Komiteja secinājusi, ka monitoringa laikā panākti pozitīvi uzlabojumi - Latvija turpināja censties samazināt nepilsoņu skaitu, ir pieliktas lielas pūles un piešķirti apjomīgi līdzekļi, lai nodrošinātu latviešu valodas apmācības iespējas pieaugušajiem, kuri vēlas uzlabot savas valodu prasmes. Jaunākie pētījumi liecina, ka vairāk nekā 90% respondentu, kuru dzimtā valoda ir krievu valoda, zina latviešu valodu, un gandrīz puse respondentu vērtē savas latviešu valodas zināšanas kā labas.
Taču komiteja arī norāda, ka ar to nepietiek, lai panāktu saliedētāku sabiedrību ar kopīgu sociāli lingvistisko vidi.
Pozitīvi novērtēts arī atbalsts daudziem mazākumtautību kultūras centriem un minoritāšu kultūras vides pieejamība, kā arī tas, ka Latvijas plašsaziņas līdzekļu vidē ir ļoti daudz kanālu, tostarp izdevumi un raidorganizācijas, kas piedāvā saturu mazākumtautību valodās, jo īpaši krievu valodā. Komiteja arī norādīja, ka turpinājās neatlaidīgs darbs, lai nodrošinātu mazākumtautību pārstāvjiem iespēju apgūt mazākumtautības valodu.
Taču komiteja arī norādīja uz problēmjautājumiem. Lielākajām nacionālajām grupām – latviešu vairākumam un krievu minoritātei – ir atšķirīgs ģeopolitiskais viedoklis un kultūras identitāte. Abu šo grupu pārstāvjiem ir būtiski atšķirīgi priekšstati par vēsturi un valsti, kādā viņi gribētu dzīvot. Pēdējo gadu laikā mēģinājumi izveidot saliedētu sabiedrību nav guvuši lielus panākumus, secināja komiteja.
Piemēram, personām, kuras vēlas savos personu apliecinošajos dokumentos norādīt tautību, likums prasa iesniegt dokumentus, kas apstiprina radniecību tiešā augšupejošā līnijā. Turklāt personai, kura vēlas mainīt savu pašreizējo tautības ierakstu uz „latvietis”, ir jāapliecina „augstākajai (trešajai) pakāpei atbilstoša personas valsts valodas prasme”. Tik sarežģīta procedūra tautības ieraksta maiņai rada risku nonākt pretrunā ar Vispārējās konvencijas mērķiem un garu, secināja komiteja.
Komiteja arī norādīja, ka gandrīz visām profesiju klasifikatorā iekļautajām profesijām un amatiem tiek piemērotas arvien stingrākas latviešu valodas zināšanu prasības. Tik plaša valodas zināšanu prasību piemērošana negatīvi ietekmē to personu, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda, tostarp jo īpaši nacionālo minoritāšu pārstāvju, iespējas ieņemt amatu valsts sektorā.
“Piemērojot prasību par latviešu valodas zināšanām, ir izbeigti pašvaldību domju vēlēto deputātu mandāti. Turklāt kopš 2017. gada februāra NVO valdes locekļiem ir nepieciešamas C līmeņa 1. pakāpes latviešu valodas zināšanas. Šīs valodas zināšanu prasības rada šķēršļus pilsoniskajai līdzdalībai un biedrošanās brīvībai,” secināts komitejas viedoklī.
Komiteja arī konstatēja, ka romu bērni skolā piedzīvo daudzpusīgu diskrimināciju, netiek nodrošināta iespēja skolā mācīties romu valodu, un tas arī saasina vairākuma un arī romu tautības iedzīvotāju sajūtu, ka romu kultūra, valoda un tradīcijas ir mazvērtīgākas, un ļoti daudzi romu tautības bērni pārtrauc mācības skolā.
Komitejai arī īpašu satraukumu rada plāns pakāpeniski pāriet uz valsts izglītību tikai valsts valodā, kā arī Izglītības likumā ieviestās „lojalitātes klauzulas” skolotājiem un skolu direktoriem radot aizdomu un bažu pilnu klimatu, kas neveicina uzticības veidošanos starp dažādām sabiedrības grupām.
