Panorāma

Kā palīdzēt ģimenēm, kurās aug «mūžīgie bērni»?

Panorāma

Panorāma

Latvijā uzņem represijās cietušos no Baltkrievijas

Ja atgriezīšos, mani arestēs vai nogalinās – Latvijā uzņem represijās cietušos no Baltkrievijas

Latvijā tiek sniegta palīdzība tiem, kuri cietuši no Baltkrievijā notikušajām represijām, ko prezidenta Aleksandra Lukašenko autoritārais režīms vērš pret saviem oponentiem. Ar brīvprātīgo organizāciju atbalstu pāri robežai Latvijā ir nogādāti pirmie seši cietušie. Viņi ir guvuši smagas traumas, un mūsu valstī viņiem tiek sniegta medicīniskā palīdzība un atbalsts, kas nepieciešams pēc pārciestā.

Viktors un Ivans vēl nesen bija vienkārši Baltkrievijas iedzīvotāji. Tagad virs viņu loga ir Lukašenko varas pretiniekus vienojošais pirmais Baltkrievijas neatkarības laiku karogs. Bet aiz loga ir Rīga. Abiem šis ir pirmais brauciens uz Eiropu. Neviens gan nedomāja, ka tas būs tāds. Jo nāksies bēgt no pašu valsts un slēpties šeit.

"Es katru vakaru gribu tikt mājās, lai varētu piedalīties tur notiekošajā. Un saprotu savu bezspēcību, ka būdams šeit, neko nevaru padarīt.

Bet – ja atgriezīšos, tad mani arestēs. Nu – esmu kā lamatās," saka represijās cietušais Baltkrievijas pilsonis Viktors.

Viktors saka, ka līdz šim nekad par politiku nav interesējies un arī uz vēlēšanām nekad nav gājis. Strādājis ikdienas darbu. Par to, cik ļoti viss mainījies, liecina rētas. Nupat Latvijā veiktā operācijā viņa ķermenī atrada vēl vienu šķembu no gaismas un trokšņa granātas. Liktenīgajā pēcvēlēšanu dienā, kad demonstranti sāka apstrīdēt Lukašenko uzvaru, Viktors vienkārši gāja garām kādam ielu krustojumam.

"Visur stāvēja cilvēki – gan jauni, gan veci, gan bērni, visi aplaudēja, sauca “Lai dzīvo Baltkrievija!” – vienkārši miermīlīgi pauda savu protestu. Paejot garām, es pamanīju, ka uz viņu pusi virzās kolonna ar spēka struktūru darbiniekiem. Cilvēki sāka sagrupēties, sastāties dzīvā ķēdē, lai nevienu nevarētu aizturēt. Stāvēja divas mašīnas ar ceļa milicijas patruļām. Cilvēki aplaudēja, smējās, fotografēja. Un es kopā ar pārējo tautu iestājos tajā ķēdē, it kā lai atbalstītu savējos. Un tad bez jebkāda brīdinājuma kaujinieki no apmēram 20 metru attāluma sāka mest cilvēkiem virsū gaismas un trokšņa granātas," atminas Viktors.

"Cilvēki mani paņēma uz rokām, aiznesa līdz kāpņutelpai un izsauca ātros.

Aizveda uz traumpunktu, man izmazgāja brūces un pateica, ka  ir jāpaliek slimnīcā, jo stāvoklis bija briesmīgs. Nākamajā rītā pie manis ieradās izmeklētājs. Prasīja, kā esmu ieguvis  traumas. Es  izstāstīju. Vēl pēc dienas viņš atnāca atkal. Un jau sāka mani iztaujāt kā masu nekārtību aculiecinieku. Es teicu, ka nekādu masu nekārtību nebija, ka cilvēki nedarīja neko citu, kā vien plaukšķināja rokas un sauca “Lai dzīvo Baltkrievija”. Tad viņš atnāca otrreiz tās pašas dienas vakarā. Un pateica – nu tagad tu vari pēdējoreiz piezvanīt no sava telefona, es viņu savākšu," tā Viktors.

Telefons atņemts. Un tikai tad Viktors sapratis, kas viņam var draudēt. Drīz pēc izrakstīšanās no slimnīcas viņš nolēma bēgt uz Latviju. Viņš atzīst – ja nebūtu aizbraucis no Baltkrievijas, tad sēdētu cietumā. "Tas ir pilnīgi skaidrs. Vai arī būtu pazudis bez vēsts. Jo es neklusēju, es internetā stāstīju citiem par to, kas notiek, un izsmēju varu – Lukašenko un OMON. Ja es atgrieztos, esmu vairāk nekā pārliecināts, ka kaut kas ar mani notiktu. Gribas būt dzimtenē, gribas atgriezties un palīdzēt būvēt jaunu valsti. Visi to grib. Bet kad tas būs? Priekšā ir ļoti garš un sarežģīts ceļš," norāda Viktors.

Līdzīgi uzskata arī Ivans. Viņa stāsts gan risinājies citā Baltkrievijas pilsētā. Arī viņš nav bijis aktīvs demonstrāciju dalībnieks, bet tagad ir kļuvis pārliecināts Lukašenko varas pretinieks. "Es stāvēju uz ielas un telefonā vienkārši skatījos internetā, skatījos, ko man draugi sasūtījuši. Piebrauca mašīna ar Krievijas numuriem. Un mani arestēja. Ne sveiki, ne labdien, neviens nestādījās priekšā, uzreiz sāka sist. Nogāza uz asfalta, lika tur gulēt. Es prasu – kas noticis? Šie –  kur telefons? Es teicu, ka te. Telefonu izslēdza.

Iegrūda mašīnā un turpināja sist. Es jautāju – ko esmu izdarījis? Atbilde bija, ka par daudz gribu zināt.

Es biju šokā, pat nesapratu, kas notiek. Nekad nedomāju, ka kaut kas tāds ir iespējams. Tad es sapratu, ka tāda ir valsts seja," tā Ivans.

Milicijas izolatorā Ivans dauzīts tā, ka bija smags smadzeņu satricinājums, salauzts vaiga kauls, lauzta kāja, plīsusi auss bungādiņa. Izlaists pēc trīs diennaktīm un tikai tad varējis tikt pie pirmās palīdzības.

"Ārsti īsti negribēja pieņemt, viņi arī bija saņēmuši draudus. Bet ir privātie medicīnas centri un tur palīdzēja, par ko viņiem milzīgs paldies. Jo viņi savu pienākumu izpildīja," stāsta Ivans. Tā kā administratīvais sods par it kā dalību mītiņā draudējis pāraugt kriminālā, Ivans sapratis, ka ir jābēg, un saka paldies brīvprātīgajiem, ka tagad ir Latvijā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti