"Mežu atjaunošana, manuprāt, notiek ļoti normāli. Ir strikta likumdošana – ja esi izcirtis mežu, bet divu gadu laikā neesi tajā vietā atjaunojis mežu, tad nevienu ciršanas atļauju vairs nedabūsi. Katrs privātais mežu īpašnieks lielākoties atjauno mežu ar tādiem kokiem, kas attiecīgajā reģionā labāk aug. Tas ir ļoti svarīgs faktors. Nestādīsi priežu meža vietā bērzus. Šajā jomā viss automātiski regulējas," sacīja Plezers, norādot ka par koksnes pieejamību ražošanai nākotnē nav bažu.
Plezers prognozēja, ka Latvijā arī turpmāk saglabāsies līdzšinējā proporcija starp augošajām koku sugām. "Domājams, ka Latvijā tā arī saglabāsies, ka, ļoti rupji rēķinot, viena trešdaļa koksnes būs egles, viena trešdaļa – priedes un vēl viena trešdaļa – bērzi. Protams, ir oši, kļavas, alkšņi, bet viņi kopā veido augstākais 2%. Ja palūkojamies no 1930.gada līdz šodienai, tad, lai gan kubikmetros apjoms ir mainījies, procentuālais sadalījums palicis apmēram tāds pats," teica abu asociāciju izpilddirektors.
Pēc viņa teiktā, maldīgs ir uzskats, ka tajos mežos, kuros īpašnieki pēc cirsmām ļauj tam atjaunoties dabiski, lielākā daļa no kokiem, kas izaug, ir nelietderīgā koksne. "Ja veido lielu cirsmu, atstāj lielisku sēklas koku pa vidu, piemēram, varenu, skaistu priedi. No šīs skaistās priedes čiekuriem veidojas skaistas jaunas priedītes. Ja arī atpūš kādu bērza sēklu no cita meža, priede tik un tā pārņems situāciju. Tad, kad koki paaug, tos var kopt un retināt," sacīja Plezers, taču atzīmēja, ka lielākoties meža īpašnieki, kas vēlas gūt peļņu, paši atjauno mežu ar to koksnes sugu, kura ir vajadzīga.
Asociāciju pārstāvis arī norādīja, ka nav novērojama cīņa starp mežu īpašniekiem un lauksaimniekiem par aizaugušajām lauksaimniecības zemēm. "Varbūt kādos reģionos notiek mazi konfliktiņi, bet principā nē. Zemes ir pietiekami. Cita lieta, ja zemes uzpērk ārzemnieki, bet arī tie pirms zemes pirkšanas izvērtē, ko ar pirkumu iesākt," atzīmēja Plezers.