Komiteja aicina valsts iestādes īstenot vairākus pasākumus, lai turpmāk uzlabotu Vispārējās konvencijas īstenošanu.
Komiteja aicina veicināt sabiedrības integrāciju kā divvirzienu procesu, jo īpaši, sekmējot visu sabiedrības grupu aktīvu līdzdalību visās attiecīgajās jomās, piemēram, izglītībā, kultūrā un nodarbinātībā, it īpaši sabiedriskajā sektorā, un stiprinot starpkultūru kontaktus sabiedrībā kopumā, ne tikai uzlabojot latviešu valodas prasmes.
Komiteja aicina apsvērt iespēju izveidot īpašu struktūrvienību, kuras funkcijās ietilptu sociālās saliedētības politika visās attiecīgajās nozarēs.
Nacionālo minoritāšu konvencijas Konsultatīvā komiteja
Konsultatīvā komiteja ir izveidota Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību īstenošanas uzraudzībai, izskatot valstu iesniegtos ziņojumus.
Saeima Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratificēja 2005.gada 26.maijā, un tā stājās spēkā attiecībā uz Latviju 2005.gada 1.oktobrī.
Komiteja arī aicina nodrošināt nepārtrauktu pieejamību iespējai mācīt un mācīties nacionālo minoritāšu valodās visā valstī ar nolūku apmierināt esošo pieprasījumu, pielikt lielākas pūles, lai identificētu un novērstu trūkumus, ar ko saskaras romu tautības bērni izglītības jomā, lai nodrošinātu, ka viņiem ir vienlīdzīgas iespējas piekļūt kvalitatīvai izglītībai visos līmeņos.
Latvija arī aicināta apkarot politiskajā diskursā valdošos stereotipus un aizspriedumus un veicināt iecietību un starpkultūru dialogu visā sabiedrībā, kā arī pārskatīt kvotu pieeju apraides plašsaziņas līdzekļiem, ciešā sadarbībā ar mazākumtautību pārstāvjiem un profesionāļiem plašsaziņas līdzekļu jomā izstrādāt atbilstošākus līdzekļus, ar kuru palīdzību tiek nodrošināts, ka latviešu valodā runājošie un mazākumtautību valodās runājošie gūst labumu no daudzveidīgas un kopīgas mediju telpas. Turpināt darbu, lai veicinātu valsts valodas lietošanu, izmantojot motivējošas un uz brīvprātības principa balstītas metodes, nevis uzliekot kvotas vai piemērojot sodus.
Komiteja arī aicina pārskatīt tiesību aktos un politikā ietvertos nosacījumus par valodu lietošanu attiecībās ar valsts pārvaldes iestādēm, topogrāfiskajos apzīmējumos un citos uzrakstos, kā arī mazākumtautību valodu vārdu un uzvārdu rakstībā oficiālajos dokumentos.
Konsultatīvā komiteja uzskata, ka šīs noslēguma piezīmes varētu kalpot par pamatu secinājumiem un rekomendācijām, ko Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņems attiecībā uz Latviju.
Latvijas valdība sniegusi savus komentārus par komitejas viedokli. Valdība īpaši uzsvēra, ka konvencijas ratifikācijas laikā Latvija definēja nacionālo minoritāti un konvencijas pielietojumu daudz plašāk nekā daudzas valstis, kuras pievienojušās konvencijai. Valdība arī atgādina par valsts vēsturi un pilsonības piešķiršanu pēc neatkarības atgūšanas, un to, ka nepilsoņu statuss bija radīts kā pagaidu risinājums, lai šie cilvēki pēc tam iegūtu Latvijas vai kādas citas valsts pilsonību. Līdz ar to arī daži ierobežojumi nepilsoņiem, piemēram, ieņemt amatus valsts pārvaldē, un arī citi lēmumi ir jāskata kopumā, un tie ir samērīgi.
