Kopš neatkarības atjaunošanas balsstiesīgo aktivitāte Saeimas vēlēšanās ir strauji vēlusies lejup. Kā redzam grafikā – 1993. gadā pie vēlēšanu urnām devās 89,9% vēlētāju, kas ir visā Latvijas vēsturē augstākais rādītājs. Kādu laiku aktivitāte turējās ap 71%, bet pēdējos trīs piegājienos atkal ruka, 2011. gada Saeimas vēlēšanās atduroties pret 59,5%.
Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs prognozē, ka šīs vēlēšanas nebūs izņēmums. Labākajā gadījumā vēlētāju līdzdalība saglabāsies iepriekšējo vēlēšanu līmenī, bet, visticamāk, kritīsies. Tajā pašā laikā viņš uzskata, ka nav vajadzīgs līdzdalību mākslīgi paaugstināt, piemēram, ar obligātu balsojumu.
Obligāts balsojums būtu tas pats, kas slimu cilvēku mērcēt ledus vannā, lai samazinātu temperatūru, tā vietā, lai ārstētu slimības cēloņus, salīdzina CVK vadītājs Arnis Cimdars:
„Līdzdalības krišanās – šeit ir vismaz divi galvenie faktori. Pirmkārt, attālinās no tā brīža, kad bija krīze sabiedrībā. Jo tālāk no krīzes, no kaut kādām milzīgām nelaimēm vai laimēm, jo vājāka sajūta, ka es esmu vajadzīgs šajā brīdī valstij.”
Otra problēma ir cilvēku atsvešināšanās – gan no valsts, gan nevalstiskajām organizācijām, gan vienam no otra.
„Jautājums jau par to, vai valsts tas esmu es, mani bērni, mani vecāki, vai valsts ir kaut kāda pamāte, kura ir sliktā, nedod mums to, ko gribam un kurai mēs pie izdevības neko nedodam. Šo sajūtu, domāju, ka arī parlaments nevarēs izmainīt. Ja cilvēks katrs viens šo izmaiņu sevī nejutīs, tad mums kādas kopīgas izmaiņas arī diez vai būs vērojamas,” saka Cimdars.
Modināt sabiedrībā apziņu, ka balsot nozīmē reāli piedalīties valsts tālākā kursa noteikšanā, apņēmusies kāda reklāmas aģentūra. Neilgi pirms vēlēšanām tā iekustinājusi iniciatīvu “Es balsošu 100%”.
„Mūsu koncentrācija ir izmantot to, ka mēs esam brīva valsts, demokrātija, mēs to varam darīt un tikai paši vien pacelsim to savu dzīvīti,” norāda Pauls Ķesteris, kampaņas “Es balsošu 100%” līdzautors.
Viņa domubiedrs Oskars Lakšēvics saka: „Mēs gribam pievērst uzmanību prioritātēm – ja mums atveras jauni veikali, tad mēs stāvam rindās jau pirms to atvēršanās, ja iznāk jauni telefoni, mēs esam gatavi dienām pavadīt pirms veikalu atvēršanas, bet - kā pienāk tiešām svarīgākie jautājumi, par ko būtu jāizšķiras – par nākamajiem četriem gadiem, nevis vienu telefonu, ko mēs pēc gada nomainām, - tad cilvēku aktivitāte ir pasīva.”
Tieši tāpēc kampaņas autori piektdien zibakcijā pie Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā izvietotā vēlēšanu iecirkņa aicināja stāties garā rindā – tā atgādinot par vēlēšanām.
