Pasekojot līdzi, kā autovadītāji brauc šajā krustojumā, droši var teikt, ka avārijas situācijas rodas cita pēc citas. Zīmes norāda vienu, bet autovadītāji dara pavisam ko citu. Pēc noteikumiem tur krustojuma vidū ir jāmaina joslas, lai atbrīvotu ceļu sabiedriskajam transportam.
Satiksmes drošības speciālists Oskars Irbītis pēc raidījuma lūguma arī izbrauca šo krustojumu, lai novērtētu, cik labi vai aplami šeit organizēta satiksme.
Taču vietā, kur saskaņā ar ceļa zīmēm būtu jāpārkārtojas no labās joslas uz vidējo, to izdarīt nav iespējams, jo visi, kas brauca pa vidējo joslu, turpina braukt taisni.
“Blakus nemaz neviens netaisījās mainīt kustības virzienu. [..] Šis ir tas gadījums, kad es ar pilnīgi droši ar absolūtu pārliecību par likuma paklausību varēju braukt sānos šim ”Lexus”. Sačakarēta diena būtu mums abiem, bet, ja man ir mērķis tikt pie jauna bufera, tad, jā, es varēju uz viņa OCTA apdrošināšanas rēķina to mēģināt darīt,” komentēja Irbītis.
“Viena no gudrībām, organizējot satiksmi, ir nepretoties dabiskajai plūsmai,” uzsvēra eksperts.
Lielākā daļa autovadītāju, pat neapzinoties situācijas bīstamību, var apskādēt savu auto, turklāt jāatceras, ka vainīgs būs tā spēkrata vadītājs, kurš, ieņēmis vidējo joslu, turpinās braukt taisni. Un tā tur dara absolūtais vairākums.
Satiksmes departamenta pārstāve Lelde Rudzika raidījumam skaidroja, ka satiksmes organizācija šajā krustojumā mainīta jau pērn jūlijā, “un izmaiņas tika īstenotas, ņemot vērā “Rīgas satiksmes” ierosinājumu. Tātad atsevišķas sabiedriskā transporta joslas izveide ievērojami samazināja kavējuma laiku”.
Augustā uzstādītas jaunās ceļa zīmes un arī krustojums atbilstoši marķēts, lai būtu skaidrs, kā šo krustojumu izbraukt.
Satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis šīs izmaiņas vērtē kā ļoti bīstamu risinājumu. Piemēram, kad ir sniegs, krustojuma marķējuma līnijas ne vienmēr var pamanīt, “un no tās zīmes es nevaru uzreiz izsecināt, vai man ir jāpārkārtojas pa joslu, pa pusjolu vai kādā citā attālumā”.
“Pilnīgi dabiski ir, ka cilvēks šeit grib turpināt braukt taisni, un reti kurš būs tāds, kurš pamanīs šīs trajektorijas izmaiņas,” secināja eksperts.
Jebkurš risinājums ar joslu trajektorijas izmaiņām ir slikts risinājums, jo ziemā, kad nevar redzēt ceļa horizontālo apzīmējumu, viens pārkārtosies ātrāk, cits vēlāk vai vispār nemaz.
Lai gan Satiksmes departaments apgalvo, ka nu šeit ir krietni atvieglota sabiedriskā transporta kustība, realitātē nemaz nešķiet, ka viss tiešām ir līdz galam pārdomāts.
“Problēma jau sākas arī pie nobrauktuves no Zemitāna tilta, kur tehniski jau varēja turpināt to pašu sabiedriskā transporta joslu arī tālāk. Sabiedriskā transporta josla nav tik noslogota, lai šeit, uzbraucot no tilta apakšas, nevarētu uzbraukt uz joslas. Tātad sabiedriskais nenāk tik bieži, elektromobiļi un motocikli nebrauc tik bieži. Līdz ar to šeit dabisks risinājums būtu turpināt sabiedriska transporta joslu visā virzienā, bez kaut kādām straujām virziena maiņām. Tātad kā šīs trīs joslas iet vienā virzienā, tā viņām, trīs joslām, arī jāturpinās dabiski, taisni,” sprieda Irbītis.
Tā vietā sabiedriskajam transportam, nobraucot no Zemitāna tilta, ir jāpārkārtojas no savas sabiedriskā transporta joslas un pēc tam atkal jāieņem labā malējā josla, kuru ir ieņēmuši autovadītāji, kas brauc no Braslas ielas.
Satiksmes departamenta pārstāve īsti nevarēja atbildēt, kāpēc nevarēja saglabāt vienu sabiedriskā transporta joslu bez izmaiņām.
Viņa vien norādīja, ka “darbs šajā posmā vēl turpinās un, iespējams, ka šīs satiksmes organizācijas izmaiņas papildinās to joslu tā, ka viņa funkcionē visā šajā posmā”.
Uz jautājumu, kāpēc visu nevar izdarīt vienā reizē un kārtīgi, Rudzika vien sacīja, ka “viss šis projekts tiek īstenots pa posmiem, un sākotnēji šī te sabiedriskā transporta josla tika uz remonta laiku ieviesta kā pagaidu josla”.
Kaut arī viss ticis darīts, lai it kā paātrinātu sabiedriskā transporta kustību, jēgas no tā nav. Ja no satiksmes drošības viedokļa ir jāizvairās no jebkādiem liekiem manevriem, un šis krustojums lieliski pierāda, ka ir izdarīts pretējais.
