Slokas ielas iedzīvotāji Rīgā ir satraukušies par kādas kaimiņienes dīvaino nodarbi. Viņa naktīs bedrē netālu no mājas izlej spaiņus, kuros ir vēmekļi, un no rīta putniem, kā arī vietējām žurkām ir klāts brokastu galds.
Iedzīvotāji sievieti, kura spaiņu saturu izlej pie nama esošajā zālājā, redzējuši savām acīm. Videomateriālā kaimiņienes darbības piefiksētas nav, vien fotogrāfijas, kurās redzamie putni mielojas ar izgāzto saturu. Nav ne smakas, ne pierādījumu, tomēr vairums iedzīvotāju, neatklājot savu identitāti, vēlējās dalīties lokāla mēroga šausmu stāstā.
"Mielasts" dzīvniekiem
"Nākot no nakts maiņas, es ieraudzīju, ka tur ir vienkārši vēmekļu bedre – tiešā vārda nozīmē. Tur ir desmitiem vārnu, desmitiem baltie putni – baklāni lido, un tagad viņi pārojas un veidojas, un kas būs tālāk? Un mums ir ļoti daudz ežu šajā rajonā, un ezīši, viņi skries meklēt ēst, un viņi vienkārši tur slīks," sacīja mājas iedzīvotāja.
"Tur ir tādi vēmekļi. Tur ir tādi… gļota tāda. Tā jau nevar, piecūkot visu apkārtni, ka visiem cilvēkiem kļūst bail no žurkām, no vārnām un no šiem lielajiem putniem," stāstīja arī cita iedzīvotāja.
Vēl kāds iedzīvotājs norādīja, ka arī žurkas skrienot no visām pusēm. "Tagad man liekas, ka kāds viņas apindēja, jo es, piemēram, biju redzējis desmit žurkas beigtas, bet tur 30, 40 skrien cilvēkiem virsū," viņš sacīja, piebilzdams, ka tas esot tikai tāpēc, ka tiek izlieti spaiņi ar vēmekļiem.
"Vēmekļi ta vēmekļi, bet žurkas dzīvo tur, bet ēst viņas skrien uz mūsu miskasti, jo tur arī kārtības nav," uzsvēra Slokas ielas 114. nama vecākā Laimdota Marija Žīgure.
Iedzīvotāja sirgst ar ēšanas traucējumiem
Iedzīvotāji pastāstīja, ka tādējādi kaimiņiene rūpējas par mazmeitu, kura sirgst ar nopietniem ēšanas traucējumiem. "Vispār tā ir traģēdija. Un tā jau piecus gadus tā meitene mokās," sacīja viena no iedzīvotājām.
Spaiņu saturu zālājā lējusi Larisa. Sievietei ir 70 gadu. "Lūk, caurduris, šeit es izleju. Ūdeni es leju šeit, pie kokiem, zem krūmiem, bet tos biezumus es sametu maisā un izmetu miskastē. Bet tur es nesu, ja kaut kas paliek. Man ir bijušas vairākas reizes, kad saplīst maisiņš, un es tik tiešām izlēju tur, zālājā. Tur ir putni, tur ir eži, tur visu apēda. Viss tīrs," skaidroja Larisa.
Larisa atklāja, ka spaiņu saturs – teju desmit litru dienā – ir 20 gadus vecās mazmeitas slimības rezultāts.
Ēšanas traucējumu dēļ jauniete izvemj itin visu, ko apēd. Un apēd viņa daudz.
"Es bērnu paņēmu no bāriņtiesas. Bērnu, no kura atteicās mamma. Tēva nav. Palīdzēt, lai cilvēku ievietotu psihiatrijas slimnīcā, neviens nevar. Tās sievietes, kuras sūdzas, redz tikai zem sava deguna, bet man ar to ir jādzīvo katru dienu un katru minūti!" sacīja sieviete.
