Sagaidot līgo svētkus, Kandavas promenāde kļuvusi par improvizētu amfiteātri. Un skatītāju teātra spēlei, kurā iejutušies dažādu profesiju pārstāvji un, protams, arī pašdarbnieki, netrūkst. Šāda tradīcija Kandavā aizsākusies pirms aptuveni septiņiem gadiem.
Kandavniece Solvita Zvirgzdiņa uzskata, ka „cilvēki ir noguruši no ikdienas dzīves, un lai Jāņi nepaliktu tādi nonivelēti, tad šīs izrādes, kas ir pagastos, tā kā atgriež vecajās tradīcijās, ka Jāņi tā ir kopā sanākšana, kopā dziedāšana, kopā dzīvošana”.
Šogad uz skatuves uzvesta Ādolfa Alunāna luga ''Draudzes bazārs'', un, lai gan tā rakstīta pirms vairāk nekā 100 gadiem, tā joprojām ir tikpat aktuāla kā toreiz. Vien toreiz kašķējās par jaunas skolas atvēršanu, bet mūsdienās visbiežāk par slēgšanu.
Režisors Voldemārs Šoriņš spriež, ka „viss tas pats, kas bija Alunāna laikā, ir arī šodien, nu varbūt mēs ģērbjamies citādi, mūsu biedrības nami varbūt ir bagātāki, ar ES naudu atjaunoti, bet tā domāšana vai nu diemžēl, vai par laimi ir tā pati”.
Jautrajā lugā, kurā neiztika arī bez pārpratumiem un mīlas trijstūriem, visgrūtāk bija iejusties Smiltiņtēva lomas atveidotājam, jo uz Nacionālā teātra skatuves to izpildījis šīs izrādes režisors Voldemārs Šoriņš.
Smiltiņtēva lomas atveidotājs Ivars Frīdemanis atzīst, ka dabūjis „vairāk pasvīst”, jo režisors vēlējās no viņa izspiest to pašu, ko no sevis ir izspiedis. „Es domāju, ka man vēl ir jāpatrenējas,” par savu veikumu saka Frīdemanis.
Un lai arī saskaņu lielās lietās lugas varoņiem neizdodas panākt, tomēr divu siržu starpā tā vienmēr atrodas.
