1990.gada 30.aprīlī un 1.maijā - dažas dienas pirms 4.maija neatkarības deklarācijas pieņemšanas - uz pirmo sesiju pulcējās tautas jaunievēlētie Latvijas Republikas Pilsoņu kongresa delegāti. Pilsoņu kongress bija pagaidu parlaments, kura mērķis bija radīt nosacījumus likumīgas Saeimas vēlēšanām, lai pēc tās ievēlēšanas nodotu tai savas pilnvaras.
Pulcējās daudz ļaužu, lielākoties sirmgalvji, kas pirms 25 gadiem bijuši delegāti kongresa pirmajā sesijā vai darbojušies tautas kustībās. Pilsoņu Kongresa fonda valdes dalībnieks Zigurds Strīķis uzrunā vērtēja, ka tolaik kongresā uzstādītie mērķi nav sasniegti un arī kritizēja tagadējos politiskos spēkus neizdarībā.
Savukārt pilsoņu kongresa delegāts vēsturnieks Jānis Maurītis uz pašreizējo situāciju raudzījās optimistiskāk.
"Mēs tikko dzirdējām smagus vārdus. Mana uztvere un vērtējums ir vairāk optimistiskāks. Mūsu zemē notikušais nav tikai slikts un arī perspektīva nekādā gadījumā nevar būt tikai negatīva. Ļoti daudz, kas atkarīgs no mums. Te es domāju visus Latvijas pilsoņus, politiķus," sacīja Maurītis.
Uzrunu svinīgajā sanāksmē teica arī bīskaps Pāvils Brūvers iezīmējot pilsoņa kongresa delegātu idejas un nosakaņu, kas valdījusi sabiedrībā. Pilsoņu kongress šajās pašās telpās sanāca dažas dienas pirms 4. maija neatkarības deklarācijas pieņemšanas un atzina, ka Latvija ir okupēta valsts un, pamatojoties uz starptautisko tiesību pamatprincipiem, pieprasīja okupācijas izbeigšanu.
Savukārt Vitauts Lācītis 1990. gadā bijis pilsoņu kongresa vēlēšanu iecirkņa priekšnieka vietnieks un stāstot par 25 gadus senajiem notikumiem atminas, ka bez pacilātās sajūtas par lielo notikumu valstī bijis arī liels satraukums, ka kaut kas varētu neizdoties brīvības centienos. "Tajā laikā darbojās visādi pretēji spēki (..) Bet nu bija jādara - tādas domas, kā nedarīt nebija," saka Lācītis.
Tā laika pilsoņu kongresa mērķi arī viņa ieskatā šodien nav sasniegti.
Līdzīgi uzskata arī tautas frontes kustības un pilsoņu komitejas dalībniece Astrīda Kalde no Jaunciema, jo esošā situācija valstī neatbilst cerībām par nākotni Latvijā kādas lolojuši pilsoņu kongresa un dažādu kustību pārstāvji.
"(..) Ir jau daudz kas sasniegts, bet ir arī tāds rūgtums, ka nav tā kā vajag. Varbūt vienmēr viss 100% viss nevar būt, bet tajos vilcienos nav tomēr kā vajag - ļoti daudz korupcijas, sava labuma tīkotāju. Nav tāda liela vadoņa aiz kura visi varētu iet un kurš varētu iet ar tīru sirdsapziņu. Varbūt mums tās dzimtenes mīlestības ir par maz," pieļauj Kalde.
Sagaidot Pilsoņu Kongresa jubileju, Latvijas Nacionālā bibliotēka ir digitalizējusi laikrakstus "Pilsonis" un "Pavalstnieks", un gatavo pilsoņu kustībai un Pilsoņu Kongresam veltītu ceļojošo izstādi, kuru plānots atklāt šī gada rudenī.
Pilsoņu kongresa vēlēšanas notika no 1990. gada 8. līdz 23. aprīlim, un tajās piedalījās vairāk nekā 700 000 vēlētāju. Tā bija pirmā vēlētā institūcija okupētajā Latvijā ar tik plašu tautas pilnvarojumu atjaunot 1918.gada 18.novembrī proklamēto valsti.
Pilsoņu kongress iestājās par neatkarības atjaunošanu uz tiesiskās pēctecības pamata, nepieļaujot jaunas valsts izveidi, kas piešķirtu pilsonību arī bijušās okupētājvalsts pilsoņiem.
1990.gada 18.martā ievēlētā Latvijas PSR Augstākā Padome bija spiesta rēķināties ar Pilsoņu kongresa nostāju. Tā ietekmē atjaunoja 1922.gada Satversmes un 1937.gada Civillikuma darbību, valsts iestāžu nosaukumus un sākās īpašumtiesību atjaunošana.
Pilsoņu kongresa delegātu vidū bija daudzi ievērojami sabiedrības pārstāvji un nākamie politiķi.
