ĪSUMĀ:
- SOS bērnu ciemati novembrī sāka darboties Latgalē – Krāslavā. Atbalsta ukraiņu ģimenes ar bērniem.
- Krāslavas, Ludzas un Rēzeknes apkaimēs dzīvojošie ukraiņu bēgļi ieradušies no izpostītajām pilsētām – Harkivas, Luhanskas un Mariupoles.
- Ukraiņi iekārtojas uz pastāvīgu dzīvi Latgalē. Daudzi atraduši darbu, bērni apmeklē vietējās izglītības iestādes.
- SOS bērnu ciematu darbam Latgalē nepieciešamas telpas arī Ludzā un Rēzeknē. Pašvaldības neatsaucas.
Baidās lūgt palīdzību, bet priecājas par atbalstu
No novembra Kāslavā darboties sākusi SOS bērnu ciematu komanda, kas sniedz atbalstu Latgalē nonākušajām ģimenēm ar bērniem no Ukrainas. Lai bēgtu no kara, daudzas ģimenes uz Latviju devušās caur Krieviju. SOS bērnu ciematu Latgales organizācija sniedz atbalstu 15 ģimenēm – 35 cilvēkiem, no tiem 18 ir bērni.
"Šeit lielākā daļa nākuši no Mariupoles, Luhanskas, Harkivas un braukuši jau tad, kad jau karš bija sācies. Un viņiem vispār nav, kur atgriezties," stāstīja SOS bērnu ciemata Latvijā pārstāve Laura Dzalbe.
Sastaptie Ukrainas bēgļi ar asarām acīs LSM.lv stāstīja, kā caur apšaudēm steigā atstāja savas mājas, kā izglābās, kad iebruka daudzstāvu mājas kāpņu telpa, kā slēpās pagrabos un klajā laukā nedēļām ilgi gatavoja ēdienu uz ugunskura. Ar pārdzīvotajām kara šausmām viņiem palīdz sadzīvot SOS bērnu ciematu komandas speciālisti. Vieta sanākšanai rasta Rīgas Valsts tehnikuma struktūrvienības telpās, te notiek radošās darbnīcas un nodarbības, latviešu valodas kursi. Tāpat par SOS bērnu ciematu projekta "Atbalsts patvēruma meklētajiem no Ukrainas" līdzekļiem asociācija organizē ekskursijas un sniedz finansiālu atbalstu ģimenēm.
"Ir skumji skatīties uz tiem bērniem, kas tagad jau priecājas par to mazumiņu. Ka tagad var sanākt kopā kartiņas palīmēt, Ziemassvētku bumbulīšus sataisīt. Tā apziņa tajā brīdī nostrādā, kad tu redzi, kā tas bērns no maza, drūma cilvēciņa kļūst par tādu aktīvu, smaidošu. Pirmā tikšanās reize bija ļoti klusa. Ļoti klusa! Viņi ar šaubām skatījās viens uz otru," sacīja Latgales projekta koordinatore Evita Romanovska-Dzalbe.
Ludzas, Rēzeknes un Krāslavas apkārtnē dzīvojošie ukraiņu bēgļi gan ar SOS bērnu ciematu atbalstu, gan arī pašu spēkiem ir atraduši sev dzīvesvietas, daudzas ģimenes arī atradušas peļņas iespējas, lai vismaz daļēji segtu savus ikdienas izdevumus.
"Dzīvo viņi sociālajos dzīvokļos, caur draugu radiem, paziņām ir dzīvokļi iedoti. Piemēram, mūsu uzņēmums "Nemo" Krāslavā tagad ir sniedzis darba vietas un attiecīgi arī dzīvokļus dažām ģimenēm," sacīja Evita Romanovska-Dzalbe.
Hisenko ģimene no Mariupoles bēga sasistā auto
Hisenko ģimene Latvijā ieradusies no Mariupoles. Natalija strādāja par kasieri bankā, arī Vladimiram bija labi apmaksāts iepirkumu speciālista darbs lielā uzņēmumā Kijivā. Viņi kopā ar astoņgadīgo dēlu Maksimu un Natalijas mammu dzīvoja četru istabu dzīvoklī. Kad 24. februārī pilsētā sākās apšaudes, Natalija kopā ar dēlu un mammu paņēma tikai pašu nepieciešamāko un devās pie netālu dzīvojošās vīramātes, atstājot dzīvoklī savu lielo papagaili. Natalija stāstīja, ka viņiem nebija ne jausmas, ka karš turpināsies vairāk par dažām dienām. Vladimirs LSM.lv stāstīja, ka tovakar bija darbā un pie ģimenes no Kijivas braucis nākamajā dienā ar pēdējo vilcienu, kas kursēja Mariupoles virzienā.
