Pāvesta Franciska laiks Vatikānā ir īpašs ar to, ka atklātībā nāk liels daudzums gadu desmitiem noklusētu pedofilijas skandālu - Eiropā, Austrālijā, Amerikā. Pirmoreiz Vatikāna vēsturē par pedofiliju pāvests sasauca samitu. Tur kopā ar pārējo baznīcas vadību bija arī Latvijas bīskapu konferences vadītājs un klātienē uzklausīja upurus.
Viņš stāsta par piedzīvoto:
Bija laiks klusumam, lai mēs lūgtos par šo konkrēto gadījumu un par visiem cietušajiem, kas ir bijuši. Tās bija sāpīgas lietas to dzirdēt tiešām – kam šie cilvēki ir gājuši cauri. Tās ir lietas, kuras klausoties tev pašam šermuļi skrien caur kauliem.
Mēs arī sajūtamies caur to zināmā mērā kaut kur netīri. Un – kad par tavu brāli, par tavu kolēģi, nezinu kā vēl nosaukt, kad runā kaut ko tādu – un tā ir patiesība, tad - kā tu vari sajusties?
Vai varat noraksturot, kādu ietekmi tas viss ir atstājis Latvijā?
Mans kursabiedrs, kurš darbojas kādā lauku draudzītē, viņš man pats stāstīja – ir bijuši gadījumi, kad TV, radio, internetā – kaut kur izskan kaut kāda tāda informācija par šiem noziegumiem, ka kaut kas atkal ir kaut kur pastrādāts vai kaut kur noticis, tad viņš saka – uz kādu laiku man nav piekalpotāju baznīcā. Es palieku viens pie altāra. Parasti ir vairāki puiši, bet uz kādu laiku, kamēr atkal šī uzticamība rodas. Tikmēr ir tā, ka ir jāpaliek vienam pašam pie altāra. Tā ir tā sāpīgākā lieta, ka vecāki baidās tad laist.
Latvijā līdz šim ir zināms par diviem tādiem gadījumiem. Viena bija mācītāja Agra Pāvila Lēvalda lieta. 2016.gadā to lietu pabeidza, bet viņš nomira un nesagaidīja apelācijas spriedumu. Un otrs gadījums – Pāvels Zeiļa – kurš tiek apsūdzēts par cilvēktirdzniecību, lai izmantotu seksuālos nolūkos. Kāpēc jūsuprāt citi notikumi nav nākuši gaismā, jo nevar būt, ka tādu nav? Tie ir, jo Latvija jau nedzīvo izolēti no pārējās pasaules.
Nedzīvojam, protams, mēs izolēti. Es domāju, ka viens no pirmajiem, tādiem svarīgākajiem iemesliem – tas ir kauns. Jo – tas ir kauns par sevi, par ģimeni, par to, ka tas mani ir piemeklējis. Kā es tagad? Kā uz manu ģimeni skatīsies?
Jūs domājat – kauns ir cietušajiem?
Par cietušajiem, jā. Es domāju – tas ir vispirms. Neaizslēgsim varbūt arī bailes kaut kādas – varbūt ne nu gluži no atriebības, bet no tā, ka atkal var piedzīvot tādu pašu vilšanos, kā bija piedzīvots jau tajā pieminētajā Amerikā, kad gadiem ilgi tika slēptas kaut kādas lietas. Tur var būt ļoti daudz. Es pieļauju, ka kāds varbūt arī tīri cilvēciski, varbūt kāds psiholoģiski vājāks cilvēks jau ir izdarījis arī pašnāvību.
Par Pāvela Zeiļas lietu. Vai Jūs vai arhibīskaps esat mēģinājuši tikties ar cietušajiem?
Vēl ne, kamēr ir izmeklēšana, es domāju, lai darbu dara valsts varas iestādes, kam tas ir viņu atbildībā, un tad arī, iespējams, mēs droši vien tiksimies kādā reizē.
Ko jūs teiktu tiem cietušajiem?
Es teiktu – nu, vispirms tiešām ir jāsaprot, ko šie cilvēki grib. Jo var gribēt taisnīgumu. Bet – vai taisnīgums kaut ko izmainīs viņu dzīvē? Jo es domāju – ja nevēlas taisnīgumu un dziedināšanu reizē, vai kaut kādu palīdzību – arī zināmā mērā piedošanu tam, kas ir nodarījis pāri, tad mēs nonāksim līdz linča tiesai. Mēs nonāksim vienkārši līdz linča tiesai tā, ka tiks visi pēc kārtas apvainoti, pakļauti kaut kādai pārbaudei. Nu – ja ir tiešām.. Lai nav tikai tā, ka tiešām tas ir tā – viena tante teica, otra tante teica, bet, ja tas tiešām ir kaut kur reāls – lai griežas, lai vēršas, lai dod ziņu. Bet tiešām – es vēlreiz uzsveru – lai tās nav izdomātas lietas.
Lai nav izdomātas. Kas ir tas, ko jūs rekomendētu garīdzniekiem Latvijā?
Es domāju – tas jau nav nekas jauns, ko es varētu rekomendēt, bet vēlreiz atgādināt, ka tajās ikdienas dzīves situācijas, kad nākas savā garīgajā, pastorālajā darbā saskarties ar jauniešiem, ar bērniem, būt vienkārši tādiem uzmanīgākiem – nepalikt varbūt kaut kur vienatnē kādā telpā, vai izvairīties no katras situācijas, kura var radīt kaut kādas aizdomas. Varbūt - lai kāds no pieaugušajiem ir klātesošs, vai teiksim tā telpa – lai durvis nav aizvērtas, bet ir atvērtas, lai jebkurā brīdī ir kaut kāda... nu, kā mēs to varētu nosaukt – tāds caurspīdīgums. Tas nav tāpēc, lai izvairītos, bet tiešām, lai pasargātu sevi no nevajadzīgām cilvēku runām, aizdomām un pēc tam kaut kādām sūdzībām. Es domāju – tas ir tas svarīgākais. Jo ne par velti arī ir bieži vien redzēts Amerikas skolās, ka ir šīs klases ar logiem. Arī par to bija runa. Ka tā ir viena no lietām. Un - ja ir kaut kur kaut kādas skolas, kam būtu par to jādomā, lai būtu šīs klases būtu tādas - caurspīdīgas.
Katoļu skolās jūs domājat?
Jā, bet tas ne tikai uz katoļu skolām būtu attiecināms. Tas uz visām skolām būtu attiecināms. Vēl tiks izstrādāti papildu norādījumi, lai tās vadlīnijas, kas jau ir izstrādātas darbam ar nepilngadīgajiem, un, veicot šo izmeklēšanu vai pirmsizmeklēšanas procesu – ja ir kāda apsūdzība, tās vadlīnijas vēl tiks papildinātas.