"Viņai visu laiku ir slikti. Viņai ir anoreksija. Viņai ir depresija. Viņa ļoti daudz ēd. Un gala rezultātā viņai ir bulīmija," atzina Larisa.
Psihiatre Kristīne Buta skaidroja, ka oficiāli slimību sauc "anorexia nervosa". "Nervu anoreksija. Tā izpaužas tā, ka cilvēks principā badojas. Jo ilgāk mēs badojamies, jo vairāk pēc tam mēs gribam ēst, jo ātrāk un straujāk tas svars atpakaļ pieaug. Tātad viņa visādā veidā cenšas ierobežot uztura atrašanos organismā. Bulīmijas gadījumā, kas ir "bulimija nervosa", meitenes arī mēģina to svaru tā kā noturēt, bet tur vairs neatsakās ēst, bet izmanto vemšanu, tā kā ierobežojot svaru," skaidroja ārste.
"Problēma ir tajā, ka ēdienu gatavo tik lielos katlos. Viņa visu to apēd. Man viena pudele kefīra izmaksā 2,5 eiro. Viņai dienā vajag trīs, četras tādas pudeles. Pērkam arī tādus proteīna pulverus, bet viņa visu izvemj," atzina Larisa.
Tai pašā dzīvoklī seniore rūpējas arī par savu 96 gadus veco tēvu, kurš sirgst ar demenci. Taču raidījumam viņa atzina, ka emocionāli daudz grūtāk esot noraudzīties, kā pašas mazmeita burtiski mirst viņas acu priekšā.
"25 viņai kilogrami. Varbūt 27," bažījās Larisa.
"Nervu anoreksijas gadījumā cilvēks neēd vai arī izvada to pārtiku ārā ātrāk, nekā pārtika var atdot ārā tās labās vielas, un sanāk, ka viņš zaudē elektrolītus – tas ir nātrijs, kālijs, kalcijs. Tās ir tās vielas, kas palīdz elektroimpulsu vadīšanā. Mūsu sirds ir motors, kurā iekšā ir elektroniskie impulsi. Ja mums nav to elektrolītu, tad mums sirds nevar strādāt kā vajag. Un tad var apstāties," skaidroja psihiatre.
Praktisku palīdzību atrast nevar
Saprotot, ka Larisai tik tiešām ir nepieciešams atbalsts, ''4. studija'' vērsās Rīgas domes Labklājības departamentā. Ierēdņi no sarunas kameras priekšā atteicās, uzsverot, ka viss ir vislabākajā kārtībā, jo ģimene ir apsekota, un atsūtīja atbildi elektroniski.
"Sociālie darbinieki 11. aprīlī veica adreses apsekošanu. Mājoklī tika sastapta gan vecmamma, gan mazmeita. Mazmeitai jau ilgstoši ir psihiskās veselības problēmas, kuras risina. Regulāri tiek apmeklēti speciālisti, psihiatrs, lieto medikamentus, taču ēšanas problēmas nav mazinājušās. Ar vecmammu pārrunāta situācija par spaiņu nešanu un izliešanu nepiemērotā vietā," tā atbildējusi Rīgas domes Labklājības departamenta Direktora biroja Klientu servisa nodaļa.
Savukārt Larisa atzina, ka
mazmeita jau gadu nedzerot tabletes, bet piespiest nedrīkst.
"Atteikšanās no ārstēšanās vienmēr var būt ar noteiktām sekām, un tas pacientam ir jāpaskaidro tādā formātā, lai viņš patiešām saprastu, kādas tās iespējamās sekas ir. Vienlaikus gala lēmumu rīcībspējīgs cilvēks ir tiesīgs pieņemt pats," skaidroja Veselības ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītājs Oskars Šneiders.
Kundzei tomēr nāksies ievērot higiēnas prasības, mājsaimniecības atkritumus pienācīgi utilizējot. Savukārt tas, kā tagad kaimiņi, ierēdņi un līdzcilvēki, zinot patiesību, varētu palīdzēt viņai, diemžēl paliek neatbildēts jautājums.
