šādu vārdu, un, no otras puses, arī grāmatā otra stratēģija ārpus tā, ka atsakāmies no vārda “vecums” kā tāda, ir darbs pie tā, lai mainītu šā vārda nozīmi un piešķirtu tam pozitīvu skanējumu. Tieši to es ceru izdarīt ar šo grāmatu.
Rakstot par visdažādākajām tēmām, protams, fiksēju arī dažādus izteikumus, kas apstiprina, piemēram, vecu cilvēku konservatīvos ieskatus, teiksim, par seksuālajām minoritātēm vai tamlīdzīgi. Cilvēks ar lielu pārliecību apgalvo, ka tas būtu jānosoda, ka tas ir pašsaprotami.
Līdz ar to es nemēģināju mālēt tos vecos cilvēkus labākus, nekā viņi ir, centos uzrādīt arī tās problēmas, kas rodas, mēģinot uztvert mūsdienu lietas. Taču tas bija mazākumā ar visu pārējo, kur cenšos radīt ļoti iejūtīgu attieksmi pret to, kā ir būt vecam cilvēkam pārmaiņu pasaulē, kura ne tikai senioram ir grūti izsekojama.
Kā, pēc tavām domām, ir iespējams veidot racionālu diskusiju sabiedrībā par tik jūtīgu tēmu kā seniori?
Mana doktora disertācija ir par to, cik svarīgi ir rosināt racionālu diskusiju sabiedrībā, bet šajā gadījumā, runājot par senioriem, es vairāk pieslēdzos pretējai domas tradīcijai, kas akcentē to, ka šajās sarunās ir jādod vairāk vietas emocijām, sajūtām un empātijai. Tas citādi pazūd aiz sausiem skaitļiem, kas apzīmē cilvēka vecumu vai pensijas apmēru. Izmainās pasaules aina.
Rakstot grāmatu, novēroju, ka nevaru vairs neitrāli stāvēt lielveikala rindā un skatīties uz viņu iepirkumu grozu. Ja mēs būtu iejūtīgāki pret šo sabiedrības grupu, tad kā sabiedrība labāk izprastu to, kas ir svarīgs, piemēram, runājot par finansējuma piešķiršanu kādām jomām vai aktivitātēm valsts līmenī.
Man šķiet, ir pienācis tas brīdis, kad sociāli sāpīgās tēmas ir tomēr jāpabīda priekšplānā, un citas lietas var pagaidīt.
Seniori ir tikai viena no grupām – mums Latvijā taču ar nevienlīdzību ir traki arī citās jomās. Cita grupa, piemēram, ir arī cilvēki ar invaliditāti. Arī grāmatā parādās kāds ļoti aizkustinošs sievietes stāsts – viņai pašai ir pāri 80, bet viņa turpina strādāt, lai varētu finansiāli atbalstīt savu dēlu, kuram ir invaliditāte.
Pētījuma producente: Vecuma grupām ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā
Grāmatas izdevējs – “Creative Media Baltic” – ir mediju aģentūra, kas darbojas kopš 2004. gada un ar šī pētījuma izdošanu atzīmē savu 15 gadu jubileju, tādējādi nostiprinot ar publikāciju “Being There and Together: Media Habbits of Teens in Latvia” iesākto sēriju, kurā kopīgi ar zinātniekiem tiek radīti pētījumi, kas pievēršas sabiedrībā stereotipizētām grupām un analizē dažādus par tām nostiprinājušos aizspriedumus.
Izdevēju pārstāve, pētījuma producente Ilze Jankovska norādīja: “Ikdienā strādājot ar daudz un dažādiem kvantitatīvajiem datiem, esmu sapratusi, ka ir iespējams izskaidrot vispārīgas tēmas, bet ir noteiktas auditorijas, kuras, pirmkārt, nevar izskaidrot, vai, otrkārt, par kurām valda stereotipizēti priekšstati. Vienai no šādām auditorijām – jauniešiem – bija veltīts iepriekš izdotais pētījums, jo bieži vien nācās saskarties ar to, ka nezinām, ko viņi dara, ar stereotipu, ka jaunieši daudz sēž internetā. Un otra šāda grupa, kuras stereotipizācija atklājas arī reklāmās, ir vecāka gadagājuma cilvēki.”
Viņa akcentēja – viens no izplatītākajiem stereotipiem par senioriem ir tas, ka viņiem nav finanšu līdzekļi, tāpēc daudzās biznesa jomās vecāka gadagājuma cilvēki kļūst neinteresanti un tiek izslēgti no mērķauditorijas. Otrkārt, piepildot reklāmu ar saturu, tiek lietoti plaši izplatīti stereotipi – vecmāmiņai, visdrīzāk, būs apsiets lakatiņš, un viņa adīs vai spēlēsies ar mazbērniem.
“Ja mēs paskatāmies uz realitāti, kas notiek apkārt, tas ir pilnīgi citādi.
Varbūt ada, varbūt tamborē, ir arī mazāki ienākumi, taču tas nenozīmē, ka seniori nenodarbojas ar sev interesējošām un ikdienu piepildošām lietām.
Taču atsevišķās produktu grupās seniori gan patērē, gan lieto vairāk produktu nekā citas grupas,” skaidroja Ilze Jankovska.
“Pašreiz veco cilvēku vieta sabiedrībā ir norobežota, atdalīta, ar dažādām barjerām, kuras veido mūsu stereotipi, kas laika gaitā ir nostiprinājušies. Faktiski senioriem nevajadzētu būt sociālā statusa ziņā izdalītai grupai. Piemēram, vecāka gadagājuma sievietes par sevi rūpējas tieši tikpat daudz, ja ne vairāk, kā jaunāka gadagājuma sievietes. Iespējams, viņas pirks kvalitatīvāku, dārgāku kosmētiku.
Uzskatu, ka šai vietai nebūtu jābūt nodalītai – varam salīdzināt kaut vai kafejnīcas vecajā Eiropā, kur vecuma pārstāvniecība ir vienlīdzīga, taču Latvijā redzams, ka ir izteiktas jauniešu kafejnīcas, kuras seniori, iespējams, neapmeklē, lai nejustos kā norobežotā grupa,” teica pētījuma producente.
Grāmatas izdošana ir arī pirmais solis uz starpvecuma grupu dialoga veidošanu, jo vecuma grupām ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā.
