„Nekad nekas dabā un līdz ar to arī bieži vien cilvēku rīcībā nenotiek uz reiz kā ar nazi nogriezts. Un tāpēc, iespējams, arī šī te Pēterdiena ir tāda kā sava veida Jāņu atsvēte,” saka Latvijas Folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs Andris Kapusts un turpina: „Jo pats galvenais, ko mēs saprotam, kas notiek - beidzas ziedēšanas laiks. Un tā galvenā būtība, acīmredzot, ir tā, ka beidzas šis auglības veicināšanas periods. Kad mēs tā kā rūpējamies par to, lai būtu šī auglība, lai notiktu šis apaugļošanas process,” norāda Kapusts.
Zināms, ka Jāņi ir svarīgi svētki, par to liecina kaut vai plašās tautas dziesmas un rituālu darbības, kā lēkšana pār ugunskuru. Taču par Pēterdienu, kā norāda Kapusts, latviešu folklorā ir maz materiālu. Zināms, ka pirms un pēc Jāņiem darāmi daudz darbi - jāvāc, jāžāvē siena. Tāpēc šajā darbīgajā vasaras vidū, neatliek laika svētkus svinēt vairākas dienas, kā tas ir, piemēram, ar ziemas saulgriežiem. „Un tas nozīmē, ka atļauties nevar vairākas dienas svinēt. Iespējams notiek tā, ka nosvin to Jāņu nakti, kaut kur kā saka mums aizmugurē ir šis svētku laiks, mēs strādājam līdz šai Pēterdienai, tad tai Pēterdienā vēl pasvinam mazliet, un līdz ar to mēs esam nosvinējuši garāku periodu, lai gan reāli mēs to nevaram atļauties, bet tanīs mūsu domās, idejās, sirdīs ir tas svētku laiks. Ļoti iespējams, ka tāpēc ir šī te Pēterdiena, ko varētu nosaukt par Jāņu atsvēti. Kaut kas, kas pieliek punktu nopietniem, lieliem svētkiem,” saka Kapusts.
Ja Līgo svētkos ievācām tējas un priecājāmies par dabas ražīgumu un pilnbriedu, tad Pēterdienā nekādus darbus darīt nedrīkst. Par to brīdina arī tautas ticējumi, kas vēsta - Pēterdienā nedrīkst sienu šķūnī likt vai kaudzē mest, tad nosper pērkons.
„Tas ir galvenais, tātad, nedrīkst strādāt, protams, vēro dažādus dabas apstākļus un tā tālāk. Tas ir laiks, kad sākās ražas briešana. Un tur ir svarīgs lietus, viņš ir vajadzīgs, lai augļi būtu lielāki, bagātāki un raženāki. Ir vajadzīgs pērkons un tā tālāk, tāpēc viņu arī sauc par Pērkona dienu. Bet tas lielā mērā sakrīt ar procesiem dabā, jo tas ir tas laiks, kad diezgan daudz līst, sper zibens, rūc pērkons. Un notiek visa šī te dabas kustība, lai raža būtu lielāka, pilnāka,” atzīmē Kapusts.
Ticējumi vēsta - ja Pēterdienā līst, tad lietains būs līdz Annas dienai. Tāpat šajā laikā vērojamas izmaiņas dabā. Kā norāda Kapusts, pēc Jāņiem vairs nedzied lakstīgalas un nekūko dzeguzes. „Ne odi, ne dzeguzes, ne lakstīgalas. Bet mēs tā verbalizējam šo procesu, tas nenotiek vienā dienā vienā stunda, bet viņš tā pakāpeniski līdz Pēteriem izzūd. Mēs lēnām sākam gatavoties rudens fāzei, tieši tā,” klāsta folkloras zinātājs.
Jāni, Pēteri, Mārtiņu, Ūsiņu un citus tēlus, kā norāda Kapusts, uzskata par dievībām, kas dziļākajā būtībā simbolizē sauli. Nereti dievības konkurē, jo katra ievada savu gadskārtu. Piemēram, tautas dziesmās teikts – „Es Jānim sieru devu Pa lielam gabalam; Pēterim, tam ielaidu Ar akmini mugur?” saka Kapusts. „Ja tautas dziesmā meitai patīk Jānis, bet Pēterim met ar akmeni, tas nozīmē, ka šī meita ilgāk grib svinēt Jāņus un attālināt šo Pēteri, kas principā nozīmē Jāņu svinēšanas beigas. Mēs, protams, jebko labu gribam protams, lai tas ir ilgāk un garāk. Tas ir ar tādu noteiktu domu, viņa tāda veidā grib šo te beigu posmu attālināt. Bet, nu jā, sākums ar beigām vienmēr konkurē,” norāda Kapusts.
Pēterdienā vēl var līgot un pīt vainadziņus. Tāpēc, ja kādu iemeslu dēļ nav pagūts nolīgot, to var droši izdarīt svētdien.