"Mēs nedaudz vairāk par mēnesi bijām Mariupolē, jo nekur nevarēja izbraukt. Pie radiem un paziņām dzīvojām. Sākumā bijām pie Vladimira mammas, bet mājai iebruka kāpņu telpa un mēs brīnumainā kārtā palikām dzīvi. Caur apšaudēm skrējām pie vīra onkuļa, viņam bija privātmāja," ar asarām acīs stāstīja Natalija.
Taču arī tur viņi nepalika ilgi, stāstīja Natalija. Līdzi ņemot sievieti stāvoklī un viņas vīru, mašīnā ar izsistiem stikliem pa tīrumiem un pļavām Hisenko ģimene izbrauca uz Krievijas pusi, jo citu iespēju pamest Mariupoli nebija. Natalija stāstīja, ka vairāk kā mēnesi viņi dzīvojuši klajā laukā, gatavojuši ēdienu uz ugunskura. Krievijā neviens viņiem nav palīdzējis ne ar ēdienu, ne ar tīrām drēbēm, ne arī kā citādi.
"Tiem, kas [uz Krieviju] atbrauc paši, palīdz tikai vietējie cilvēki, valsts nedara pilnīgi neko. Mēs zvanījām un lūdzām palīdzību, bet pateica, lai paši tiekam galā. Bet šeit [Krāslavā] mūs nepameta un uzreiz visu nokārtoja. Ne tā, kā Krievijā – ko gribat, to dariet. Mēs uzreiz sajutām atšķirību," stāstīja Vladimirs.
Iekārtojas uz pastāvīgu dzīvi
Hisenko ģimene pašlaik dzīvo Krāslavā, pašvaldība ierādījusi viņiem dzīvokli, Maksims mācās Varavīksnes vidusskolas 3. klasē un vakaros arī attālināti Ukrainas skolā. Brīvdienās viņš apgūst arī latviešu valodu. Kad būs nokārtoti visi personu dokumenti, arī pieaugušie varēs sākt mācīties valodu. Vladimiram gan pagaidām neiznākot laika mācīties, jo kopš septembra strādā brigādē, kas būvē žogu uz Latvijas–Baltkrievijas robežas.
Natalija un Vladimirs apzinās, ka, Krāslavā sāk jaunu dzīvi, jo Mariupolē viss ir sagrauts un atgriezties vairs nav kur. Natalija ar asarām acīs stāstīja, kā bieži vien no rītiem mostas un joprojām atceras savu iepriekšējo dzīvi Ukrainā.
"Mums visa pietika. Arī te mēs cenšamies smelt pozitīvās emocijas no visa notiekošā. Pašlaik mums ir maz naudas, vīrs viens strādā. Ja būs darbs arī man, tad mēs te arī paliksim uz dzīvi," sacīja Natalija.
Gan Natalija un Vladimirs Hisenko, gan arī citas Latgalē patvērumu radušās ģimenes ar bērniem neslēpa, ka SOS bērnu ciematu komanda Krāslavā snieguši milzīgu atbalstu un drošības sajūtu katram.
"Viņi dara visu, lai mēs būtu laimīgi arī te, kur nav mūsu dzimtene. Lai mēs justos kā mājās," sacīja Natalija.
SOS bērnu ciematu komandai trūkst atbalsta no Latgales pašvaldībām
SOS bērnu ciematu Latgales organizācijas redzeslokā ir ģimenes ne tikai no Krāslavas, bet arī no Ludzas un Rēzeknes apkārtnes, tāpēc ir nepieciešamas telpas arī tur. Latgales koordinatore Evita Romanovska-Dzalbe sadarbību ar pašvaldībām raksturoja kā pārāk lēnu, tāpēc vairāk cerību ir uz individuālajiem ziedotājiem.
"Ir sajūta, ka liela daļa sabiedrības ir apmaldījusies savās domās, viedokļos, mediju ziņās un īsti neapzinās to vajadzību, kāda ir. Pat morālajam atbalstam. Viņiem [ukraiņiem] ir vajadzīgi cilvēki, ar ko kontaktēties, viņiem ir vajadzīga palīdzība. Ņemot vērā to, no kādas situācijas viņi ir atnākuši," teica Latgales projekta koordinatore.
Siltas drēbes dažāda vecuma bērniem un arī viņu vecākiem un vecvecākiem ļoti noderēs kā ziedojums. Tāpat atbalsta koordinatores aicina vietējos uzņēmējus ziedot arī pārtiku, vislabāk kartupeļus.
"Tā ir mūsu katra pilsoniskā atbildība. Man šķiet, ka ar palīdzību viņiem maksājam par mieru virs mūsu debesīm!" sacīja SOS bērnu ciematu pārstāve Laura Dzalbe.
KONTEKSTS
Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija nodrošina atbalstu arī ģimenēm ar bērniem, kas dažādu iemeslu dēļ nonākušas grūtībās, kā arī piedāvā dažādus preventīvus un atbalsta pakalpojumus. Šogad projekta "Atbalsts patvēruma meklētajiem no Ukrainas" ietvaros organizācija palīdz bēgļu ģimenēm ar bērniem.
